Otrais Itālijas-Etiopijas karš
| Otrais Itālijas-Etiopijas karš | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Starpkaru perioda | |||||||||
 Itāļu koloniālais karaspēks uzbrukumā Adisabebai | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
Materiālais atbalsts:.svg){kind=small} Trešais reihs | |||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
| Spēks | |||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
|
196 000 nogalināti (1935–1936)[7] 78 500 nogalināti (1936–1941) | |||||||||
| |||||||||
| Pēc mūsdienu pētījumiem, tika nogalināti 1148 Itālijas karavīri un melnkrekli, 125 nomira no ievainojumiem, 31 pazudis, aptuveni 1593 nogalināti Eritrejas karavīri un 453 nogalināti civilie strādnieki. | |||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
_it.svg)
_it.svg)
Otrais Itālijas-Etiopijas karš noritēja no 1935. gada 3. oktobra līdz 1936. gada maijam, fašistiskajai Itālijai iebrūkot Etiopijas impērijā. Pēc Etiopijas galvaspilsētas Adisabebas okupēšanas, Musolīni 1936. gada 8. maijā Romā pasludināja, ka Itālija atkal ir impērija. Apvienojot itāļu kolonijas Somālilendā un Eritrejā ar iekaroto Etiopiju, itāļi izveidoja Itālijas Austrumāfrikas koloniju, kas pastāvēja līdz 1941. gadam.
Kara iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jau 19. gadsimta beigās Itālija bija mēģinājusi pakļaut Etiopiju, bet 1896. gadā bija cietusi apkaunojošu sakāvi pie Advas. Lai arī Etiopiju neizdevās iekarot, Itālija ieguva kolonijas Eritrejā un Somālilendā.
Musolīni, pēc savas diktatūras nostiprināšanas, vēlējās sākt ātru karu ar kādu no Vidusjūras reģiona valstīm, kas celtu nācijas pašapziņu un fašistiskā režīma prestižu. Itālijas zemniekiem akūti trūka zemes, bet itāļu kolonijas Lībijā un Austrumāfrikā bija pārāk tuksnešainas. Francija un Lielbritānija nevēlējās pieļaut Itālijas militārās un politiskās ietekmes pieaugumu Vidusjūras reģionā. Etiopijas iekarošana apmierinātu visus Itālijas mērķus un neaizskartu pārējo Eiropas lielvaru intereses.[8]
Pretinieku karaspēks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1932. gadā Musolīni uzticēja fašistu vadonim un koloniju ministram Emilio De Bono sākt uzbrukuma plānošanu. De Bono 1932. gadā divreiz apmeklēja Eritreju un sākotnēji plānoja nelielu koloniālo ekspedīciju ar ierobežotu kareivju skaitu. Tikmēr itāļu armijas plāns paredzēja Eiropas tipa karu ar lielu kareivju un tehnikas skaitu. Galveno iebrukumu no Eritrejas plānoja ar 7 divīzijām de Bono vadībā, ko atbalstītu Rodolfo Graciani vadīts iebrukums no Itālijas Somālilendas. Armiju atbalstītu ap 160 lidmašīnām un 200 tanketēm un tankiem. Jau kampaņu plānojot, bija pieņemts lēmums par ķīmisko ieroču izmantošanu. Tā kā pastāvēja iespēja, ka Lielbritānija tomēr varētu izlemt slēgt Suecas kanālu, uz Eritreju nosūtīja 10 divīzijas un milzīgus munīcijas krājumus. Armiju veidoja ap 250 000 itāļu kareivji un 150 000 koloniju kareivji no Lībijas, Eritrejas un Itāļu Somālilendas, ko atbalstīja ap 400 lidmašīnas.
Etiopijas armijā arī bija ap 300 000 kareivju, taču tā joprojām atradās feodālā līmenī. Imperatoram pašam bija 15 000 kareivju liela armija ar modernu bruņojumu, pārējo kareivju lielāko daļu nodrošināja reģionālo vadoņu karadraudzes. Etiopiešiem bija ap 200 vieglo lielgabalu, 1000 ložmetēji un novecojušas šautenes. Liela kareivju daļa joprojām izmantoja šķēpus un vairogus. Etiopieši plānoja ļaut itāļu armijām iebrukt kalnainajā valstī, kur izstieptās piegādes līnijas un sarežģītie dabas apstākļi dotu iespēju etiopiešiem veikt flangu uzbrukumus, novājinot itāļu spēkus.
Uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1935. gada 27. septembrī Musolīni pavēlēja De Bono sākt iebrukumu 3. oktobrī, kad Etiopijā iebruka 100 000 Itālijas kareivju. Uzbrucēji sākotnēji nesastapa pretestību, jo etiopieši bija nostiprinājušies valsts centrā. Līdz 15. oktobrim itāļi bez pretestības ieņēma Aksumu, Entičo, Adigratu un 1896. gada sakāves simbolu — Advu. 8. novembrī krita Mekele, Tigrajas provinces galvaspilsēta.
Novembrī itāļi sasniedza etiopiešu pretestības zonas. Novembrī sākās lieli etiopiešu pretuzbrukumi Tigrajā. Savu neapšaubāmo kaujas sparu viņi izmantoja nevis nelieliem uzbrukumiem, bet frontāliem uzbrukumiem, kuriem pret itāļu aviāciju, artilēriju un ložmetējiem nebija lielu panākumu. Etiopijas kareivji nemācēja lietot itāļiem atņemtās granātas, metot tās bez drošinātāja izraušanas. Reģionu karavadoņi darbojās nesaskaņoti, bieži vien domājot par savām, nevis kopējām interesēm. Etiopiešu pretuzbrukuma dēļ 1935. gada decembrī itāļi sāka izmantot ķīmiskos ieročus, ko turpmāk izmantoja līdz pat kara beigām 1936. gadā, nogalinot no 15-50 000 etiopiešu.[9] Kara gaitā vairāki simti eritrejiešu koloniālo kareivju pārgāja etiopiešu pusē. Pēc nesaskaņām ar Musolīni par uzbrukuma lēno gaitu De Bono aizvietoja ar ģenerāli Badoljo, kas bija karjeras virsnieks un lojāls monarhijai.
1936. gada pavasarī Badoljo bija pārliecināts par savu uzvaru, 31. martā sakaujot etiopiešu armiju imperatora vadībā. 4. aprīlī krita Dese, Vollo provinces galvaspilsēta. 30. aprīlī Haile Selasije ieradās Adisabebā, kur sasauca augstmaņu sapulci. Tā apstiprināja viņa lēmumu doties uz Tautu savienību, lai aizstāvētu Etiopijas neatkarību, un reģenta iecelšanu, kas nozīmēja pretestības kustības sākšanos. Divas dienas vēlāk imperators bēga uz franču Džibuti un devās uz Eiropu. 14. aprīlī no Somālilendas itāļi sāka uzbrukumu dienvidos. Pēc aviācijas uzlidojumiem itāļiem izdevās pārraut etiopiešu aizsardzības līnijas un abas itāļu armijas satikās Etiopijas vidienē. 5. maijā itāļi bez pretestības iegāja Adisabebā. Lai arī Musolīni dažas dienas vēlāk paziņoja par uzvaru, itāļu armija kontrolēja mazāko daļu valsts, kurā vietējo vadoņu vadībā sākās partizānu pretestības, jeb “Patriotu” kustība.
Pretestības kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1935. gada 9. decembrī Etiopijas Kara ministrs izdeva pavēli visiem okupēto ziemeļu teritoriju vadoņiem sākt pretestību pret itāļiem. Pēc imperatora došanās uz Eiropu kopējā armija sadalījās reģionu vienībās, kas devās uz savām mājām, kur daudzi no vadoņiem organizēja militāru pretestību itāļiem. Etiopijā izvērsās partizānu karš, kurā līdz 1941. gadam krita 13 000 un ievainojumus guva 140 000 okupācijas spēku kareivji, lielākā daļa no kuriem bija eritrejieši un somālieši no koloniālā karaspēka vienībām. Jebkādu pretestību apspieda ar nāvessodiem un ķīmiskajiem ieročiem. Partizānu iecienītākais uzbrukumu objekts bija stratēģiski svarīgā Adisabebas-Džibuti dzelzceļa līnija. Okupēto Adisabebu itāļi apjoza ar dzeloņstiepļu žogu, un iekļūt pilsētā varēja tikai caur kontrolpunktiem. Arī Etiopijas ortodoksā baznīca nostājās pret okupāciju. 1936. gada 30. jūlijā itāļi publiski nošāva Vollo bīskapu, un arī vēlāk nogalināja simtiem mūku un priesteru. Papildus bruņotai pretestībai, valstī pastāvēja pasīvas pretestības formas, etiopiešiem ignorējot itāļu liras un turpinot izmantot sudraba monētas, un atsakoties pieņemt atalgojumu lirās. Itāļi to daļēji akceptēja, dažreiz maksājot strādniekiem sudraba monētās, nevis lirās.[10]
1937. gada 19. februārī publiskas ceremonijas laikā divi etiopieši ar granātām apmētāja augstākos itāļu militāros vadītājus, nogalinot trīs un ievainojot 52, tai skaitā Graciani. Itāļi atriebās ar tik nežēlīgu civiliedzīvotāju slaktiņu pilsētā, ka Musolīni bija spiests pavēlēt turpmāk ievērot mērenību, lai izvairītos no negatīvas publicitātes. Patriotu vienībās darbojās līdz vairākiem tūkstošiem karotāju, taču tām trūka nacionālas sadarbības, un tās darbojās savos reģionos.
Iekaroto teritoriju pārvaldei Musolīni sākotnēja paredzēja koloniālu raksturu, atsakoties no sadarbības ar etiopiešu aristokrātiju, taču Graciani asiņainais terors nenesa rezultātus, un viņu atsauca. 1937. gada novembrī, lai samazinātu okupācijas izmaksas, Itālijas okupācijas karaspēku samazināja līdz 65 000. Itālijas Austrumāfriku sadalīja piecos reģionos militāro gubernatoru pakļautībā, galvaspilsētas Adisabebas reģionu pakļaujot tieši vicekaraļa varai. 10. novembrī par vicekarali iecēla karaliskās ģimenes pārstāvi, Aostas hercogu Amadeo, kurš sāka sadarbošanos politiku ar draudzīgāk noskaņotajiem etiopiešu augstmaņiem, piešķirot tiem jaunus titulus un finansējumu.
Itāļu sakāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gada 10. jūnijā Itālija pieteica karu Lielbritānijai un Francijai, kas nozīmēja, ka Austrumāfrika ir pilnībā atgriezta no Itālijas. Musolīni tas neuztrauca, jo viņš bija pārliecināts, ka pēc Vācijas uzvaras Francijā miers atjaunosies pēc dažām nedēļām vai mēnešiem. Šī cerība nepiepildījās.
1940. gadā Itālijai Austrumāfrikā bija ap 290 000 kareivju, no kuriem 90 000 bija itāļu, taču tiem trūka modernas artilērijas, prettanku un zenītieroču. Munīcijas un degvielas pietika vairākiem mēnešiem. Tikmēr Lielbritānijai Sudānā un Kenijā bija ap 20 000 un Britu Somālilendā ap 2000 kareivju. 1940. gada augustā 35 000 liela itāļu armija iebruka Britu Somālilendā, sakaujot 5000 britu un sabiedroto kareivju. Nemākulīgajā uzbrukumā itāļi zaudēja 2052 bet briti 206 kareivjus. Lielākā britu karaspēka daļa netraucēti evakuējās no Somālilendas. Šis uzbrukums arī noplicināja itāļu krājumus, un turpmāk tie īstenoja aizstāvēšanās politiku. Musolīni visu uzmanību veltīja 1940. gada oktobrī sāktajam karam pret Grieķiju.
Briti Sudānā un Kenijā sakopoja koloniālās Indijas un Dienvidāfrikas karaspēka vienības un 1941. gada janvārī sāka uzbrukumus, kas dažu mēnešu laikā iekaroja Itālijas Austrumāfriku. No 5. februāra līdz 26. martam itāļiem izdevās veiksmīgi aizstāvēt Kerenu, kuras kalnainajā apkaimē briti nevarēja izmantot savu artilērijas un tanku pārspēku. 14. februārī krita Misimaio, 25. februārī Mogadīšo. Asmara krita 1. aprīlī, Adisabeba 5. aprīlī, Masava 8. aprīlī. Pēc aplenkuma, 19. maijā padevās Aostas hercogs. Pēdējās lielās itāļu vienības padevās 9. jūlijā un 27. novembrī.[8]
Pēc tam, kad Itālija pieteica karu Francijai un Lielbritānijai 1940. gada 10. jūnijā, trimdā dzīvojošais Etiopijas imperators saņēma atbalstu no britiem. Jau 3. jūlijā viņš ieradās Sudānas galvaspilsētā Sudānā. 1941. gada 30. janvārī viņš šķērsoja Etiopijas robežu. 6. aprīlī Lielbritānijas karaspēks ieņēma Adisabebu. 1941. gada 5. maijā, ar Lielbritānija karaspēka palīdzību, Haile Selasije atgriezās Adisabebā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Pankhurst, 1968, 605–608. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Stapleton, 2018, The Italian invasion of Ethiopia (1935)
- ↑ 3,0 3,1 Barker, 1971, 29. lpp.
- ↑ Storia dell'Aeronautica-l'aeronautica italiana, Hobby e Work 2001
- ↑ Shinn, Ofcansky, 19. lpp.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Barker, 1971, 20. lpp.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Barker, 1968, 292–293. lpp.
- ↑ 8,0 8,1 «Military Operations in the Italian East Africa, 1935-1941; Conquest and Defeat». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 15. decembrī. Skatīts: 2018. gada 24. jūnijā.
- ↑ The use of chemical weapons in the 1935-36 Italo-Ethiopian War
- ↑ Revisiting resistance in Italian-occupied Ethiopia: The Patriots’ Movement (1936—1941) and the redefinition of post-war Ethiopia