Ohlokrātija
Ohlokrātija (no sengrieķu "ὄχλος" – pūlis un "κράτος" – vara) ir sabiedrības pārvaldes forma, kurā vara ir pūļa rokās.[1] Tā tiek uzskatīta par deģenerētu demokrātijas formu, kur lēmumi tiek pieņemti nevis balstoties uz racionāliem argumentiem vai sabiedrības ilgtermiņa interesēm, bet gan emociju, populisma vai demagoģijas ietekmē.[2][3] Terminu pirmoreiz lietoja sengrieķu vēsturnieks Polibijs, raksturojot ciklisku politisko režīmu maiņu un uzskatot ohlokrātiju par vienu no demokrātijas sabrukuma posmiem.[4]
Ohlokrātijā dominē "pūļa griba", kur sabiedrības vairākuma viedoklis bieži tiek manipulēts ar līderu palīdzību, kuri izmanto bailes, dusmas vai citas emocijas, lai iegūtu vai noturētu varu. Tā var izpausties masu nemieros,[5] spontānos linča gadījumos vai situācijās,[6] kur demokrātiskās sistēmas ir vājinātas un sabiedriskā diskusija tiek aizvietota ar populistiskiem saukļiem.[7]
Mūsdienu politoloģijā un publiskās diskusijās ohlokrātija nereti tiek uzskatīta kā brīdinājums par demokrātijas iespējamo degradāciju, uzsverot nepieciešamību stiprināt sabiedrības līdzdalību, balstoties uz izglītību, tiesiskumu un jēgpilnu viedokļu apmaiņu.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «ohlokrātija | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2025-06-19.
- ↑ «Ochlocracy - ECPS» (en-US). Skatīts: 2025-06-19.
- ↑ Padilla Gálvez, Jesús (2017-08-10). "Democracy in Times of Ochlocracy". Synthesis philosophica 32 (1): 167–178. doi:10.21464/sp32112.
- ↑ «Polybius' theory of constitutional cycles | Ancient Greek Political Thought Class Notes». Fiveable. Skatīts: 2025-06-19.
- ↑ 5,0 5,1 Hasanović, Jasmin. "Ochlocracy in the Practices of Civil Society: A Threat for Democracy?". Studia Juridica et Politica Jaurinensis.
- ↑ «Ochlocracy and Lynching a Threat to Internal Security: A Psycho-Socio-Legal Analysis - International Journal of Law Management & Humanities». International Journal of Law Management & Humanities (en-US). Skatīts: 2025-06-19.
- ↑ Stockwell Stephen. «Rhetoric and Democracy: Deliberative Opportunities in Current Electoral Processes». GRIFFITH UNIVERSITY, 2010.