Ostarbaiteri

Ostarbaiteri (no vācu — strādnieki no Austrumiem) bija nacistiskās Vācijas režīma termins, ko Otrā pasaules kara laikā lietoja, lai apzīmētu darbaspēku, kuri tika piespiedu kārtā deportēti uz Vāciju no Austrumeiropas, galvenokārt no okupētajām teritorijām Padomju Savienībā, lai strādātu piespiedu darbu. Ostarbaiteri lielākoties bija civiliedzīvotāji, tostarp jaunieši un sievietes, kurus nacisti ar varu izveda no viņu dzimtajām vietām. Viņiem bija jāvalkā īpaša atpazīšanas zīme — apzīmējums "OST". Tiek lēsts, ka ostarbaiteru bija ap 3—5 miljoniem.

Sākotnēji reiha valdība neplānoja masveidā piesaistīt darbaspēku no okupētajām padomju teritorijām, baidoties, ka padomju pilsoņu klātbūtne Trešajā reihā varētu atstāt graujošu ideoloģisku ietekmi uz tā iedzīvotājiem. Cilvēku masveida nosūtīšana uz Vāciju sākās 1942. gada pavasarī, kad pēc 1941. gada neveiksmēm bija jūtams darbaspēka trūkums. Paši vācieši padomju iedzīvotāju nolaupīšanu sauca par vervēšanu, un līdz 1942. gada aprīlim uz darbu Vācijā galvenokārt tika sūtīti brīvprātīgie. Okupācijas iestādes uzsāka plašu propagandas kampaņu, solot cilvēkiem laimīgu dzīvi Trešajā reihā, pienācīgu atalgojumu un pienācīgus darba apstākļus. Daži noticēja šiem vēstījumiem un paši ieradās vervēšanas centros, bēgot no postījumiem, bada un bezdarba. Taču viņu bija maz, un galu galā lielākā daļa ostarbaiteru uz Vāciju tika nosūtīti piespiedu kārtā. Izmantojot armiju un vietējo policiju, vācieši organizēja aplenkumus un aizveda uz Vāciju simtiem tūkstošu padomju iedzīvotāju. Saskaņā ar vācu informāciju 1942. gada februārī katru nedēļu uz Vāciju tika nosūtīti 8-10 tūkstoši “civilo krievu”. Kopumā piespiedu darbos no okupētajām PSRS teritorijām tika aizvesti aptuveni 5 miljoni cilvēku, tostarp 2,4 miljoni cilvēku no Ukrainas PSR teritorijas un 400 tūkstoši cilvēku no Baltkrievijas PSR teritorijas.

Pēc kara beigām daudzi ostarbaiteri neatgriezās savās mājās, jo viņiem draudēja represijas, īpaši Padomju Savienībā, kur viņus dažkārt uzskatīja par kolaborantiem. Pēc kara beigām atgriezušos cilvēkus nereti izmeklēja padomju Drošības dienesti (NKVD). Viņus pārbaudīja filtrācijas nometnēs, kur izmeklēja, vai viņi sadarbojušies ar vāciešiem. Daudzi ostarbaiteri tika nosūtīti uz Gulaga nometnēm vai izsūtīti uz attāliem Padomju Savienības reģioniem kā sodu par "sadarbošanos ar ienaidnieku".

Tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma bijušie ostarbaiteri sāka saņemt kompensācijas no Vācijas par savu piespiedu darbu, un viņu pieredze sāka tikt plašāk atzīta kā kara upuru likteņa sastāvdaļa. 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā Vācija, apzinoties savu vēsturisko atbildību, izveidoja kompensāciju fondus, tostarp "Miers un izlīgums" (Erinnerung, Verantwortung und Zukunft — EVZ). Lielākais kompensāciju fonds tika izveidots 2000. gadā sadarbībā ar lielām Vācijas korporācijām un valdību, ar kopējo budžetu aptuveni 10 miljardi Vācijas marku (ap 5 miljardi eiro). Ostarbaiteri no Austrumeiropas (ieskaitot bijušās PSRS pilsoņus) saņēma mazākas summas nekā Rietumeiropas piespiedu darbinieki, jo bija uzskatīts, ka dzīves dārdzība Austrumeiropā ir zemāka. Summas svārstījās no 500 līdz 2500 eiro uz vienu personu, atkarībā no darba ilguma, apstākļiem un pierādījumu pieejamības.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ostarbaiteri.

Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)