Pāriet uz saturu

Nulles gads

Vikipēdijas lapa

Nulles gads nepastāv ne Gregora kalendārā ne tā priekštecī Jūlija kalendārā, ko ierasti izmanto Anno Domini gadu skaitīšanas sistēmā. Šajā sistēmā aiz 1. gada p.m.ē. tieši seko 1. gads m.ē.. Tomēr nulles gads pastāv gan astronomiskajā gadu numerācijas sistēmā (kur tas sakrīt ar Jūlija kalendāra 1. gadu p.m.ē.), gan ISO 8601:2004 sistēmā — datu apmaiņas standartā noteiktai laika un kalendāra informācijai (kur nulles gads sakrīt ar Gregora kalendāra 1. gadu p.m.ē.). Nulles gads ir arī lielākajā daļā budistu un hindu kalendāru.

Anno Domini ēru 525. gadā ieviesa skitu mūks Dionīsijs Mazais, kurš to izmantoja, lai noteiktu gadus savā Lieldienu galdā. Viņš ieviesa jauno ēru, lai izvairītos no Diokletiāna ēras izmantošanas, pamatojoties uz Romas imperatora Diokletiāna kāpšanu tronī, jo nevēlējās turpināt kristiešu vajātāja piemiņu. Sava Lieldienu galda priekšvārdā Dionīsijs norādīja, ka "pašreizējais gads" ir "konsula Proba jaunākā laiks", kas ir arī 525 gadi "kopš mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanās"..[1] Kā viņš nonāca pie šī skaitļa, nav zināms.[2]

Dionīsijs Mazais neizmantoja vārdu salikumu "pēc Kristus" neviena vēsturiska notikuma datēšanai. Šo praksi aizsāka angļu garīdznieks Beda Cienījamais, kurš savā darbā ""Angļu tautas baznīcas vēsture" (Historia ecclesiastica gentis Anglorum, 731) gadu apzīmēšanai izmantoja vārdu salikumu "pēc Kristus", popularizējot šo laikmetu. Beda arī tikai vienu reizi lietoja terminu, kas līdzīgs mūsdienu terminam "pirms Kristus", lai gan šī prakse nekļuva izplatīta gandrīz tūkstoš gadus, kad popularitāti ieguva Denī Peto grāmatas par kalendāra zinātni.

Līdz šim kristiešu vēstures datēšanai izmantoja vairākus nosaukumus: anno mundi (‘pasaules gadā’), kas sākas it kā pirmajā radīšanas dienā; vai anno Adami (‘Ādama gadā’), kas sākas Ādama radīšanas dienā piecas dienas vēlāk (vai sestajā radīšanas dienā saskaņā ar 1. Mozus grāmatas radīšanas stāstījumu), kā to lietoja Afrikans; vai anno Abrahami (‘Ābrama gadā’), kas sākas 3412 gadus pēc radīšanas saskaņā ar Septuagintu, ko izmantoja Cēzarejas Eisebijs; visos šajos datos "viens" bija piešķirts gadam, kas sākas attiecīgi ar radīšanu, Ādama radīšanu vai Ābrama dzimšanu.

Baznīcas vēstures pirmās grāmatas otrajā nodaļā Beda apgalvoja, ka Jūlijs Cēzars iebruka Britānijā "693. gadā pēc Romas uzcelšanas, bet sešdesmitajā gadā pirms mūsu Kunga iemiesošanās", savukārt trešajā nodaļā norādīja, ka "Romas 798. gadā Klaudijs" arī iebruka Britānijā un "dažu dienu laikā... pabeidza karu... četrdesmit sestajā [gadā] pēc mūsu Kunga iemiesošanās".[3] Lai gan abi datumi ir nepareizi, tie ir pietiekami, lai secinātu, ka Beda neiekļāva nulles gadu starp mūsu ēru un mūsu ēru.

Romiešu skaitļu sistēmā nepastāvēja ne nulles jēdziens, ne simbols. Babilonas sistēma pirms mūsu ēras izmantoja "nekā" ideju, neuzskatot to par skaitli, un romieši uzskaitīja līdzīgi. Visur, kur izmantoja mūsdienu nulli, Beda un Dionīsijs Mazais līdzās romiešu skaitļiem lietoja latīņu skaitļu vārdus vai vārdu nulla (ar nozīmi "nekas").[1][4][5] Nulli izgudroja sestajā gadsimtā Indijā,[6] un arābi to vai nu to pārnesa, vai no jauna izgudroja aptuveni astotajā gadsimtā. Arābu cipars nulle (0) Eiropā ienāca tikai trīspadsmitajā gadsimtā.

Anno Domini gadu skatīšanas sistēmu Rietumeiropā plaši neizmantota līdz pat 9. gadsimtam, un vēsturiskais gads no 1. janvāra līdz 31. decembrim nebija vienots visā Rietumeiropā līdz 1752. gadam. Pirmo reizi vārds "pirms Kristus" plaši tika lietots Vernera Rolevinka 1474. gadā darbā Fasciculus Temporum līdzās pasaules gadiem (anno mundi).[7]

Vēsturnieki nekad nav skaitījuši nulles gadu. Tas nozīmē, ka, piemēram, starp 500. gada 1. janvāri p.m.ē. un 500. gada 1. janvāri m.ē. ir 999 gadi: 500 gadi p.m.ē. un 499 gadi m.ē. pirms 500. gada. Parasti pirms anno Domini 1. gada ir 1. gads p.m.ē., bez starpposma jeb nulles gada. Ne kalendāra sistēmas izvēle (Jūlija vai Gregora), ne laikmeta nosaukums (Anno Domini vai mūsu ēra) nenosaka, vai tiks izmantots nulles gads. Ja pētnieki neizmanto savas grupas (vēsturnieku vai astronomu) konvenciju, viņiem ir skaidri jānorāda, vai viņi savā gadu skaitā iekļauj 0. gadu, pretējā gadījumā viņu vēsturiskie datumi tiks pārprasti.[8]

  1. 1 2 «Dionysius Exiguus. Liber de paschate sive cyclus paschalis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 9. janvāris.
  2. ↑ Bonnie Blackburn, Leofranc Holford-Strevens. The Oxford Companion to the Year: An exploration of calendar customs and time-reckoning (corrected reprinting of 1999 izd.). Oxford University Press, 2003. 778–779. lpp. ISBN 9780192142313.
  3. ↑ «Ecclesiastical History of the English Nation». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 30. augusts. Skatīts: 2005. gada 5. augusts.
  4. ↑ Faith Wallis, trans. Bede: The Reckoning of Time (725), Liverpool: Liverpool University Press, 2004. ISBN 0-85323-693-3.
  5. ↑ Byrhtferth's Enchiridion (1016). Edited by Peter S. Baker and Michael Lapidge. Early English Text Society 1995. ISBN 978-0-19-722416-8.
  6. ↑ One of three civilizations to invent zero)
  7. ↑ Werner Rolevinck, Fasciculus temporum Arhivēts 10 February 2016 Wayback Machine vietnē..
  8. ↑ V. Grumel, La chronologie (1958), page 30.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nulles_gads&oldid=4356801"