Orgons

Vikipēdijas lapa
Orgonu enerģijas akumulators
Orgone energy accumulator with door closed.
(Ar aizvērtām durvīm)
Orgone energy accumulator with door open.
(Ar atvērtām durvīm)
Pamīšus izvietoti organiska un neorganiska materiāla slāņi sienās šķietami palielina orgonu enerģijas koncentrāciju iekšpusē salīdzinoši ar apkārtējo vidi.

Orgons ir hipotētisks universāls dzīvības spēks, ko pirmo reizi aktualizēja Vilhelms Reihs 20. gadsimta 30. gados.[1][2] Pēc Reiha nāves 1957. gadā, viņa students Čārlzs Kellijs attīstīja teoriju, ka orgons ir antientropisks visuma princips, radošs substrāts, kas pēc dabas pielīdzināms Mesmera dzīvnieku magnētismam (1779), Reihenbaha odiskajam spēkam (1845) u.c.[3] Orgonu uzskatīja par bezveidīgu, visuresošu vielu, līdzīgi kā gaismu nesošo ēteru, bet vairāk asociēja ar dzīvo enerģiju, nevis inerto matēriju. Tas, iespējams, varēja darboties, lai radītu visu lielumu organizācijas un reorganizācijas, sākot ar mazākajām mikroskopiskām daļiņām, orgonu teorijā sauktām par bioniem, beidzot ar makroskopiskām struktūrām, piemēram, organismiem, mākoņiem vai pat galaktikām.[4] Orgonu enerģija tiek plaši uzskatīta[5] par pseidozinātni.[6][7][8]

Reiha teorija stāsta, ka ķermeniskā orgona trūkums vai nepilnīgums var būt dažādu saslimšanu sakne, piemēram, vēža. Tāpat kā Freida teorijā libido trūkums vai nepilnīgums ir sakne neirozei. Reihs nodibināja Orgonu institūtu 1942. gadā,[9] lai veiktu tālākus pētījumus par orgona enerģiju pēc tam, kad 1939. gadā emigrēja uz ASV. Viņš to izmantoja, lai publicētu ar šo tēmu saistītu literatūru un izplatītu par to materiālus vairāk nekā vienu desmitgadi. Reihs izgudroja specializētus „orgonu akumulatorus” — ierīces, kas šķietami varēja savākt un uzkrāt orgona enerģiju no apkārtējās vides veselības uzlabošanai vai pat laika apstākļu izmainīšanai.

Ne medicīna, ne citas zinātnes neatbalsta orgonu konceptu[5] un pētījumi šajā jomā beidzās līdz ar Orgonu institūta pastāvēšanu.

Reiha pētījumu vēsture par orgonu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji orgonu enerģiju Reihs sāka pētīt caur psihiatriju. Kā psihoanalītiķim un Freida studentam, Reiha sākumpunkts, tīri loģiski, bija „libido”.

Libido” ir dzīvības enerģija, kāre, spēks, kas liek cilvēkam censties. Reihs attīstīja libido konceptu, balstoties uz tā fizisko izpausmi un vienlaicīgām psiholoģiskām norisēm, līdz viņš bija spējīgs pierādīt saistību starp ķermeņa uzvedību un emocijām. Šos procesus viņš aprakstīja grāmatā „Rakstura analīze”, kurā viņš pārspēja jebkuru līdz tam brīdim sarakstīto darbu par ķermeņa un prāta attiecībām. Šajā grāmatā Reihs aprakstīja arī „dzīvniekcilvēka” masu patoloģiju. Šī teorija vēstīja par patoloģiju, kas izraisīja hronisku muskuļu sasprindzināšanos, tādējādi bloķējot ar emocijām saistīto enerģijas plūdumu, rezultātā bloķējot emocijas kā tādas, atklājot psihisko vai emocionālo pamatojumu cilvēces masu saslimšanai.[10]

Tobrīd, Reiha sākotnējais darbs ar orgoniem tika padziļināti veikts psiholoģijā. Vēlāk tas tika izvērsts socioloģijā un politikas zinātnē, jo Reihs skaidri redzēja, ka šī saslimšana izplatījās vai nu sociāli, vai kulturāli. Viņa grāmatās „Fašisma masu psiholoģija”, „Seksuālā revolūcija” un „Cilvēki nepatikšanās” ir plašāk stāstīts par viņa atklājumiem sociālajās un politiskajās zinātnēs.[10]

Bija tikai dabiski, ka Reiha prāts ģeneralizēja un padziļināja savas zināšanas par psihoseksuālo enerģiju. Šajā procesā viņa darbi medicīnā jau sniedzās pāri psihiatrijai un dziļāk tradicionālajā medicīnā un bioloģijā. Psihoseksuālās enerģijas koncepts attīstījās un kļuva par „bioelektrības” konceptu, kas drīz pierādījās neesam elektrība un tika pārsaukta par „orgonu enerģiju”. Par šo pētījumu fāzi var lasīt Reiha grāmatās „Orgasma funkcija” un „Vēža biopātija”. Šīs grāmatas ir pirmais un otrais sējums Reiha orgonu enerģijas prezentācijā pasaulei „Orgona atklājums”.[10]

Lai gan sākotnēji orgonu enerģija tika atklāta cilvēka ķermenī, caur cītīgiem pētījumiem Reihs atklāja, ka tā var eksistēt arī brīvā formā atmosfērā. Ar šo atklājumu Reiha pētījums izgāja ārpus bioloģijas rāmjiem un pārtapa par pētījumu meteoroloģijā un atmosfēras fizikā. Šie atklājumi tiek aprakstīti grāmatās „Vēža biopātija” un „Oranuārais eksperiments”, un vairākos rakstos zinātniskos žurnālos zem tēmas „laika apstākļu kontrole”.[10]

Pēdējais un pārākais Reiha pētījums bija par orgonu enerģijas kosmisko funkciju un tas tika veikts astronomijā un astrofizikā. Par šo izlasāms grāmatās „Kosmiskā superimpozīcija” un „Ēters, Dievs un Velns”.

Orgonu akumulators sevī ietver organiska un neorganiska materiāla slāņu pamīšu sakārtojumu

Caur Reiha progresiju no psihiatrijas un medicīnas uz bioloģiju, no bioloģijas uz fiziku, viņa koncepts par enerģiju, kas bija visa pētījuma centrs, saglabāja savas būtiskās iezīmes. Viņa sapratne par enerģiju auga, un jaunas īpašības tika atklātas, taču īpašības, kas tika atklātas agrāk, šaurākajos izpētes posmos, tikai apstiprinājās tagadējos plašākajos pētījumos. Cauri visam šim procesam vijas ievērības cienīgais „sarkanais pavediens” — saistība, kas parāda katra atklājuma loģisko progresiju no iepriekšējā.[10]

Reiha mērķis nebija atklāt „kosmiskas” patiesības, viņš nekad nebija vēlējies revolucionarizēt zinātnes pasauli, viņš necentās veikt dižus atklājumus. Reihs vienkārši vēroja un eksperimentēja dienu no dienas, pierakstot savus atradumus, godprātīgi tos pētot un sakārtojot faktus tādus, kādi tie parādījās, nemēģinot savu teoriju ielikt iepriekš izveidotā rāmī. Viņš atklāja to, ka enerģija, kas dominē seksuālas tuvības laikā, dabā pastāv visur, gan dzīvos, gan nedzīvos ķermeņos un tā virza visnozīmīgākās un izplatītākās dabiskās funkcijas.[10]

Reihs atklāja, ka viena un tā pati orgonu enerģija ir pamatā katrai no šīm fenomenu klasēm[10]:

  1. Saprāts — sajūta, emocija, uztvere, doma
  2. Dzīvā daba — dzīvnieku kustība, bioģenēze, reprodukcija, evolūcija, izaugsme
  3. Kosmiskie procesi — mākoņi, vētras, atmosfēras elektrība, jebkura līmeņa matērijas rašanās (atoms, planēta, zvaigzne, galaktika)

Visas šīs plaknes atspoguļo Reiha pētījumu gaitu, sākot ar psihiatriju, turpinot ar bioloģiju un fiziku, katra atspoguļojot sevī iepriekšējo.

Orgona īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu orgonu enerģijas akumulators, kur sauc par orgonītu

Orgonu enerģija tiek uzskatīta par dabas radošo spēku, kas nav ne elektromagnētisma forma, ne arī matērija, bet ir pamatlicējs abos iepriekšminētajos. Reiha pētījumi sniedz skaidru ieskatu par orgonu enerģijas apveidu, kaut arī viņa pētījumi tiek uzskatīti par pseidozinātni.

Reihs izvirzīja desmit secinājumus par orgonu enerģiju[10]:

  1. Tā ir bezsvara substance, tai nav ne svara, ne inerces, šī iemesla dēļ to ir ļoti grūti izmērīt, izmantojot vispārpieņemtās tehnikas. Taču masa ir cieši saistīta ar bezsvara orgona enerģijas lauku, kas aptver visu matēriju. Masas vai inerces mērījumi var atspoguļot šī lauka īpašības.
  2. Tā ir visuresoša. Orgona enerģija piepilda visumu, tā ir klātesoša visos platuma grādos un enerģijas koncentrācijas (lādiņos), bet nekur tā nav neesoša.
  3. Tā ir virzītājspēks elektromagnētisma un gravitācijas fenomeniem. Jau atkal, tāpat kā ēters, orgona enerģija ir pamats visiem galvenajiem dabas spēkiem. Tā vide, kurā gaisma ceļo un elektromagnētiskie un gravitācijas lauki izlādē enerģiju.
  4. Tā ir nemitīgā kustībā. Šo kustību var arī novērot, bet tam vajadzīgi atbilstoši apstākļi. Ir novēroti vismaz divi dažādi kustību tipi: izplešanās un saraušanās jeb pulsācija vai plūsma, parasti, viļņveida līnijā.
  5. Tā apstrīd entropijas likumu. Orgona enerģiju pievelk orgona enerģija. Ne kā karstums vai elektrība, kas parasti krīt no augstākā uz zemāko, orgona enerģija aug no zemākā uz augstāko. Piemēram, saule atdod savu siltuma enerģiju visumam, bet saulē nekāda enerģija neieplūst, tāpat sildītājs atdod siltumenerģiju istabai, bet tajā siltumenerģija neieplūst. Šie procesi atspoguļo entropijas likumu. Taču orgona enerģija darbojas tiem pretēji. No šī pieņēmuma izriet nākamais —
  6. Orgonu enerģija veido grupas, kas ir radošās aktivitātes kodoli, piemēram, bionu mākoņi, šūnu vētras, galaktikas. Visām šīm grupām ir kopīgas īpašības, visas ir negatīvi entropiskas. Visām ir dzīves cikls, kas ietver dzimšanu, augšanu, briedumu un iznīkšanu.
  7. No tās rodas matērija. Pareizajos apstākļos, no bezsvara brīvās orgona enerģijas rodas masa. Šiem apstākļiem nav jābūt neparastiem, Reihs ticēja, ka uz mūsu planētas nepārtraukti tiek radīta jauna matērija.
  8. Tā ir atbildīga par dzīvību. Orgona enerģija ir dzīvības enerģija un ir atbildīga par dzīvā atšķiršanu no nedzīvā.
  9. Divas dažādas orgona enerģijas straumes var savā starpā pievilkties un pārklāties. Pārklāšanās funkcija ir fundamentālā radīšanas procesa forma. Izplatījumā divas pārklājušās orgona straumes veido spirāli, tas ir novērojams spirālveida galaktikās, viesuļvētrās un citās cikloniskās vētrās. Dzīvnieku pasaulē kā spilgtu piemēru var minēt pārošanos.
  10. To var kontrolēt un ar to var manipulēt, izmantojot orgona enerģijas ierīces. Reihs attīstīja vairākas ierīces šādam mērķim. Pazīstamākais no tiem ir orgona enerģijas akumulators. Tas var būt norobežots objekts, kas sastāv no dažādiem metālisku un nemetālisku materiālu slāņiem, kas rada enerģijas koncentrāciju objekta iekšienē.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Robert Blumenfeld (2006), "Chapter 6. Willian Reich and Character Analysis", Tools and techniques for character interpretation: a handbook of psychology for actors, writers, and directors, Limelight Series, Hal Leonard Corporation, pp. 135–137, ISBN 9780879103262
  2. «Orgone Energy – Wilhelm Reich and the Orgone Accumulator». Skatīts: 2008-09-13.[novecojusi saite]
  3. Charles R. Kelley Ph.D., "What is Orgone Energy?" 1962
  4. orgone energy
  5. 5,0 5,1 Isaacs, K. (1999). "Searching for Science in Psychoanalysis". Journal of Contemporary Psychotherapy 29 (3): 235–252. doi:10.1023/A:1021973219022. "[orgone is] a useless fiction with faulty basic premises, thin partial theory, and unsubstantiated application results. It was quickly discredited and cast away."
  6. Jon E. Roeckelein. Elsevier's dictionary of psychological theories. Elsevier, 2006. 493, 517–518. lpp. ISBN 978-0-444-51750-0.
  7. Robert E. Butts. «Sciences and Pseudosciences. An attempt at a new form of demarcation». In John Earman. Philosophical problems of the internal and external worlds: essays on the philosophy of Adolf Grünbaum. Pittsburgh-Konstanz series in the philosophy and history of science 1. University of Pittsburgh Press, 1993. 163. lpp. ISBN 978-0-8229-3738-8.
  8. Arthur Wrobel. Pseudo-science and society in nineteenth-century America (illustrated izd.). University Press of Kentucky, 1987. 229. lpp. ISBN 978-0-8131-1632-7.
  9. Donald DeMarco, Benjamin Wiker. Architects of the Culture of Death. Ignatius Press, 2004. 229. lpp. ISBN 978-1-58617-016-5. Skatīts: 2015-01-18. […] Reich claimed as his great discovery, made in 1939, that at the heart of all matter is a hitherto unknown energy that he called 'orgone'.[…] Three years later he founded the Orgone Institute, where the 'science' of orgonomy would be studied.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 10,6 10,7 "What is orgone energy?" by Charles R. Kelley

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Institūcijas, kas pēta orgonu enerģiju