Normatīvā ētika

Normatīvā ētika ir filozofijas nozare, kas pēta principus, normas un kritērijus, pēc kuriem nosaka, kas ir morāli pareiza vai nepareiza rīcība. Tā cenšas formulēt vispārīgus noteikumus, kas palīdz izvērtēt cilvēka uzvedību un pieņemt ētiskus lēmumus.

Normatīvā ētika atšķiras no metaētikas, kas analizē morālo jēdzienu nozīmi, un no lietišķās ētikas, kas piemēro ētiskos principus konkrētās situācijās. Tā koncentrējas uz vispārīgu teoriju izstrādi par to, kas padara rīcību morāli pareizu.

Normatīvā ētika cenšas noteikt, kā cilvēkam vajadzētu rīkoties.

Šajā ētikas nozarē izveidojušās vairākas galvenās pieejas. Deontoloģija uzsver pienākumu un noteikumu nozīmi, apgalvojot, ka darbības pareizība ir atkarīga no to atbilstības morālajiem principiem. Utilitārisms vērtē rīcību pēc tās sekām, īpaši pēc tā, cik lielu labumu vai laimi tā rada. Tikumiskā ētika koncentrējas uz cilvēka raksturu un tikumiem, nevis konkrētām darbībām vai to sekām.

Normatīvā ētika aplūko arī tādus jēdzienus kā pienākums, labums, taisnīgums un tikums, cenšoties sistematizēt morālos principus vienotā teorētiskā ietvarā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Normatīvā ētika.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)