Ogres svīta

Ogres svītas atsegums Ogres krastā pie Kalnrēžu mājām.

Ogres svīta (D₃og) ir augšdevona Frānas stāva Pamūša horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā), kā arī Vidzemē platā joslā virzienā no Lielvārdes līdz Liepnai (Latvijas sedlienes padziļinātajā daļā). Bez tam svītas nogulumi ir sastopami ārpus sava izplatības areāla palikšņos, aizpildot karsta kritenes Daugavas, Mēmeles, Gaujas baseinos un citur. Dienvidrietumos tā iestiepjas Lietuvas teritorijā, kur tiek izdalīta kā Pamūša svīta.

Ogres svītas nogulumi Latvijā uzguļ uz Katlešu svītas nogulumiem. Robeža ir labi redzama karotāžas diagrammās (lēcienveida gamma aktivitātes samazināšanās uz augšu pa griezumu). Tai uzguļ Bauskas svītas nogulumi (Imulas rida), kur robeža nav tik izteikta. Svīta atsedzas Daugavas, Ogres, Lielās Juglas, Tirzas, Pededzes, Liepnas, Lielupes, Iecavas, Mūsas, Tērvetes, Abavas, Imulas, Amulas, Ventas, Tebras u.c. upju krastos. Svītas biezums ir 15-50 metri. Nogulumi veidojušies augšfrānas jūras transgresijas rezultātā. Ogres svītas stratotipiskais griezums atrodas Ogres upes krastos, kas arī deva svītas nosaukumu.

Litoloģiskais raksturojums

Ogres svītas nogulumus veido pārsvarā smilšakmeņi, smailšaini dolomīti ar bagātīgiem augšfrāna ihtiofaunas palieku saskalojumiem, stabveida stromatolītiem, fukoīdu un hondrītu tipa racējorganismu pēdām, bet svītas augšdaļā stratotipiskajā rajonā dominē raibi krāsoti māli, aleirolīti un dolomītmerģeļi, starp kuriem ieguļ kunkuļainu, smilšainu, metasomatisku dolomītu starpslāņi ar halīta gliptomorfozēm.

Galvenā uzbūves likumsakarība izpaužas ritmiskā mijā starp noturīgām smilšakmeņu slāņkopām, kas Latvijas dienvidrietumos un Lietuvā faciāli nomainās ar smilšainiem dolomītiem, un faciāli mainīgām mālu, aleirolītu, dolomītmerģeļu, mālainu un smilšainu dolomītu, ģipšdolomītu un atģipšotu mālu slāņkopām. Smilšakmeņu slāņkopas raksturo diezgan noturīgs biezums, kā arī nemainīgas petrogrāfiskās un faciāli-ekoloģiskās īpatnības. Uz mālaini karbonātiskajām slāņkopām tās uzguļ transgresīvi. Rezultātā mālaini karbonātisko slāņkopu biezums strauji mainās īsos intervālos – simtu vai pat desmitu metru attālumā.

Stratigrāfiskais dalījums

Saskaņā ar iežu sastāvu, sedimentācijas ritmiem un īpatnībām Ogres svītas griezums tiek dalīts trijos apakšnodalījumos: lielvārdes, rembates un suntažu ridās.

• Lielvārdes rida pārstāv agrīni asimetrisku ritmu ar krasi izstieptu transgresīvo daļu, kura Latvijā gandrīz visur sastāv no smilšakmeņa ar poikiloblasta kalcīta un ģipša, reģenerēta laukšpata vai kvarca, porfīra vai granoblasta dolomīta cementu. Uz dienvidiem un dienvidrietumiem tas nomainās ar smilšainiem, dažādgraudainiem, dolomītiem. Mālpils ieplakas Rembates muldā smilšakmeņos ir līdz 4,5-6,3% glaukonīta un dzelžaini oolīti, kas, iespējams, sākotnēji sastāvēja no leptohlorīta. Smilšakmens slāņa apakšdaļā Ogrē pie Jauntulkiem, kā arī Imulas un Amulas lejtecē ieguļ “kaulu brekčija”, kuru veido Ogres (augšfrānas) kompleksa ihtiofaunas skeletu fragmenti, kas krasi atšķiras no vidusfrānas kompleksa. Lielvārdes ridas augšdaļā ieguļ māli, aleirolīti, dolomītmerģeļi, bet Lietuvā arī zemjaini dolomīti, mālaini dolomīti un ģipšdolomīti.

Ridas biezums 4,5-14,7 m. Stratotipu veido atsegums Daugavas krastā pie Lielvārdes pilsdrupām, Parastratotipu atsegumi Ogres krastā no Maztulku līdz Kalnrēžu mājām.

• Rembates rida pārstāv gandrīz spoguļsimetrisku ritmu. Visu četru to veidojošo ritmu pamatnē ieguļ smilšakmeņi ar poikiloblasta kalcīta vai ģipša (Latvijas dienvidrietumos un Lietuvā), porfīra vai granoblasta dolomīta, reģenerēta laukšpata vai dzelžainu cementu. Virzienā uz augšu ridas iežu karbonātiskums pieaug. Atsevišķās slāņkopās parādās stromatolītu saaugumi, konhostraku čaulas, biežas fukoīdu racējorganismu ejas. Tieši šajos līmeņos karbonātiskie starpslāņi ir vislabāk izsekojami no dienvidiem un rietumiem uz ziemeļiem un austrumiem. Ritmu regresīvie elementi nav biezi un faciāli ļoti mainīgi. Tos veido māli, dolomītmerģeļi, mālaini dolomīti, aleirolīti ar ģipša dzīslām un ieslēgumiem. Šo starpslāņu biezums ir ļoti mainīgs, un kā rāda pētījumi Ogres, Amulas un Imulas krastos, tie dažu desmitu metru intervālā var mainīties no dažiem centimetriem līdz 2-3 metriem. Savukārt, smilšakmens slāņkopu biezums ir nemainīgs un tos var izsekot simtiem kilometru tālu.

Ridas biezums 9-25,5 m. Stratotipu veido atsegumi Ogres krastos Rembates pagastā.

• Suntažu rida pārstāv trīsdaļīgu vēlīni asimetrisku ritmu ar izstieptu regresīvo daļu. Rembates ridai uzguļ bez pārrāvuma. Robeža ir krasa. Ridu veido galvenokārt raibi māli un aleirolīti, kas Polijas-Lietuvas ieplakas dienvidrietumos nomainās ar dolomītu, dolomītmerģeļu un mālu miju, kas bieži vien sīko ritmu augšdaļā ir ģipšaini. Ritmu pamatnē ir izsekojamas plānas smilšakmens starpkārtas, kas uz dienvidiem un rietumiem pāriet dolomītos. Organismu palieku ridā ir maz. Pie robežas ar Imulas ridu tā ir saglabājusies tikai fragmentāri Gulbenes, Mālpils, Zemgales un Kuršu ieplakās. Rietumlatvijā rida domājams ir pilnībā noskalota.

Ridas biezums 7-12 m. Stratotipu veido Liepnas urbuma serde intervālā 22,5-34 m.

Paleontoloģiskais raksturojums

Ogres svītas vecumu nosaka ihtiofaunas, gliemeņvēžu un sporu-putekšņu kompleksi. Tur parādās augšfrānas konhostraki Glyptoasmussia ex gr. petinensis. No gliemeņvēžiem var minēt Acantonodella cf. terciocornuta un Buregia bispinosa. Ihtiofaunu pārstāv bezžokļaiņi Aspidosteus heckeri, Psammosteus tenuis, Ps. falcatus, Ps. grossi, Ps. giganteus, artrodiras Plourdosteus sp., antiarhi Bothriolepis maxima, Bothriolepis evaldi, B. ex gr. panderi, Grossilepis spinosa, Walterilepis speciosa, akantodes Devononchus laevis, daivspurzivis Eusthenodon wenjukowi, Platycephalichthys bischoffi, Dipterus cf. marginalis, Holoptychius nobilissimus, H. cf. giganteus.

Ogres svītas vecumu apstiprina arī sporu-putekšņu komplekss Lophozonotriletes grumosus, L. torosus, Stenozonotriletes simplex, St. definitus, Archaeoperisaccus concinnus, A. mirandus, A. mirus, Archaeotriletes crassus, A. ancylius, Lophotriletes rugosus, Hymenozonotriletes domanicus, Leiotriletes microrugosus.

Derīgie izrakteņi

Ogres svītas ieži kā derīgie izrakteņi netiek plaši izmantoti. Ar karbonātiem cementētie smilšakmeņi no Ogres krastiem pie Rembates savulaik Rīgā tika izmantoti kā apdares materiāls ēkai Smilšu ielā 1, kā arī Mākslas akadēmijas kolonnām.