Operācija "Lumberjack"

Operācija "Lumberjack"
	Daļa no Otrā pasaules kara Otrā pasaules kara Eiropas teātra Otrā pasaules kara Rietumu frontes Centrāleiropas operācijas
	; Amerikāņu karavīri šķērso Ludendorfa tiltu pie Remāgenas.
Datums	1945. gada 1—25. marts
Vieta	Remāgena, Reinzeme-Pfalca, Vācija50°34′45″N 7°14′39″E / 50.57917°N 7.24417°EKoordinātas: 50°34′45″N 7°14′39″E / 50.57917°N 7.24417°E
Iznākums	Sabiedroto uzvara
Karotāji
ASV; Apvienotā Karaliste; Beļģija	Trešais reihs
Komandieri un līderi
Omars Bredlijs; Kortnijs Hodžs	Valters Models ; Haso fon Manteifels
Spēks
1. armija	15. armija; 5. tanku armija; Folksšturms ; 7. armija
Zaudējumi
7400 1700 nogalināti;	5700+ nogalināti & ievainoti; 19 000 sagūstīti; Kopā:; 24 700 karadarbības upuri

Operācija "Lumberjack" (angļu: mežstrādnieks) bija militāra operācija, kuras mērķis bija ieņemt Reinas upes rietumu krastu un sagrābt galvenās Vācijas pilsētas Otrā pasaules kara beigās Eiropā. Pirmā ASV armija uzsāka operāciju 1945. gada martā, lai ieņemtu stratēģiski svarīgas pilsētas nacistiskajā Vācijā un dotu sabiedrotajiem atbalsta punktu gar Reinas upi.

Viens no operācijas negaidītiem iznākumiem bija Ludendorfa tilta, stratēģiski svarīga dzelzceļa tilta pār Reinu, ieņemšana Remāgenas kaujā. Neskatoties uz vācu mēģinājumiem iznīcināt tiltu, sabiedroto spēki to ieņēma neskartu un varēja to izmantot kopā ar pontonu un celiņu tiltiem, lai izveidotu priekštilta nocietinājumus. Tilts beidzot sabruka 1945. gada 17. martā plkst. 15:00 pēc desmit dienu ilgas lidmašīnu bombardēšanas, tiešiem artilērijas trāpījumiem, gandrīz notikušiem uzbrukumiem un nojaukšanas mēģinājumiem.

Priekšvēsture

Vācieši jau vairākkārt bija izjaukuši sabiedroto centienus šķērsot Reinu. Kad britu 21. armiju grupa bija cieši nostiprinājusies gar Reinu, ASV Armijas ģenerāļa Omara Bredlija ASV 12. armiju grupa gatavojās īstenot operāciju "Lumberjack". Bredlija plāns paredzēja, ka ASV Pirmajai armijai būs jāuzbrūk dienvidaustrumu virzienā virzienā uz Āras un Reinas upju satekni un pēc tam jāvirzās uz dienvidiem, lai satiktos ar ģenerālleitnantu Džordžu Patonu, kura ASV Trešā armija vienlaikus virzīsies uz ziemeļaustrumiem cauri Eifela kalniem. Ja tas izdosies, "Lumberjack" rezultātā izdosies ieņems Ķelni, nodrošinās Koblencas sektoru un nogādās 12. armiju grupu pie Reinas plašā apgabalā uz ziemeļiem no Mozeles upes. 12. armijas grupa arī cerēja sagūstīt lielu skaitu vāciešu.

Sekojot "Lumberjack" operācijai, sabiedrotie bija plānojuši pauzi karadrbībā gar Reinu, kamēr Montgomerija 21. armiju grupa sāks operāciju "Plunder" – plašu, rūpīgi plānotu kustību pāri Reinai netālu no Diseldorfas un Nīderlandes robežas. Pēc tam Montgomerijs ieņems Rūru, Vācijas industriālo centru.

Kaujas operācijas laikā

Ģenerālis Bredlijs 1. martā aktivizēja operācijas "Lumberjack" sākumu. Ziemeļos Pirmā armija ātri izmantoja priekštilta nocietinājumus pār Erftas upi, 4. martā iebrūkot Euskirhenā un 5. martā Ķelnē. Septītajā martā Ķelne jau bija pilnā ASV Armijas kontrolē. Pēc tam Pirmā armija virzījās uz Āras upes ieleju, kas, visticamāk, bija Vācijas armijas LXVI un LXVII korpusa atlikušo daļu atkāpšanās punkts.

ASV Trešā armija saskārās ar zināmu pretestību gar Zīgfrīda līniju un Prīmes un Kilas upēm. 4. martā Bitburgā ASV 5. kājnieku divīzija pārrāva vācu līnijas. Izmantojot šo pārrāvumu, Ceturtā bruņotā divīzija mazāk nekā piecu dienu laikā veica 72 km garu ceļu līdz Reinai. Zaudējot tikai 100 cilvēku, vāciešiem tas maksāja 5700 kritušo un ievainoto. Ceturtā bruņotā divīzija tik tikko palaida garām iespēju ieņemt tiltu pie Urmicas.

Virzoties uz Āru, ASV 9. bruņutanku divīzija Pirmās armijas labajā flangā strauji virzījās Reinas virzienā. Jo tuvāk divīzija pietuvojās Reinai, jo ātrāk tā virzījās uz priekšu. Viņu kustības ātrums Reinas virzienā pārsteidza vāciešus.^[4] Apmēram 20 kilometrus augšup pa straumi no Bonnas viņi negaidīti atklāja, ka Ludendorfa dzelzceļa tilts joprojām stāv.

Remāgenas kauja

Operācijas “Lumberjack” laikā, 1945. gada 7. martā, kad ASV Armijas 9. bruņotās divīzijas B kaujas pavēlniecības 9. bruņotā inženierbataljona karaspēks sasniedza upi, viņi bija ļoti pārsteigti, redzot, ka Ludendorfa dzelzceļa tilts joprojām stāv. Tas bija viens no diviem bojātajiem, bet izmantojamajiem tiltiem pār Reinu (otrs bija Vezelas dzelzceļa tilts). ASV spēkiem izdevās ieņemt tiltu. Reina bija pēdējā dabiskā aizsardzības līnija, ko vācieši cerēja izmantot, lai būtiski pretotos Rietumu sabiedroto uzbrukumam. Līdz tam laikam šķērsošana bija ierobežota ar nelielām kājnieku izlūkošanas patruļām no laivām.

Kad ziņa, ka tilts joprojām stāv, sasniedza B kaujas pavēlniecības komandieri ģenerāli Viljamu Hodžu, viņš pavēlēja 27. bruņotajam kājnieku bataljonam virzīties uz Remāgenu ar 14. tanku bataljona atbalstu. Pēc tam, kad vācu sabotāžas uzbrukumi nespēja iznīcināt tiltu, ASV karaspēks ieņēma tiltu, un nākamo desmit dienu laikā 25 000 karavīru, kas sastāvēja no sešām divīzijām, izveidoja plašu placdarmu Reinas austrumu pusē.

Operācijas sekas

Operācijai "Lumberjack" izdevās attīrīt Reinu uz ziemeļiem no Mozeles no efektīviem kaujasspējīgiem vācu spēkiem. Sabiedrotie iznīcināja četrus Vācijas 15. un 7. armijas korpusus. Remāgenas tilta ieņemšana bija negaidīts bonuss, kas paātrināja Reinas šķērsošanu. Patons un Bredlijs varēja paātrināt plānotos Reinas šķērsošanas laikus.

Vācu ģenerālis Alberts Keselrings kauju raksturoja kā "Remagenas noziegumu". Tā salauza fronti gar Reinu." Hermanis Gērings teica, ka tilta ieņemšana "padarīja neiespējamu ilgstošu aizsardzību". Ģenerālmajors Karls Vāgeners, feldmaršala Valtera Modela štāba priekšnieks, teica, ka tilta ieņemšana vāciešiem signalizēja par kara beigām:

Remagenas lieta izraisīja lielu satraukumu Vācijas Augstākajā pavēlniecībā. Remāgenu vajadzēja uzskatīt par pamatu kara izbeigšanai. Remāgena radīja bīstamu un nepatīkamu abscesu pēdējās vācu aizsardzības līnijās, un tas nodrošināja ideālu atspēriena punktu gaidāmajai ofensīvai uz austrumiem no Reinas. Remāgenas priekštilta pozīciju izveide ievērojami atviegloja ienaidniekam otru Reinas šķērsošanu. Turklāt tas nogurdināja vācu spēkus, kuriem vajadzēja atpūsties, lai izturētu nākamo lielo uzbrukumu.^[5]

Atsauces

↑ text by Nigel Thomas. Foreign volunteers of the allied forces : 1939-45. London : Osprey, 1991. 16. lpp. ISBN 9781855321366.
↑ “Warfare and Armed Conflicts: A Statistical Encyclopedia of Casualty and Other Figures, 1492-2015, 4th Ed.” page 479
↑ Andrew S. Harding. «Two General Apart: Patton and Eisenhower». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. marts. Skatīts: 2016. gada 17. marts.
↑ «The 9th: The Story of the 9th Armored Division». Skatīts: 2006. gada 3. jūnijs.
↑ «Remembering World War II». Congressional Record Volume 141, Number 42. 1995. gada 7. marts. Skatīts: 2014. gada 9. decembris. Eisenhower's chief of staff, his alter ego, General Walter Bedell Smith, termed the Remagan Bridge worth its weight in gold.

Ārējās saites

The Rhineland Campaign
MacDonald's The Last Offensive online at www.ibiblio.org
Map of Operation Lumberjack -

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] text by Nigel Thomas. Foreign volunteers of the allied forces : 1939-45. London : Osprey, 1991. 16. lpp. ISBN 9781855321366.

[2] “Warfare and Armed Conflicts: A Statistical Encyclopedia of Casualty and Other Figures, 1492-2015, 4th Ed.” page 479

[harding-3] Andrew S. Harding. «Two General Apart: Patton and Eisenhower». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. marts. Skatīts: 2016. gada 17. marts.

[lonesentry-4] «The 9th: The Story of the 9th Armored Division». Skatīts: 2006. gada 3. jūnijs.

[congressionalrecord-5] «Remembering World War II». Congressional Record Volume 141, Number 42. 1995. gada 7. marts. Skatīts: 2014. gada 9. decembris. Eisenhower's chief of staff, his alter ego, General Walter Bedell Smith, termed the Remagan Bridge worth its weight in gold.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]