Oriskani kauja

Oriskani kauja
Daļa no Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības kara un Saratogas kampaņas
Herkimers Oriskani kaujas laikā Frederika Kofeja Jona glezna, ap 1901.
Datums 1777. gada 6. augustā Vieta netālu no Oriskani, Ņujorka 43°10′38″N 75°22′10″W Iznākums Britu uzvara
Karotāji
ASV Oneidas	Lielbritānijas Karaliste Hesene-Hānava Mohauki Senekas Kajuga Onondaga Misisaugi
Komandieri un līderi
Nikolass Herkimers (DOW) Pīters Gensvērts Luiss Kuks	Sers Džons Džonsons Džons Batlers Džozefs Brants Kukurūzas stādītājs Saienkerata
Spēks
640–720 zemessargi 60–100 Oneidas karotāji	500 karavīri un indiāņi
Zaudējumi
385 nogalināti 50 ievainoti 30 sagūstīti	7 karavīri nogalināti 21 karavīri ievainoti, pazuduši, vai sagūstīti 65 indiāņi nogalināti vai ievainoti

Oriskani kauja (angļu: Battle of Oriskany) bija Saratogas kampaņas kauja Amerikas Neatkarības kara laikā, kas notika 1777. gada 6. augustā. Tajā dienā amerikāņu lojālistu spēki un vairāki simti irokēzu indiāņu uzbruka amerikāņu armijas vienībai, kas bija ceļā uz aplenktā Stenviksa forta atbrīvošanu. Lielākā daļa kaujas dalībnieku bija amerikāņi: "patrioti" un to sabiedrotie Oneida cilts indiāņi cīnījās pret britu karali atbalstošos lojalistus un irokēzus. Amerikāņu "patriotu" spēkos bija aptuveni 800 Traionas apgabala milicijas karavīri, kurus atbalstīja aptuveni 60 Oneida indiāņi. Viņiem uzbruka aptuveni 10 kilometru attālumā no Stenviksa forta netālu no Oriskani, Oneida indiāņu apmetnes. Patrioti cieta smagus zaudējumus, un ģenerālis Nikolass Herkimers tika nopietni ievainots, taču viņš saglabāja augstasinību un izveidoja atlikušās savas vienības aizsardzības pozīcijās. Tikmēr Stenviksa forta garnizons izlauzās un nodedzināja indiāņu nometni, kas pamudināja indiāņus pamest lojālistu armiju.

Kauja izraisīja ilgstošu naidīgumu starp Oneida indiāņiem un viņu pretiniekiem kaujā — Seneku un Mohauku indiāņiem —, kā arī starp kolonistiem un lojālistiem.

Priekšvēsture

Džozefs Brants, Mohauku virsaitis, 1776.

1777. gada vasarā britu armija ģenerāļa Džona Bergoina vadībā virzījās no Kanādas uz Olbani pilsētu, savukārt neliela vienība brigādes ģenerāļa Berimora Sentledžera vadībā virzījās no Ontārio ezera pa Mohaukas upes ieleju uz Olbani. Gan karalis, gan valsts sekretārs lords Džordžs Džermeins uzskatīja Sentledžera virzību par būtisku kopējās kampaņas elementu. Tomēr Sentlegēra spēkiem bija divi trūkumi: liels neuzticamu Kanādas milicijas spēku īpatsvars un liels indiāņu kontingents, kas bija pārliecināti, ka kampaņa būs viegla un ar labām izredzēm iegūt kara laupījumu. 1777. gada 26. jūnijā Sentledžers pameta savu nometni netālu no Monreālas, un devās augšup pa Sentlorensas upi un apstājās pie ieejas Ontārio ezerā. Vienīgais iespējamais šķērslis bija Stenviksa forts, kas kontrolēja ceļu no Ontario uz Olbani. Sentledžers nosūtīja izlūkošanas vienību, kas ziņoja, ka amerikāņi aktīvi strādā pie forta nostiprināšanas. Tas satrauca Sentledžeru, kuram trūka aplenkuma ieroču, taču viņš šaubījās par informācijas patiesumu un nolēma turpināt maršu.

17. jūlijā kļuva zināmas ziņas par Tikonderogas forta ieņemšanu, tāpēc Sentledžers atsāka savu gājienu, šķērsoja Oneidas ezeru un 3. augustā tuvojās fortam. Tas bija koka, bastionēts forts, kura garnizonu veidoja 750 vīru pulkveža Pītera Gensvērta vadībā. Sentledžers pieprasīja forta padošanos, bet saņēma atteikumu. Tas nozīmēja, ka gaidāma ilga tā aplenkšana, un ātra pieeja Olbani nebūtu iespējama. Tad Sentledžers sāka Stenviksas forta aplenkumu. Viņš uzcēla nometni 1000 metru attālumā no forta un uzbūvēja trīs baterijas pa trim lielgabaliem katrā 600 metru attālumā uz ziemeļaustrumiem no forta.

Ziņas par britu Sentlegēra armijas parādīšanos Oneidas ezera rajonā sasniedza Traionas apgabalu, tāpēc ģenerālis Nikolass Herkimers (apgabala milicijas komandieris) steidzami izsauca vietējo miliciju. Uz viņa aicinājumu atsaucās ne tikai milicija, bet arī apgabala Sabiedrības drošības komitejas locekļi, kas iestājās kā brīvprātīgie un virsnieki. Pulcēšanās vieta bija Deitonas fortā, 32 jūdžu attālumā no Stenviksa forta. Herkimeram izdevās savākt 800 vīrus, kurus viņš sadalīja četros pulkos pa 175 vīriem katrā, nosaucot tos pēc vietām, no kurām viņi ieradās: "Pfalz", "Kanhoharie", "Mohawk" un "German Flatts". Viņš vēlējās gaidīt, kamēr ieradīsies papildu rotas, bet viņa vienība, kas sastāvēja no zemniekiem un kurai trūka disciplīnas, pieprasīja tūlītēju uzbrukumu fortam. 5. augusta vakarā viņš ieradās Oriskā jeb Oriskani ciematā.

Herkimers plānoja uzbrukt ienaidniekam pie forta vienlaikus ar uzbrukumu no tā iekšpuses, tāpēc 6. augusta naktī viņš nosūtīja ziņnesi uz fortu, pieprasot izdarīt trīs lielgabalu šāvienus, lai signalizētu, ka viņa ziņa ir saņemta. Tajā naktī signāls netika saņemts, un Herkimers gaidīja līdz rītam, bet joprojām nebija dzirdams neviens signāls. Piesardzīgais Herkimers nolēma gaidīt signālu, taču viņa vienības virsnieki apsūdzēja viņu gļēvulībā un uzstāja, ka jāturpina marš uz fortu.

Indiāņu spēkus, kas aplenca Stenviksa fortu, komandēja virsaitis Džozefs Brants. Viņa māsa Mollija dzīvoja Mohaukas upes ielejā un bija lieciniece Herkimera sagatavošanās darbiem. Viņa nekavējoties uzrakstīja vēstuli savam brālim, kas tika piegādāta Brantam 5. augusta vakarā. Vēstulē bija sīki aprakstīts Herkimera spēku sastāvs un organizācija. Brants nekavējoties parādīja vēstuli Sentledžeram. Viņam nebija regulārā karaspēka, kas bija aizņemts ar ceļa būvniecību, tāpēc viņš nosūtīja tikai 80 eiropiešus un visus indiāņus brigādes ģenerāļa Džona Džonsona vadībā, lai pārtvertu Herkimeru. Eiropas kontingentu galvenokārt veidoja karavīri no Karaliskā Ņujorkas pulka. Šajos spēkos gandrīz nebija regulārā karaspēka karavīru, taču tā komandieri Brants un Džonsons labi pārzināja šo apgabalu. No Mollijas vēstules viņi zināja precīzu Herkimera kolonnas lielumu un zināja, ka viņi plāno apstāties Oriskani.

Brants ierosināja sarīkot slazdu un pārsteiguma uzbrukumu Herkimera kolonnai, taču Džonsons iebilda tam. Viņš saprata, ka abas armijas galvenokārt sastāvēja no Mohaukas ielejas iedzīvotājiem, un sīva cīņa starp kaimiņiem varētu izraisīt konfliktu, kas ieilgtu paaudzēm ilgi. Viņš ierosināja tikties ar amerikāņu zemessardzi un pārliecināt to izklīst. Taču Herkimera virzība uz priekšu radīja nopietnus draudus, tāpēc Sentledžers nostājās Branta pusē un viņam tika uzdots izstrādāt jaunu uzbrukuma plānu. Brants zināja, ka Herkimers vadīs savus spēkus pa Olbani-Stenviksas ceļu gar Mohaukas upi. Vienā brīdī ceļš gāja cauri pacēlumam, ko veidoja divas dziļas ieplakas. Brants nolēma uzbrukt, kad kolonnas priekšgals šķērsos rietumu ieplaku, bet kolonnas aste joprojām atrodās austrumu ieplakā. Eiropas kontingentam tika pavēlēts bloķēt ceļu uz rietumiem. Precīzs Branta un Džonsona rīcībā esošo vīru skaits nav zināms, taču tiek lēsts, ka viņu bija apmēram 700.

Kauja

Strīds ar viņa virsniekiem pirms marša uz fortu ietekmēja Herkimera noskaņojumu, jo viņš nebija rūpīgi organizējis savu kolonnu. Oneida indiāņiem vajadzēja būt izmantotiem frontes un flangu aizsardzībai, bet tā vietā viņi bija novietoti kolonnas vidū, 4. pulka (German Flatts) priekšā, ar kura karavīriem viņiem bija labas attiecības. Kolonnu vadīja pulkveža Koksa 1. pulks, kam sekoja 2. pulks, tad indiāņi, Herkimers un viņa štābs, tad Belindžera 4. pulks un visbeidzot Fiskera 3. pulks, kas sadalīts divās vienībās, lai apsargātu apgādes vezumus. Koksa pulka novietošana kolonnas priekšgalā arī bija kļūda. Belindžerara pulks, kas bija disciplinētāks un labāk saskaņots ar Oneida indiāņiem, tur būtu bijis labāk izmantots. Kad Koksa pulks ap pulksten 10:00 sāka tuvoties rietumu zemienēm, Kokss nosūtīja 20 vīru vienību kā priekšējo apsardzi. Šie vīri pamanīja nelielu strautu un, nekavējoties aizmirstot par disciplīnu, steidzās pēc ūdens. Arī Džonsona vadītie lojālisti aizmirsa disciplīnu: viens no viņiem zaudēja savaldību un izšāva uz amerikāņu priekšējo vienību, tūlīt arī pārējie atklāja uguni. Priekšējā vienība tika gandrīz nekavējoties iznīcināta. Starp kritušajiem bija arī viens no Oneida virsaišiem, Tomass Spensers.

Kauja negāja gluži tā, kā Džonsons bija cerējis, taču pārsteiguma uzbrukuma ietekme bija nozīmīga: slikti apmācītie amerikāņu milicijas karavīri nekavējoties tika dezorientēti. Pat viņu musketes vēl nebija pielādētas, viņiem soļojot. Pulkvedis Ebenezers Kokss, sava pulka priekšgalā, mēģināja atjaunot kārtību, bet tika nāvējoši ievainots. Pats Herkimers devās uz kolonnas priekšgalu, bet guva smagu lodes brūci kreisajā kājā. Viņa zirgs gāja bojā, krītot un piespiežot jātnieku pie zemes. Vairākiem vīriem izdevās viņu ievilkt mežā ceļa ziemeļu pusē un pārsiet viņam kāju. Šajā brīdī mohauki uzbruka Fiskera pulkam pie apgādes vezumiem un gandrīz nekavējoties tos sakāva. Fiskera milicija pameta vezumus un aizbēga pa ceļu uz austrumiem. Tur Mohauki viņus panāca, nogalinot un noskalpējot. Visi apgādes rati nonāca indiāņu rokās, lai gan viņiem neizdevās pilnībā nogriezt ienaidnieka bēgšanas ceļu.

Kauja, kurā indiāņi cīnījās pret indiāņiem un amerikāņi pret amerikāņiem, bija ārkārtīgi sīva. Daži Herkimera vīri mēģināja padoties, bet indiāņi nogalināja arī viņus. Patriotiem nebija citas izvēles kā cīnīties līdz nāvei. Kāds Oneidas indiānis nokāva deviņus mohaukus, pirms pats tika nogalināts. Šādā situācijā Herkimers saglabāja mieru, neskatoties uz nopietno ievainojumu. Viņš bija atbalstījies pret koku ceļa ziemeļu pusē, tuvāk austrumu zemienei, un no šīs pozīcijas viņš vadīja kauju. Viņš mierīgi un pārliecināti deva pavēles un pakāpeniski spēja sapulcināt izdzīvojušos amerikāņu milicijas vīrus zemienē un formēt tos, kopā aptuveni 300 vīrus, perimetra aizsardzībai. Viņi mēģināja komandieri iznest no kaujas lauka, bet viņš teica: "Nē! Es palikšu pretī ienaidniekam!" Kopš kaujas sākuma bija pagājusi tikai pusstunda, un viņš jau bija zaudējis pusi savas vienības. Ar vienu vai diviem veiksmīgiem uzbrukumiem lojālisti būtu varējuši pilnībā pieveikt amerikāņu miliciju. Džonsons to saprata un iesaistīja uzbrukumā savu Ņujorkas pulku, taču pēc īsas tuvcīņas lojālisti tika atdzīti.

Kauja ieilga, un tas sāka ietekmēt indiāņu karotāju morāli. Tradicionāli viņi pieturējās pie ātras uzbrukuma un atkāpšanās taktikas, jo ar nelielu karotāju skaitu nevarēja atļauties lielus zaudējumus. Pieaugot zaudējumiem, indiāņi abās pusēs sāka bēgt no kaujas lauka. Atlikušie piedāvāja Džonsonam un Brantam izvēlēties vai nu ātri pieveikt ienaidnieku, vai atkāpties uz fortu. Džonsons saprata, ka var zaudēt kontroli pār indiāņiem un ienaidnieks aizbēgs, tāpēc viņš jāja uz fortu pēc pastiprinājumiem. Tajā brīdī sākās spēcīga lietusgāze, un kauja uz stundu apstājās. Sentledžers, uzzinot par notiekošo, nosūtīja uz kaujas lauku vēl 75 vīrus.

Vileta uzbrukums

Pulkvedis Marinus Vilets, 1791

Kamēr norisinājās kauja, patriotu ģenerālis Gensvērts sapulcināja 250 vīrus, lai dotos viņam pretī. Pēc Herkimera lūguma tika izšauta trīskārša lielgabalu zalve. Tas notika ap pulksten 13:00, kad sākās spēcīgas lietusgāzes. Šī lietusgāze aizkavēja uzbrukumu, tāpēc tikai pulksten 14:00 vienība pameta fortu pulkveža Marinusa Vileta vadībā. Vilets devās uz dienvidiem no forta un nekavējoties atklāja pamestu indiāņu nometni, kurā atradās viss viņu īpašums, daži karotāji, sievietes un bērni. Vilets pavēlēja nometni nodedzināt, savācot visu vērtīgo no nometnes. Vairāki indiāņi tika nogalināti, četri lojālisti tika sagūstīti un tika nozagts daudz noderīga īpašuma, tostarp daudzi dokumenti un pieci karogi. Vilets bija spiests atteikties no saviem plāniem, atcelt gājienu, lai pievienotos Herkimeram, un atgriezties fortā ar visu sagrābto laupījumu. Šajā uzbrukumā viņš nezaudēja nevienu vīru.

Tikai no ieslodzīto pratināšanas Gensvērts un Vilets uzzināja, ka Herkimers tika iedzīts slazdā. Tika nolemts, ka došanās palīgā Herkimeram ir pārāk bīstama. Vēsturnieks Kevins Vedls rakstīja, ka Vileta reids Herkimeram bija izdevīgāks nekā tad, ja Vilets patiešām būtu devies viņam palīgā. Baumas par uzbrukumu nometnei ātri sasniedza indiāņus, kuri tajā laikā, pēc lietus pārtraukšanās, atkal iesaistījās cīņā ar Herkimera vienību. Kad baumas apstiprinājās, indiāņi viens pēc otra sāka pamest kaujas lauku un atgriezties savā nometnē. Ap pulksten 15:00 Džonsons saprata, ka viņam ir jāpārtrauc kauja vai jāzaudē savi indiāņi. Viņš nolēma veikt pēdējo uzbrukumu. Viņš pavēlēja saviem vīriem apgriezt kamzoļus uz otru pusi, ar balto oderi uz āru, lai tie atgādinātu Kontinentālās armijas formas tērpus, un nosūtīja viņus kolonnā uz Herkimera pozīcijām. Šis triks gandrīz nostrādāja, bet pēdējā brīdī milicijas karavīri atpazina maldināšanu un atklāja uguni uz kolonnu gandrīz no tuvas distances. Šis bija pēdējais britu uzbrukums, līdz indiāņi pameta Džonsonu, kurš bija spiests savākt savus vīrus un atgriezties nometnē.

Iznākums

Piemineklis, kas iezīmē koka atrašanās vietu, pie kura tika aizvests Herkimers

Oriskani kauja ilga piecas vai sešas stundas un bija Neatkarības kara asiņainākā kauja, ņemot vērā iesaistīto karavīru skaitu. Patrioti zaudēja aptuveni 500 nogalinātus, ievainotus un sagūstītus vīrus (160 no viņiem krita), kas ir aptuveni 62% no viņu spēka. Amerikāņu komandieris kaujā Nikolass Herkimers nomira no gūtajām brūcēm 10 dienas pēc kaujas. Herkimeras apgabals Ņujorkā tika nosaukts viņam par godu.

Lojālisti un indiāņi zaudēja 70 vīrus jeb 15% no viņu spēka. Tas bija maz, salīdzinot ar Herkimeras milzīgajiem zaudējumiem, taču indiāņiem, kas nebija pieraduši pie zaudējumiem, tas bija smags trieciens. Viņi zaudēja ne tikai daudzus karotājus, bet arī gandrīz visu savu laupījumu un pārtiku.

Literatūra

• Dieffenbacher, Jane W; Herkimer County Historical Society (2002). Herkimer County: Valley Towns. Charleston, SC: Arcadia Publishing. ISBN 978-0-7385-0977-8. OCLC 50147332.
• Kenney, Alice P (1975). Stubborn for Liberty: The Dutch in New York. Syracuse, New York: Syracuse University Press. ISBN 0-8156-0113-1.
• Ketchum, Richard M (1997). Saratoga: Turning Point of America's Revolutionary War. New York: Henry Holt. ISBN 978-0-8050-6123-9. OCLC 41397623.
• "National Register Information System". National Register of Historic Places. National Park Service. January 23, 2007.
• "Oriskany Battlefield". National Historic Landmark summary listing. National Park Service. September 11, 2007. Archived from the original on June 5, 2011. Retrieved December 8, 2009.
• "Oriskany". Dictionary of American Naval Fighting Ships. Navy Department, Naval History and Heritage Command. Retrieved December 7, 2009.
• Nickerson, Hoffman (1967) [1928]. The Turning Point of the Revolution. Port Washington, New York: Kennikat. OCLC 549809.
• Stone, William Leete (1865) [1838]. Life of Joseph Brant. Albany, New York: J. Monsell. OCLC 3509591.
• Watt, Gavin K (2002). Rebellion in the Mohawk Valley: The St. Leger Expedition of 1777. Toronto: Dundurn. ISBN 1-55002-376-4. OCLC 49305965.

Ārējās saites

• The King's Royal Regiment of New York
• The Battle of Oriskany: "Blood Shed a Stream Running Down", a National Park Service Teaching with Historic Places (TwHP) lesson plan