Otrā Kosovas kauja
| Otrā Kosovas kauja | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Osmaņu impērijas kariem Eiropā un Ungāru–osmaņu kariem un Osmaņu–valahu kariem | |||||||
 Detaļa no miniatūras, kurā attēlots Akinči vadonis, kas sakauj ungāru kavalieri. | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
|
Osmaņu impērija Karamanas emirāts[1] |
Ungārijas Karaliste Svētā Romas impērija Bohēmijas Karaliste Lietuvas lielkņaziste[2] Valahija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Murads II Mehmeds II |
Jānošs Huņadi Franko Talovačs † Mihajs Silaji | ||||||
| Spēks | |||||||
| 50 000–60 000[3] | 31 000–47 000 (7000 kavalērija, 24 000–40 000 kājnieki) | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
| 4000–34000 | 6000–17 000 (9000 ungāri, 2000 algotņi, 6000 valahi) | ||||||
Otrā Kosovas kauja (turku: İkinci Kosova Meydan Muharebesi; albāņu: Beteja në Fushë Kosovë) notika 1448. gada 17.–20. oktobrī starp Ungārijas karaļa Jānoša Huņadi vadītajiem kristiešu spēkiem un Osmaņu impērijas armiju sultāna Murada II vadībā. Tā bija viena no nozīmīgākajām kaujām Osmaņu ekspansijas laikā Balkānos un kristiešu mēģinājums apturēt turku tālāko virzību Eiropā, kristieši cieta smagu sakāvi.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc sakāves Varnas kaujā (1444), kurā krita Polijas un Ungārijas karalis Vladislavs III, kristiešu valstis Balkānos joprojām centās pretoties osmaņu uzbrukumiem. Ungārijas karavadonis Jānošs Huņadi turpināja cīņu pret turkiem un 1448. gadā mēģināja organizēt jaunu krusta karu. Viņa mērķis bija panākt serbu un albāņu atbalstu un izveidot spēcīgu koalīciju pret osmaņiem. Tomēr Serbijas despots Jurijs Brankovičs, baidoties no osmaņu atriebības, atteicās pievienoties, un Huņadi palika bez nozīmīga sabiedrotā.
Kaujas gaita
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Huņadi vadītais kristiešu karaspēks, aptuveni 24 000 karavīru, iebruka Serbijā un devās uz Kosovas lauku, kur viņiem pretī stājās Murada II vadītā osmaņu armija, kas sastāvēja no aptuveni 40 000–50 000 karavīru. Kauja sākās 17. oktobrī un ilga trīs dienas. Pirmajā dienā Huņadi mēģināja izmantot savu smago kavalēriju un flangu uzbrukumus, taču osmaņu armija spēja pretoties, izmantojot janičārus un artilēriju. Otrajā dienā kristiešu armija atkal mēģināja izlauzties caur osmaņu līnijām, bet Murads II veiksmīgi organizēja pretuzbrukumus. Serbu spēki, kas atradās Huņadi aizmugurē, bloķēja viņa atkāpšanās ceļu. Trešajā dienā osmaņi guva pilnīgu uzvaru – Huņadi armija tika izkliedēta, daudzi kristiešu karavīri krita vai tika sagūstīti.
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Otrā Kosovas kauja bija vēl viena smaga kristiešu sakāve. Huņadi pats izglābās, bet viņš tika sagūstīts Serbijā, bet pēc liela izpirkuma maksas atbrīvots. Šī kauja nostiprināja osmaņu kontroli Balkānos un novājināja Ungārijas spēju organizēt jaunas ofensīvas. Pēc kaujas Osmaņu impērija turpināja ekspansiju, un 1453. gadā krita Konstantinopole, iezīmējot Bizantijas impērijas beigas.
Otrā Kosovas kauja bija izšķirošs brīdis, kas parādīja Osmaņu impērijas militāro pārākumu un Balkānu tautu pakāpenisku nonākšanu turku varā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Reşad Ekrem Koçu. Fatih Sultan Mehmed, 2024. 39. lpp. ISBN 9786050926569.
- ↑ Ahmed B. Lütfullah Müneccimbaşı. Osmanlı Devleti'nin Kuruluş Tarihi (1299-1481). AKDEM YAYINLARI, 2014. ISBN 9786054535293.
- ↑ Franz Babinger. Fatih Sultan Mehmed ve Zamanı. Alfa Yayınevi, 2021. 96–98. lpp. ISBN 9786254493607.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrā Kosovas kauja.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|