Otrais Šlēsvigas karš

Otrais Šlēsvigas karš
	Daļa no Šlēsvigas-Holšteinas jautājuma
Datums	1864. gads
Vieta	Šlēsviga, Holšteina
Iznākums	Prūsijas un Austrijas uzvara; Vīnes miera līgums (1864)
Karotāji
Dānija	Prūsija; Austrijas Impērija
Komandieri un līderi
Kristiāns IX	Helmuts fon Moltke (jaunākais); Frīdrihs fon Vrangelis

Otrais Šlēsvigas karš norisinājās 1864. gadā starp Dāniju un Prūsijas–Austrijas koalīciju. Karš bija daļa no ilgstošā Šlēsvigas-Holšteinas jautājuma.

Konflikts sākās pēc tam, kad Dānija mēģināja ciešāk piesaistīt Šlēsvigu Dānijas valstij. Prūsija un Austrija to uzskatīja par iepriekšējo vienošanos pārkāpumu un iebruka hercogistēs.

Karš beidzās ar Dānijas sakāvi. Saskaņā ar Vīnes miera līgumu Dānija atteicās no Šlēsvigas, Holšteinas un Lauenburgas.

Vēsture

Pēc Pirmā Šlēsvigas kara Dānija, Prūsija un Austrijas Impērija turpināja strīdēties par Šlēsvigas, Holšteinas un Lauenburgas statusu. 1852. gada Londonas protokols apstiprināja, ka hercogistes paliek saistītas ar Dānijas monarhiju, taču tās nedrīkst pilnībā iekļaut Dānijas valstī. Šlēsvigā dzīvoja gan dāņi, gan vācieši, bet Holšteina un Lauenburga bija cieši saistītas ar Vācu Savienību.

Spriedze pieauga 1863. gadā, kad Dānijā tika pieņemta Novembra konstitūcija. Tā paredzēja ciešāku Šlēsvigas iekļaušanu Dānijas valstī, atstājot Holšteinu atsevišķā stāvoklī. Šo soli Prūsija un Austrijas Impērija uzskatīja par Londonas protokola pārkāpumu. Tajā pašā gadā nomira Dānijas karalis Frederiks VII, un tronī kāpa Kristiāns IX, kurš parakstīja jauno konstitūciju. Tas kļuva par tiešu ieganstu karam.

1864. gada sākumā Prūsija un Austrijas Impērija pieprasīja Dānijai atcelt Novembra konstitūciju. Kad Dānija šo prasību neizpildīja, sabiedroto karaspēks šķērsoja robežu un iebruka Šlēsvigā. Kara sākumā Dānijas armija centās aizstāvēt Dannevirke nocietinājumu līniju, kas dāņu sabiedrībā tika uzskatīta par vēsturisku valsts aizsardzības simbolu. Tomēr nocietinājumi nebija piemēroti ilgstošai aizsardzībai pret daudz spēcīgāku pretinieku, un ziemas apstākļi apdraudēja dāņu pozīcijas.

Dānijas karaspēks atkāpās no Dannevirkes bez lielas kaujas, lai izvairītos no ielenkuma. Šī atkāpšanās Dānijā izraisīja smagu politisku un sabiedrisku satricinājumu, jo daudzi to uztvēra kā valsts prestiža zaudējumu. Pēc tam galvenā aizsardzība tika koncentrēta pie Dībelas nocietinājumiem un Alsas salas. Prūsijas karaspēks, kuru vadīja pieredzējuši komandieri, sāka sistemātisku uzbrukumu dāņu pozīcijām.

Viens no izšķirošākajiem kara notikumiem bija Dībelas kauja 1864. gada 18. aprīlī. Pēc ilgstošas artilērijas apšaudes Prūsijas armija sāka uzbrukumu dāņu nocietinājumiem. Dāņu karavīri pretojās, taču prūšu pārspēks, labāka artilērija un organizētāks uzbrukums ļāva ieņemt Dībelas pozīcijas. Šī sakāve būtiski vājināja Dānijas militārās iespējas un parādīja Prūsijas armijas modernizācijas rezultātus.

Pēc Dībelas krišanas karš turpinājās gan uz sauszemes, gan jūrā. Dānijas flote bija spēcīgāka par Prūsijas floti un spēja saglabāt zināmu kontroli pār jūras ceļiem. Helgolandes kauja 1864. gada 9. maijā bija viena no nozīmīgākajām jūras sadursmēm. Tajā Dānijas flote cīnījās pret Austrijas un Prūsijas kuģiem. Lai gan kauja nebija izšķiroša stratēģiskā ziņā, tā kļuva par vienu no pēdējām Dānijas militārajām sekmēm karā.

Kara laikā Eiropas lielvalstis mēģināja panākt diplomātisku risinājumu. Londonā tika sasaukta konference, kurā piedalījās vairākas Eiropas valstis. Sarunās tika apspriesta iespēja sadalīt Šlēsvigu pēc nacionālā principa, atstājot ziemeļu daļu Dānijai un dienvidu daļu vācu valstīm. Tomēr vienošanos panākt neizdevās, jo Dānija un pretējā puse nespēja vienoties par robežu un hercogistu nākotni.

Pēc sarunu neveiksmes karadarbība atsākās. Prūsijas karaspēks 1864. gada 29. jūnijā pārcēlās pāri Alsas šaurumam un ieņēma Alsas salu. Šis trieciens praktiski iznīcināja Dānijas pēdējās cerības uz veiksmīgu aizsardzību. Dānijas armija bija novājināta, bet politiskā vadība bija spiesta atzīt, ka karu turpināt vairs nav iespējams.

Karš beidzās ar Vīnes miera līgumu, kas tika parakstīts 1864. gada 30. oktobrī. Saskaņā ar līgumu Dānija atteicās no Šlēsvigas, Holšteinas un Lauenburgas. Šīs teritorijas nonāca Prūsijas un Austrijas kopīgā pārvaldē. Dānijai tas bija smags teritoriāls un politisks zaudējums, jo valsts zaudēja ievērojamu daļu iedzīvotāju un teritorijas.

Pēc kara Prūsija un Austrijas Impērija drīz nonāca savstarpējā konfliktā par iegūto hercogistu pārvaldīšanu. Šīs domstarpības kļuva par vienu no galvenajiem cēloņiem Austrijas—Prūsijas karam 1866. gadā. Pēc Prūsijas uzvaras šajā karā Šlēsviga, Holšteina un Lauenburga tika iekļautas Prūsijas sastāvā. Tādējādi Otrais Šlēsvigas karš kļuva par svarīgu posmu Vācijas apvienošanas procesā.

Dānijā kara sakāve izraisīja dziļas politiskas pārmaiņas. Valsts atteicās no lielvalsts ambīcijām un pievērsās iekšējai attīstībai, lauksaimniecības modernizācijai un nacionālās identitātes nostiprināšanai. Zaudējums arī nostiprināja Dānijas ārpolitikas piesardzību turpmākajos gadu desmitos. Šlēsvigas jautājums palika nozīmīgs līdz pat 1920. gada plebiscītiem, pēc kuriem Ziemeļšlēsviga tika atgriezta Dānijai.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrais Šlēsvigas karš.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)