Obligācija

Vikipēdijas lapa

Obligācija (angļu: bond) uzņēmējdarbībā ir parāda vērtspapīrs, ar kuru tās emitants apsolās obligācijas īpašniekam atmaksāt tās pilno vērtību un procentu likmi (kuponu) noteiktā vēlākā datumā, ko sauc par dzēšanas termiņu. Obligācijai var tikt pievienoti arī citi nosacījumi, kā piemēram, emitents var apsolīties piegādāt obligācijas īpašniekam noteiktu informāciju.[1]

Obligācija ir aizdevums vērtspapīra formā, kas nosaka arī pārējo terminoloģiju - emitents ir aizņēmējs, bet īpašnieks, jeb turētājs (bond holder) ir aizdevējs un kupons ir procentu likme. Obligācijas ļauj emitentam finansēt ilgtermiņa investīcijas, izmantojot ārējos resursus. Tātad tas ir naudas tirgus instruments.

Atšķirība starp diviem vērtspapīriem — obligācijām un akcijām — ir šāda: akciju turētāji ir arī emitenta kompānijas līdzīpašnieki, bet obligāciju turētāji būtībā ir aizdevēji. Arī tas, ka obligācijai ir dzēšanas termiņš, pēc kura obligācija tiek dzēsta, bet akciju termiņš nav nosakāms. Izņēmums ir konsoles obligācija, kura ir beztermiņa (tai nav dzēšanas termiņa).

Obligāciju raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzņēmējdarbībā atkarībā no vairākiem faktoriem var tikt pielietotas atšķirīgas finansējuma struktūras. Gandrīz vienmēr uzņēmumam ir pamatkapitāls, ko ieguldījuši aktīvie akcionāri, t.i., tie, kas arī pārvalda kompāniju, vai pasīvie akcionāri, kas kopīgi nosaka stratēģiskos virzienus, bet to ieviešanu uztic citiem. Papildus uzņēmums var mēģināt piesaistīt parāda kapitālu, kas juridiski var būt noformēts kredīta, vērtspapīru vai kādā citā formā. Viens no veidiem ir parāda finansējuma piesaiste emitējot vērtspapīrus (obligācijas).

Baltijas valstu uzņēmumiem vislētākais finansējuma veids gandrīz vienmēr ir bankas piešķirtais aizdevums. Bankas parasti izvēlas pēc iespējas samazināt riskus un var samierināties ar relatīvi zemu aizdevuma procentu likmi, tāpēc izvirza diezgan stingrus noteikumus.

Kapitāla piesaiste ar korporatīvo parāda vērtspapīru emisiju pasaulē ir plaši pielietots finanšu instruments kā lieliem, tā mazākiem uzņēmumiem. Ir vairāki iemesli, kāpēc visdažādākie uzņēmumi izšķiras par labu obligācijām, tomēr tos var apkopot šādās grupās:

  • vēlme dažādot kapitāla avotus, ja ir pieejamas vairākas alternatīvas;
  • obligācijas ir vienīgais instruments, kā vispār var piesaistīt vai piesaistīt līdzekļus vai piesaistīt tos pietiekamā apjomā;
  • obligācijas ir lētākas par citiem aizņēmumiem, piemēram, pakārtotajiem kredītiem un akciju kapitālu;
  • nav nepieciešams pārcelt norēķinu kontus uz citu komercbanku;
  • ir iespēja kļūt atpazīstamākiem plašsaziņas līdzekļu telpā.

Obligāciju emisijas organizētāja loma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piesaistot investorus uzņēmuma obligāciju emisijai, liela nozīme ir vērtspapīru laidiena organizētājam. Tā funkcijās ietilpst: uzņēmuma padziļināta izpēte (due diligence), juridisko dokumentu, ieskaitot emisijas noteikumu vai prospektu, sagatavošana, prezentācijas investoriem, investoru piesaiste un sākotnējo norēķinu nodrošināšana.

Obligāciju struktūra un riska pakāpes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Korporatīvo obligāciju emisijas var būt ar dažādiem nodrošinājuma nosacījumiem un tās var emitēt kāds no grupas uzņēmumiem. Obligācijas var tikt nodrošinātas ar paša uzņēmuma vai cita uzņēmuma aktīviem, par tām var galvot trešās personas, tās var būt arī nenodrošinātas vai arī pakārtotas (subordinētas) pret citiem uzņēmuma kreditoriem. Arī šajā gadījumā organizators mēģina panākt kompromisu starp investoriem un uzņēmuma iespējām attiecībā uz nodrošinājumu.

Latvijas uzņēmumiem jau vairākus gadus ir pieejami finanšu līdzekļi, ko piedāvā obligāciju tirgus. Lai gan juridiski un tehniski aizņemšanās, emitējot obligācijas, atšķiras no bankas kredīta, profesionāla emisijas organizētāja iesaistīšana ļauj visu procesu padarīt vienkāršāku, ātrāku un saprotamāku uzņēmumam.

Tomēr pirms obligāciju emisijas uzņēmuma vadībai ir jāveic mājas darbs, lai investoru piesaistīšanas rezultātā uzņēmums saņemtu cerētos līdzekļus. Līdzekļu piesaiste, emitējot obligācijas, atkarībā no situācijās var aizņemt periodu no 1 līdz 6 mēnešiem.

Svarīgākās obligāciju īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nominālā vērtība (principal, face amount) - vērtība, pēc kuras tiek maksāts kupons (procenti) un kura tiek atmaksāta beigās;
  • Obligācijas cena - tā cena, kuru maksā investors, kad iegādājas parādzīmi.
  • Dzēšanas datums - datums, kurā emitentam ir jāizmaksā obligācijas nominālā vērtība. Ja visas izmaksas ir veiktas, emitentam vairs nav nekādu saistību ar obligācijas turētāju pēc dzēšanas datuma. Laika posmu līdz dzēšanas datumam sauc par dzēšanas termiņu. Dzēšanas termiņš var būt jebkāds laika posms, taču obligācijām pieņemts lielāks par gadu. Pārsvarā tas ir termiņš līdz 30 gadiem. Taču ir izdoti arī 100 gadu obligācijas un, protams, ir arī konsoles obligācijas.
  • Kupons - procentu likme, kuru emitents maksā obligācijas turētājam. Parasti šī likme ir fiksēta visā obligācijas termiņā. Taču tā var mainīties līdz ar naudas tirgus indeksu, kā piemēram, LIBOR. Pats nosaukums radies no tā, ka pagātnē obligācijām nāca līdz kuponi. Kuponos noteiktajos datumos turētājs griezās ar to pie bankas, kurā tas apmainīja kuponu pret procentu izmaksu.
  • Kupona datumi - datumi, kuros emitents izmaksā kuponu obligācijas turētājam. Eiropā parasti kupons ir gadskārtējs (annual), bet ASV - pusgadīgs (semi-annual), tātad kupons tiek izmaksāts vai nu reizi gadā, vai reizi pusgadā.
  • Līgums - dokuments, kas norāda ogligāciju turētāja tiesības.
  • Opcijas - obligācijām mēdz būt opcijas, tādas kā:
  • Atsaukšana (callability) - dažas obligācijas dod emitentam iespēju dzēst obligāciju pirms tās dzēšanas datuma. Pārsvarā atsaucamās obligācijas tiek dzēsta pēc nominālvērtības, bet dažreiz emitentam ir jāmaksā prēmija, ko sauc par atsaukšanas prēmiju (call premium). Šādas opcijas ir raksturīgas augsti ienesīgām obligācijām. Šādam obligācijām parasti ir ļoti strikti līgumi, kas ierobežo emitentu viņa darbībās. Lai atbrīvotos no šiem ierobežojumiem, emitents var dzēst obligāciju agrāk, taču samaksa būs augsta.
  • Uzsaukšana (puttability) - dažas obligācijas ļauj tās turētājam pieprasīt emitentu atmaksāt obligāciju pirms tās dzēšans datuma uzsauktajā datumā.
  • Atsaukšanas un uzsaukšanas datumi - datumi, kuros atsaucāmas un uzsaucāmas obligācijas var tikt atpirktas agrāk. Ir 4 galvenās kategorijas:
    • Bermudas datums - vairāki atsaucāmi datumi, kas parasti sakrīt ar kuponu izmaksas datumiem.
    • Eiropas datums - ir tikai viens atsaucāmais datums, tas ir Bermudas datuma īpašgadījums.
    • Amerikas datums - var tikt atsaukta jebkurā brīdī līdz dzēšanas datumam.
    • Nāves uzsaukšana (death put) - ir opcionālais atmaksas iespēja, kas ļauj mirušās personas pārstāvim uzsaukt (pārdot) obligāciju (atpakaļ emitentam), ja turētājs mirst vai tiek ieslodzīts.
  • Konvertējamās obligācijas (convertable bond) - ļauj turētājam apmainīt obligāciju pret noteiktu skaitu emitenta akciju
  • Apmaiņas obligācijas (exchangeable bond) - ļauj iemainīt obligāciju pret citas akciju sabiedrības daļām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Melalksne, D.A., Dubrovskis, J., Grišins, J., Janvars, M., Krūtainis, M., Skutelis, J., Tihomirovs, Ģ., Vīksna, A. (2009). No idejas līdz panākumiem. Alternatīvie finansējuma avoti, 5.nodaļa Obligācijas, 143-170. Lietišķās infoemācijas dienests: Rīga.[1] Arhivēts 2009. gada 26. martā, Wayback Machine vietnē.