Nino Burdžanadze

Nino Burdžanadze ნინო ბურჯანაძე
Gruzijas prezidenta pienākumu izpildītāja
Amatā 2003. gada 23. novembris — 2004. gada 25. janvāris
Premjerministrs	Avtandils Džorbenadze Zurabs Žvanija
Priekštecis	Eduards Ševardnadze
Pēctecis	Miheils Saakašvili
Gruzijas prezidenta pienākumu izpildītāja
Amatā 2007. gada 25. novembris — 2008. gada 20. janvāris
Premjerministrs	Lado Gudženidze
Priekštecis	Miheils Saakašvili
Pēctecis	Miheils Saakašvili
Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja
Amatā 2001. gada 9. novembris — 2008. gada 7. jūnijs
Priekštecis	Zurabs Žvanija
Pēctecis	Davids Bakradze
Dzimšanas dati	1964. gada 16. jūlijs Kutaisi, Gruzijas PSR, PSRS (tagad Gruzija)
Tautība	gruzīniete
Politiskā partija	Demokrātiskā kustība — Vienotā Gruzija
Dzīvesbiedrs(-e)	Badri Bitsadze
Bērni	2
Profesija	juriste, politiķe, starptautisko tiesību speciāliste
Augstskola	Tbilisi Valsts universitāte, Maskavas Valsts universitāte
Pirmā sieviete, kas pildījusi Gruzijas valsts vadītāja pienākumus

Nino Burdžanadze (gruzīnu: ნინო ბურჯანაძე; dzimusi 1964. gada 16. jūlijā) ir Gruzijas politiķe, juriste un bijusī Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja. Viņa divas reizes pildīja Gruzijas prezidenta pienākumus — pēc Eduarda Ševardnadzes atkāpšanās Rožu revolūcijas laikā 2003. gadā un pēc Miheila Saakašvili atkāpšanās pirms ārkārtas prezidenta vēlēšanām 2007. gada nogalē.

Burdžanadze bija viena no redzamākajām Rožu revolūcijas līderēm kopā ar Miheilu Saakašvili un Zurabu Žvaniju. No 2008. gada viņa kļuva par vienu no Saakašvili valdības opozīcijas līderēm un nodibināja partiju Demokrātiskā kustība — Vienotā Gruzija.

Dzīvesgājums

Nino Burdžanadze dzimusi 1964. gada 16. jūlijā Kutaisi, toreizējā Gruzijas PSR. Viņas tēvs Anzors Burdžanadze bija ietekmīgs uzņēmējs un sabiedrisks darbinieks, bet ģimene piederēja pie padomju Gruzijas izglītotās elites. Burdžanadze jau jaunībā pievērsās tiesību zinātnei un starptautiskajām attiecībām.

1986. gadā viņa pabeidza Tbilisi Valsts universitātes Juridisko fakultāti. Pēc tam turpināja studijas Maskavas Valsts universitātē, kur specializējās starptautiskajās tiesībās. 1990. gadā viņa ieguva juridisko zinātņu kandidātes grādu par pētījumu starptautisko organizāciju tiesību jautājumos.

Pēc studijām Burdžanadze strādāja akadēmiskajā vidē. 1991. gadā viņa kļuva par Tbilisi Valsts universitātes Starptautisko tiesību katedras docenti. Vienlaikus viņa darbojās kā starptautisko tiesību eksperte Gruzijas parlamentā un Gruzijas Vides aizsardzības un dabas resursu ministrijā.

Burdžanadze pārvalda gruzīnu, krievu un angļu valodu. Viņa ir precējusies ar Badri Bitsadzi, bijušo Gruzijas Robežsardzes departamenta vadītāju. Ģimenē ir divi dēli.

Politiskā karjera

Ienākšana politikā

1995. gadā Nino Burdžanadze tika ievēlēta Gruzijas parlamentā no Eduarda Ševardnadzes atbalstītās Gruzijas Pilsoņu savienības saraksta. Parlamentā viņa ātri ieguva reputāciju kā profesionāla juriste, kas specializējās konstitucionālajos un ārpolitikas jautājumos.

No 1998. līdz 1999. gadam viņa vadīja parlamenta Konstitucionālo tiesību komiteju. No 2000. līdz 2001. gadam Burdžanadze bija parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētāja. Šajā laikā viņa atbalstīja Gruzijas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO, kā arī ciešāku sadarbību ar Rietumvalstīm.

Sākotnēji Burdžanadze bija Ševardnadzes politiskās komandas daļa, taču 2001.—2002. gadā viņa arvien atklātāk kritizēja valdības korupciju, neefektivitāti un vājo valsts institūciju darbību. Reformistu spārnā viņa sadarbojās ar Miheilu Saakašvili un Zurabu Žvaniju.

Parlamenta priekšsēdētāja

2001. gada 9. novembrī Nino Burdžanadze tika ievēlēta par Gruzijas parlamenta priekšsēdētāju, nomainot Zurabu Žvaniju. Viņa kļuva par vienu no ietekmīgākajām Gruzijas amatpersonām un pirmo sievieti, kas ieņēma tik augstu valsts amatu Gruzijas jaunāko laiku vēsturē.

Būdama parlamenta priekšsēdētāja, Burdžanadze uzsvēra parlamentārisma nozīmi, konstitucionālo reformu nepieciešamību un Gruzijas ārpolitisko orientāciju uz Eiropu. Viņa saglabāja kontaktus gan ar Rietumu diplomātiem, gan ar reģionālajiem politiskajiem spēkiem, vienlaikus arvien vairāk distancējoties no Ševardnadzes valdības.

2002. gadā Burdžanadze pameta Gruzijas Pilsoņu savienību un kopā ar līdzgaitniekiem veidoja opozicionāru politisko bloku, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Burdžanadzes demokrāti. Šis spēks kopā ar Saakašvili vadīto Apvienoto Nacionālo kustību kļuva par vienu no galvenajiem opozīcijas centriem pirms 2003. gada parlamenta vēlēšanām.

Rožu revolūcija

2003. gada 2. novembrī Gruzijā notika parlamenta vēlēšanas, kuru rezultātus opozīcija un daļa starptautisko novērotāju uzskatīja par viltotiem. Burdžanadze kopā ar Miheilu Saakašvili un Zurabu Žvaniju paziņoja, ka vēlēšanu rezultāti neatspoguļo sabiedrības gribu, un aicināja uz plašām protesta akcijām.

Protesti ātri pārauga politiskā krīzē, kas kļuva pazīstama kā Rožu revolūcija. 2003. gada 22. novembrī opozīcijas atbalstītāji ieņēma parlamenta ēku brīdī, kad prezidents Eduards Ševardnadze mēģināja atklāt jaunievēlētā parlamenta sēdi. 23. novembrī Ševardnadze atkāpās no amata.

Saskaņā ar Gruzijas konstitūciju parlamenta priekšsēdētāja Nino Burdžanadze kļuva par valsts prezidenta pienākumu izpildītāju. Viņas galvenais uzdevums bija nodrošināt mierīgu varas pāreju, sagatavot ārkārtas prezidenta vēlēšanas un novērst politisku destabilizāciju.

Burdžanadze prezidenta pienākumus pildīja no 2003. gada 23. novembrī līdz 2004. gada 25. janvārī, kad amatā tika inaugurēts Miheils Saakašvili, kurš ārkārtas prezidenta vēlēšanās bija guvis pārliecinošu uzvaru.

Darbība Saakašvili laikā

Pēc Rožu revolūcijas Burdžanadze turpināja vadīt Gruzijas parlamentu. 2004. gadā viņa kļuva par vienu no jaunās valdošās elites centrālajām figūrām. Saakašvili prezidentūras sākumposmā Burdžanadze atbalstīja valsts institūciju modernizāciju, pretkorupcijas reformu īstenošanu, nodokļu sistēmas sakārtošanu un Gruzijas ārpolitisko kursu uz ES un NATO.

Tomēr ar laiku viņas attiecības ar Saakašvili kļuva sarežģītākas. Burdžanadze kritizēja pārmērīgu varas koncentrāciju prezidenta rokās, vājo dialogu ar opozīciju un politisko lēmumu pieņemšanu šaurā lokā. Neskatoties uz šīm domstarpībām, līdz 2008. gadam viņa palika viena no valdošās komandas redzamākajām pārstāvēm.

Otrā prezidenta pienākumu izpildīšana

2007. gada novembrī Gruzijā sākās plaši opozīcijas protesti pret Saakašvili valdību. Protestētāji pārmeta prezidentam autoritāru pārvaldības stilu, mediju brīvības ierobežošanu un politisko oponentu apspiešanu. 2007. gada 7. novembrī demonstrācijas Tbilisi tika izklīdinātas ar policijas spēku.

Pēc krīzes Saakašvili paziņoja par ārkārtas prezidenta vēlēšanu izsludināšanu un atkāpās no amata, lai tajās kandidētu. No 2007. gada 25. novembrī līdz 2008. gada 20. janvārī Nino Burdžanadze otro reizi pildīja Gruzijas prezidenta pienākumus. Šajā laikā viņa formāli nodrošināja valsts institūciju nepārtrauktību līdz Saakašvili atkārtotai inaugurācijai.

Aiziešana no valdošās partijas

2008. gada pavasarī Burdžanadze atteicās kandidēt gaidāmajās parlamenta vēlēšanās no Apvienotās Nacionālās kustības saraksta. Viņa paziņoja, ka nepiekrīt kandidātu saraksta veidošanas principiem un neredz pietiekamu iekšējo demokrātiju valdošajā partijā.

2008. gada 7. jūnijā, sākoties jaunā parlamenta darbam, Burdžanadzes pilnvaras parlamenta priekšsēdētājas amatā beidzās. Viņu amatā nomainīja Davids Bakradze.

2008. gada jūlijā Burdžanadze nodibināja Demokrātijas un attīstības fondu, kura mērķis bija veicināt demokrātisko institūciju attīstību un politisko diskusiju Gruzijā. 2008. gada 27. oktobrī viņa paziņoja par jaunas opozīcijas partijas izveidi — Demokrātiskā kustība — Vienotā Gruzija. Partijas dibināšanas kongress notika 2008. gada 23. novembrī, piektajā Rožu revolūcijas gadadienā.

Opozīcijas līdere

Pēc aiziešanas no valdošās partijas Burdžanadze kļuva par vienu no asākajām Saakašvili kritiķēm. Viņa apsūdzēja valdību autoritārismā, nepietiekamā tiesu neatkarībā, mediju kontroles pastiprināšanā un neveiksmīgā ārpolitikā, īpaši pēc 2008. gada Krievijas—Gruzijas kara.

Burdžanadze atbalstīja Gruzijas teritoriālo integritāti, taču aicināja uz pragmatiskāku dialogu ar Krieviju. Šī nostāja izraisīja pretrunīgu reakciju Gruzijas sabiedrībā. Viņas kritiķi pārmeta pārāk pielaidīgu attieksmi pret Maskavu, bet atbalstītāji uzskatīja, ka tiešs dialogs ar Krieviju ir nepieciešams, lai risinātu Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājumus.

2010. gadā Burdžanadze tikās ar Krievijas vadību, tostarp ar Vladimiru Putinu. Gruzijā šī tikšanās tika asi kritizēta, jo pēc 2008. gada kara Krievijas un Gruzijas attiecības bija īpaši saspringtas.

2011. gada protesti

2011. gada maijā Burdžanadze un ar viņu saistītā opozīcijas kustība piedalījās protesta akcijās pret Saakašvili valdību. Demonstrācijas sākās 2011. gada 21. maijā un to dalībnieki pieprasīja prezidenta atkāpšanos.

Naktī uz 2011. gada 26. maijā, pirms Gruzijas Neatkarības dienas militārās parādes, policija izklīdināja protestētājus Rustaveli prospektā Tbilisi. Sadursmēs tika ievainoti desmitiem cilvēku, vairāki protestētāji tika aizturēti, bet cilvēktiesību organizācijas kritizēja policijas rīcību kā pārmērīgu spēka lietošanu.

Šie notikumi būtiski ietekmēja Burdžanadzes politisko reputāciju. Valdība viņu vainoja mēģinājumos destabilizēt situāciju, savukārt Burdžanadze apsūdzēja Saakašvili režīmu politiskā vardarbībā un opozīcijas apspiešanā.

Prezidenta vēlēšanas 2013. gadā

2013. gadā Nino Burdžanadze kandidēja Gruzijas prezidenta vēlēšanās no partijas Demokrātiskā kustība — Vienotā Gruzija. Vēlēšanas notika 2013. gada 27. oktobrī pēc Saakašvili otrā prezidentūras termiņa beigām.

Vēlēšanās uzvarēja Georgijs Margvelašvili, kuru atbalstīja Gruzijas sapņa koalīcija. Otrajā vietā ierindojās Davids Bakradze no Apvienotās Nacionālās kustības. Burdžanadze ieguva trešo vietu ar aptuveni 10% balsu.

Viņas kampaņā galvenie jautājumi bija valsts pārvaldes demokratizācija, attiecību normalizēšana ar Krieviju, sociālā politika un Saakašvili perioda politiskās atbildības izvērtēšana.

Vēlākā darbība

Pēc 2013. gada prezidenta vēlēšanām Burdžanadze saglabāja ietekmi kā opozīcijas politiķe, taču viņas partijas parlamentārā pārstāvniecība bija ierobežota. Viņa turpināja kritizēt gan Apvienoto Nacionālo kustību, gan vēlāk arī Gruzijas sapņa valdību, pārmetot politiskajai elitei nespēju risināt sociālās problēmas un atjaunot valsts teritoriālo vienotību.

2020. gada parlamenta vēlēšanās viņas vadītā partija piedalījās ar nosaukumu Nino Burdžanadze — Vienotā Gruzija — Demokrātiskā kustība. Partija saglabāja atsevišķu identitāti un nepievienojās lieliem opozīcijas blokiem.

Burdžanadze joprojām tiek uzskatīta par vienu no pieredzējušākajām Gruzijas politiķēm, kas piedalījusies gandrīz visos svarīgākajos Gruzijas politiskajos procesos pēc neatkarības atjaunošanas: Ševardnadzes laika parlamentārajā politikā, Rožu revolūcijā, Saakašvili valdīšanas periodā, opozīcijas protestos un vēlākajās debatēs par Gruzijas ārpolitisko kursu.

Politiskie uzskati

Burdžanadzes politiskā darbība ir saistīta ar vairākām galvenajām tēmām: parlamentārisma stiprināšanu, tiesiskuma aizsardzību, Gruzijas teritoriālās integritātes atjaunošanu un ārpolitikas līdzsvarošanu starp Rietumiem un Krieviju.

1990. un 2000. gadu sākumā viņa tika uzskatīta par izteikti prorietumniecisku politiķi, kas atbalstīja Gruzijas integrāciju ES un NATO. Pēc 2008. gada kara viņa arvien biežāk uzsvēra nepieciešamību atjaunot tiešu dialogu ar Krieviju. Šī nostāja padarīja viņu par vienu no pretrunīgāk vērtētajām Gruzijas opozīcijas līderēm.

Viņas atbalstītāji uzskata Burdžanadzi par pieredzējušu valstsvīru, kura spējusi nodrošināt mierīgu varas pāreju divos krīzes brīžos. Kritiķi savukārt norāda uz viņas kontaktiem ar Krievijas politiķiem un apšauba viņas ārpolitisko izvēļu atbilstību Gruzijas drošības interesēm.

Privātā dzīve

Nino Burdžanadze ir precējusies ar Badri Bitsadzi, kurš vadījis Gruzijas Robežsardzes departamentu. Pārim ir divi dēli. Burdžanadze ir pazīstama ar interesi par klasisko mūziku, dārzkopību un slēpošanu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nino Burdžanadze.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)