Otrais Kalnu Karabahas karš

Otrais Kalnu Karabahas karš bija viens no nozīmīgākajiem bruņotajiem konfliktiem Kaukāza reģionā 21. gadsimtā. Tas izcēlās starp Azerbaidžānu un Armēniju 2020. gada 27. septembrī un ilga 44 dienas, beidzoties ar pamieru 10. novembrī. Karš būtu uzskatāms par turpinājumu ilgstošajam konfliktam starp abām valstīm par Kalnu Karabahas reģionu, kas jau iepriekš bija izraisījis pirmo karu 1988.—1994. gadā.

Priekšvēsture

Kalnu Karabahas reģions ir bijis strīda objekts starp Azerbaidžānu un Armēniju jau gadsimtiem ilgi. Padomju Savienības laikā tas tika atzīts par Azerbaidžānas PSR daļu, taču 1988. gadā Kalnu Karabahas armēņu iedzīvotāji pieprasīja apvienošanos ar Armēniju. Tas izraisīja pirmo karu, kas noslēdzās ar Armēnijas uzvaru un Kalnu Karabahas neatkarības pasludināšanu, kuru neatzina neviena valsts, ieskaitot Armēniju.

Kara norise

2020. gada 27. septembrī Azerbaidžāna uzsāka militāru ofensīvu, lai atgūtu zaudētās teritorijas. Azerbaidžānas bruņotie spēki, izmantojot modernus ieročus un Turcijas atbalstu, strauji virzījās uz priekšu. Armēnijas puses aizsardzība nebija pietiekami efektīva, un Azerbaidžānas spēki ieņēma Šušu — stratēģiski svarīgo Kalnu Karabahas pilsētu. Pamiers tika noslēgts 10. novembrī, saskaņā ar kuru Azerbaidžāna atguva lielu daļu Kalnu Karabahas un tai apkārt esošās teritorijas.

Izšķiroša loma bija Turcijas bezpilota lidaparātiem Bayraktar TB2.^[1] Azerbaidžāna tos izmantoja, lai veiktu gan izlūkošanu, gan precīzus triecienus pret Armēnijas bruņoto spēku pozīcijām, tankiem, pretgaisa aizsardzības sistēmām un citām militārajām iekārtām.

Karš beidzās ar Azerbaidžānas uzvaru, kas izraisīja pārmaiņas reģionā. Azerbaidžāna atguva teritorijas, kuras bija zaudējusi 1990. gados un nostiprināja savu pozīciju. Armēnijā pieauga politiskā nestabilitāte, jo sabiedrība bija neapmierināta ar Nikola Pašinjana valdības rīcību.

Starptautiskā reakcija

Konflikts izraisīja plašu starptautisku rezonansi. Krievija, kas bija tradicionāls Armēnijas sabiedrotais, centās panākt miera sarunas, kā rezultātā reģionā tika izvietoti Krievijas miera uzturētāji.^[2] Turcija aktīvi atbalstīja Azerbaidžānu, sniedzot militāru un politisku atbalstu. Eiropas Savienība un ASV aicināja uz konfliktu deeskalāciju, taču tieša iejaukšanās nenotika.^[3]

Atsauces

↑ «Dronu aizsardzības dilemma: Kā bezpilota lidaparāti maina karadarbību». Sargs.lv (latviešu). 2021-02-19. Skatīts: 2025-03-30.
↑ «Armenia, Azerbaijan and Russia sign Nagorno-Karabakh peace deal» (en-GB). 2020-11-09. Skatīts: 2025-03-30.
↑ «Nagorno Karabakh: Statement by the High Representative/Vice-President Josep Borrell - European Commission». enlargement.ec.europa.eu (angļu). Skatīts: 2025-03-30.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otrais Kalnu Karabahas karš.

[1] «Dronu aizsardzības dilemma: Kā bezpilota lidaparāti maina karadarbību». Sargs.lv (latviešu). 2021-02-19. Skatīts: 2025-03-30.

[2] «Armenia, Azerbaijan and Russia sign Nagorno-Karabakh peace deal» (en-GB). 2020-11-09. Skatīts: 2025-03-30.

[3] «Nagorno Karabakh: Statement by the High Representative/Vice-President Josep Borrell - European Commission». enlargement.ec.europa.eu (angļu). Skatīts: 2025-03-30.

[1]

[2]

[3]