Nikolajs Heņķis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolajs Heņķis
Nikolajs Heņķis vecumdienās.png
Nikolajs Heņķis ar kokli 1934. gadā
Galvenā informācija
Dzimis 1864. gadā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Alšvanga, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1934. gadā (84–85 gadi)
Žanri tautas mūzika
Nodarbošanās kokļu meistars un audējs
Instrumenti kokles, balss, vijole, ermoņikas, klarnete, dūdas

Nezināma vērtība "Vieta_mir"

Nikolajs Heņķis (dzimis 1864. gadā Alšvangā, Kurzemes guberņā, Krievijas Impērijā, miris 1934. gadā Alšvangā) bija suitu tautas muzikants (koklētājs, vijolnieks, ermoņiku spēlētājs, klarnetists un dūdinieks[1]), Kurzemes kokļu meistars un audējs.[2]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1864. gadā Alšvangā, Kurzemes guberņā, Krievijas Impērijā. Ieguvis pamatskolas izglītību. Tautas instrumentu gatavošanu un kokļu, dūdu un āžraga spēlēšanu apguvis no vectēva, bet dienēdams Krievijas Impērijas armijā iemācījies spēlēt arī vijoli un klarneti. Savas pirmās kokles izgatavojis jau 7 gadu vecumā, ar ko arī visu turpmāko mūžu uzstājies. Viņa vadītais suitu muzikantu orķestris vairākkārt uzstājies Liepājā, Aizputē un Rīgā, kur Heņķa koklēšana ieskaņota skaņuplatēs, ko 1930. gados izdevusi Latviešu folkloras krātuve.[2]

20. gadsimta 20. gados tautas mūzikas materiālu vākšanas ekspedīcijā pie viņa vairākas dienas viesojies Emilis Melngailis, kurš Heņķi atzina par ļoti labu koklētāju un teicamu kokļu gatavotāju.[1] Par pirmo tikšanos ar Heņķi viņš rakstīja:

Laimīgi sastopu koklētāju mājā. „Vai jūs būtu tas Eņķis”, es prasu. Tad tas savukārt prašņā pēc mana vārda i vajadzības. — „Jūs taču nebūsat tas Melngailis, kas Korātam — ?” Manu vārdu nezin caur avīzēm, kuras te maz pienāk, bet caur Korātu, citu daudzinātu kokles meistaru, kas pērn Rīgā producējās (...)

Jau Eņķis ir uzskaņojis kokli. Klausamies vienu no viņa koncertgabaliem, kādu modernu deju. Bet mums nav ilgi jājautā pēc senatnējiem kokļubalsiem. Jau Eņķis dainē, ko meklējam.[3]

Vēlāk pie Heņķa ciemojies arī Arturs Salaks. Heņķi gleznā „Vecais koklētājs” uzgleznojis mākslinieks Jēkabs Bīne. Miris 1934. gadā Alšvangā. Kopā ar koklēm apglabāts Alsungas Dzēriņu kapos.[2] Pēc Heņķa nāves Latvijas Valsts vēsturiskajā muzejā nokļuva viņa 7 gadu vecumā izgatavotās kokles, kā arī dūdas, stabule, taure, nošu burtnīca, dziesmu grāmata un dzīves laikā valkāta rakstaina ādas josta ar misiņa kalumiem.[4] Heņķa skolnieks un tradīciju turpinātājs bija suitu koklētājs Jānis Poriķis.[1]

Nikolajs Heņķis jaunībā Krievijas Impērijas armijas formastērpā 
Nikolajs Heņķis (pa labi) kopā ar dūdinieku Pēteri Šefleru no Alšvangas 

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Juris Lipsnis. «Par godu slavenajam koklētājam». Kurzemnieks, 2016. gada 1. marts. Skatīts: 2017. gada 4. aprīlī.
  2. 2,0 2,1 2,2 Īrisa Priedīte. Ko spēlēja sendienās. Rīga : Zinātne, 1983. 95. lpp.
  3. "Deewſemites danudarhrſi". Atpūta (Nr. 12): 12. 1925. gada 23. janvāris.
  4. "Suitu koklētāja Heņķa dūdas vēsturiskā mūzejā". Laiks (Nr. 124): 12. 1934. gada 30. decembris.