Optimistiem ūdens glāze ir puspilna, bet pesimistiem tā ir pustukša
Optimisms (latīņu: optimus — ‘vislabākais’) ir psiholoģisks un filozofisks jēdziens, kas apzīmē pozitīvu un cerību pilnu attieksmi pret pasauli un nākotni, balstītu pārliecībā, ka iespējami labvēlīgi notikumi un ka cilvēka mērķi var tikt sasniegti. Tas izpaužas kā tendence sagaidīt pozitīvus rezultātus un uztvert grūtības kā pārvaramas. Psiholoģijā optimismu bieži skaidro kā relatīvi stabilu personības īpašību, ko dēvē par dispozicionālu optimismu — vispārinātas labvēlīgu iznākumu gaidas dažādās dzīves jomās. Šāda attieksme ietekmē motivāciju, rīcības izvēli un pārvarēšanas stratēģijas, īpaši stresa vai nenoteiktības situācijās. Pētījumos optimisms bieži saistīts ar labāku psiholoģisko labklājību, lielāku noturību pret stresu, aktīvāku sociālo līdzdalību un labāku spēju pielāgoties dzīves pārmaiņām.
Optimismu parasti pretstata pesimismam — attieksmei, kurai raksturīga tendence sagaidīt nelabvēlīgus iznākumus un uzsvērt negatīvos notikumu aspektus. Mūsdienu psiholoģijā bieži uzsvērta arī līdzsvarota jeb reālistiska optimisma nozīme, kas apvieno pozitīvas nākotnes gaidas ar situācijas kritisku izvērtējumu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Optimisms.
