Otrā Harkivas kauja
| Otrā Harkivas kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes | |||||||
 | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
.svg){kind=small} Trešais reihs |
 PSRS | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Fedors fon Boks Evalds fon Kleists |
Semjons Timošenko Ivans Bagramjans Rodions Maļinovskis | ||||||
| Spēks | |||||||
| 640 000 | 760 000 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| vairāk nekā 20 000 kritušo | 270 190 kritušo un ievainoto, 170 958 neatgriezeniski | ||||||
Otrā Harkivas kauja (vācu: Zweite Schlacht um Charkow, krievu: Харьковская операция 1942 года, Вторая битва за Харьков, Харьковская катастрофа) bija Otrā pasaules kara Austrumu frontes kauja 1942. gada maijā Harkiva apgabalā.
Vērmahta 6. armija, sadarbojoties ar ģenerāļa Evalda fon Kleista 1. tanku armiju, atsita Sarkanās armijas uzbrukumu Harkivai un Izjumas apkārtnē ielenca vairākas PSRS armijas, gūstā saņemot gandrīz 240 000 padomju karavīru, 2600 artilērijas iekārtu un 1200 tanku. Vērmahta uzvara nodrošināja 1942. gada vasaras uzbrukumu dienvidaustrumu virzienā.[1]
Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1942. gada 12. maijā sākās maršala Semjona Timošenko vadītais Sarkanās armijas uzbrukums ar mērķi aplenkt Vērmahta armiju grupu "Dienvidi" pie Harkivas. 15. maijā ar masīviem gaisa triecieniem padomju ofensīva tika apturēta un 17. maijā vācieši sāka pretuzbrukumu un līdz 22. maijam ielenca apmēram 250 000 padomju karavīru no visām pusēm. Pēc sešu dienu pretestības ielenktās Sarkanās armijas daļas padevās gūstā.
Pēc Otrās Harkivas kaujas Vērmahts izveidoja pozīcijas gar Doņecas upi un sagatavojās lielajai vasaras ofensīvai Ziemeļkaukāzā un Pievolgā, kas sākās 28. jūnijā.[2][3]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 67.-68. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
- ↑ Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 72. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
- ↑ Robert Kirchubel. Hitler's Panzer Armies on the Eastern Front. Barnsley : Pen & Sword Military, 2009. 36.-37. lpp. ISBN 978-1-84415-928-4.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Абатуров В. В., Португальский Р. М. Харьков — проклятое место Красной Армии. — Veidne:М.: Яуза; Эксмо, 2008. — 539 с.
- Исаев А. В. Краткий курс истории ВОВ: Наступление маршала Шапошникова. — Veidne:М: Яуза; Эксмо, 2005.
- Габов С. А., Доманк А., Португальский Р. М. Весной сорок второго под Харьковом // Военно-исторический архив. — 2002. — № 5—9.
- Бегунов С. Ф., Литвинчук А. В., Сутулов В. А. «Вот где правда, Никита Сергеевич!» // Военно-исторический журнал. — 1989. — № 12.; 1990. — № 1—2.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrā Harkivas kauja.- Бои за Харьков в мае 1942 года: Фронтовая иллюстрация // kharkov.ua
- Die Deutsche Wochenschau Nr. 614 — Видео 2-й битвы за Харьков YouTube (vāciski)
- Алексей Исаев: Харьковская катастрофа весны 1942 года YouTube
 | Šis ar Ukrainu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|