Otrais Konstantinopoles koncils

Otrais Konstantinopoles koncils bija piektais kristīgās baznīcas ekumeniskais koncils, kuru par tādu atzīst Romas Katoļu Baznīca, Pareizticīgā baznīca un lielākā daļa protestantu baznīcu. Tas notika no 553. gada 5. maija līdz 2. jūnijam Konstantinopolē, Bizantijas imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā. Koncilā piedalījās apmēram 150 bīskapu, galvenokārt no Austrumu provinces, kā arī Romas pāvesta pārstāvji.

Koncila gaita

Koncila galvenais mērķis bija mazināt konfliktu starp Halkēdonas koncila piekritējiem un monofizītiem, nosodot tā sauktās „Trīs nodaļas” — trīs teoloģisku darbu un autoru kopumu, kurus uzskatīja par pārāk tuviem nestoriānismam.

Koncilā tika nosodīti:

• Teodors no Mopsuestijas un viņa raksti;
• daži Teodoreta no Kiras darbi;
• Iba no Edesas vēstule persietim Marim.

Koncils vēlreiz apstiprināja Halkēdonas koncila lēmumus par Kristus divām dabām — dievišķo un cilvēcisko — vienā personā. Tika noraidīts gan nestoriānisms, gan monofizītisms.

Tāpat koncils uzsvēra Jaunavas Marijas titulu Dieva Dzemdētāja (Theotokos) un apstiprināja agrāko ekumenisko koncilu autoritāti.

Koncila laikā izcēlās konflikts starp imperatoru Justiniānu I un pāvestu Vigīliju. Pāvests sākotnēji atteicās pieņemt „Trīs nodaļu” nosodījumu, taču vēlāk, pēc spiediena no imperatora puses, piekrita koncila lēmumiem.

Pēc koncila

Otrā Konstantinopoles koncila lēmumi Austrumu baznīcās tika pieņemti salīdzinoši ātri, tomēr Rietumos tie izraisīja ievērojamu pretestību. Daļa bīskapu uzskatīja, ka „Trīs nodaļu” nosodīšana apdraud Halkēdonas koncila autoritāti.

Īpaši spēcīga opozīcija radās Ziemeļitālijā un Āfrikā, kur vairākas baznīcas uz laiku pārtrauca vienotību ar Romu.

Neskatoties uz strīdiem, koncils vēlāk tika atzīts par vienu no nozīmīgākajiem kristoloģiskajiem konciliem kristietības vēsturē.