Oligofrenopedagoģija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Oligofrenopedagoģija ir defektoloģijas nozare, kuras mērķis ir pētīt un analizēt garīgi atpalikušo bērnu attīstības problēmas, gan psihiskās, gan fiziskās, kā arī rast koriģēšanas iespējas to risināšanai ar rehabilitācijas un sociālās adaptācijas palīdzību. Oligofrenopedagoģija pirmo reizi kā medicīnas nozare minēta 19. gadsimta sākumā, kad tā bija noteikta par medicīnas un pedagoģijas virzienu. Pamatus šai nozarei 19. gadsimta vidū lika franču psihologs E. Segēns, izveidojot mācību sistēmu izveidošanai garīgi stipri atpalikušu bērnu audzināšanai. Šo izveidoto mācību sistēmu viņš pamatoja ar fizioloģiskajām atziņām, izceļot maņu orgānu darbības nozīmi un attīstību.

Par oligofrenopedagoģijas attīstības galvenajiem veicinātājiem ir kļuvušas tādas zinātnes kā - fizioloģija, medicīna, patopsiholoģija, logopēdija u.c. Īpaši jāatzīmē būtu krievu zinātnieka un fiziologa I. Pavlova ieguldījums cilvēka garīgās atpalicības būtības izpratnē, kā arī mācībā par augstākās nervu sistēmas darbību un atzinumos par nervu sistēmas kompensācijas iespējām.

Oligofrenopedagoģija nozares mērķis ir risināt sekojošas problēmas: garīgās atpalicības pedagoģiju, tās attīstību un attīstības īpatnību būtību, garīgi atpalikušo bērnu pedagoģijas un psiholoģijas izpētes metodes un līdzekļus mācību un audzināšanas procesā, apmācības principos un to realizēšanu speciālajās mācību un audzināšanas iestādēs, garīgi atpalikušo bērnu audzināšanas principi un metodes, viņu sagatavošana piemērotam darbam un dzīvei mūsu sabiedrībā, mācību plānā paredzēto vispārizglītojošo un profesionālo darba apmācības priekšmetu apguve, garīgi atpalikušo bērnu iestāžu struktūras izstrādāšana.[1]

Savu ieguldījumu oligofrenopedagoģijas attīstībā devusi arī 1854. gadā Rīgā atvērtā dažādu kategoriju atpalikušo bērnu patversme.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ģimenes enciklopēdija, 1. sējums, - 1. Gi 574 izd. - Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1989. - 215 lpp