Otto Ūdentiņš

Otto Ūdentiņš;
Ģenerālis Otto Ūdentiņš 1940. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1892. gada 19. decembrī ; Liezēres pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1988. gada 22. janvārī (95 gadi); Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Vecāki	Jānis Ūdentiņš
Brāļi	Jānis Ūdentiņš, Kārlis Ūdentiņš
Dzīvesbiedre	Milda Paulīne (Timmermane)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis; ; ģenerālmajors
Dienesta laiks	1914 — 1918; 1919 — 1940; 1940 — 1956
Valsts	Krievijas Impērija; Latvija; PSRS
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Vienība	24. latviešu strēlnieku korpuss
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš; Latvijas Neatkarības karš
Apbalvojumi	Lāčplēša Kara ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis, Sarkanās Zvaigznes ordenis u.c.
Izglītība	Baltijas skolotāju seminārs, 2. Kijivas praprščiku skola, Virsnieku kursi, Kara akadēmiskie kursi
Cits darbs	skolotājs, militāro zinātņu pasniedzējs, Armijas štāba Operatīvās daļas priekšnieks, Armijas štāba priekšnieka palīgs, LVU kara katedras vadītājs

Otto Ūdentiņš (1892. gada 19. decembris — 1988. gada 22. janvāris) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1940), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Latvijas okupācijas laikā parakstīja bruņoto spēku kapitulācijas aktu, vēlāk bija Sarkanās armijas ģenerālmajors.

Dzīvesgājums

Dzimis 1892. gada 19. decembrī Liezēres pagasta Liezēres muižā kalpa Jāņa Ūdentiņa ģimenē. 1913. gadā pabeidza Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gada jūlijā tika mobilizēts Krievijas Impērijas armijā un ieskaitīts 171. rezerves bataljonā. 1915. gada jūnijā pabeidza 2. Kijevas praporščiku skolu, dienēja 165. rezerves pulkā, septembrī pārcelts uz Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu. 1916. gada septembrī paaugstināts par podporučiku, iecelts par tranšeju lielgabalu komandas priekšnieku 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā. 1917. gada martā paaugstināts par poručiku. 1918. gada janvārī atvaļinājās no dienesta. Atgriezās Latvijā, strādāja par tautskolotāju Liezēres pagasta draudzes skolā.^[1]

Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada martā nepakļāvās mobilizācijas rīkojumam Padomju Latvijas armijā un vairākus mēnešus slēpās mežā. 1919. gada 28. jūnijā iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos virsleitnanta dienesta pakāpē, dienēja Rīgas Jaunformējamajos spēkos. No jūlija bija virsnieks Liepājas karaskolā. 1919. gada oktobrī tika ieskaitīts 6. Rīgas kājnieku pulkā, novembrī Instruktoru bataljonā kā rotas komandieris, vadīja rotu Rīgas aizstāvēšanā pret bermontiešiem, par ko saņēma Lāčplēša Kara ordeni. 1920. gada martā ieguva kapteiņa dienesta pakāpi.^[1]

1923. gadā tika iecelts par Armijas instruktoru skolas priekšnieku, pēc tam par Latvijas Kara skolas Ložmetējnieku nodaļas priekšnieku. 1925. gadā pabeidza Virsnieku kursus, 1928. gadā Kara akadēmiskos kursus. Līdz 1930. gadam bija Virsnieku kursu grupas vadītājs. 1929. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1930. gadā O. Ūdentiņu pārcēla uz Armijas štābu par Operatīvās daļas I nodaļas priekšnieku. Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu, tika piekomandēts 5. Cēsu kājnieku pulkam. 1935. gadā tika paaugstināts par pulkvedi, iecelts par Operatīvās daļas priekšnieku. Lai iegūtu pulka komandēšanas cenzu, 1938. gadā uz vienu gadu piekomandēts 6. Rīgas kājnieku pulkam. 1940. gada janvārī O. Ūdentiņu iecēla par Armijas štāba priekšnieka palīgu.^[1]

1940. gada 16. jūnijā pēc PSRS ultimāta saņemšanas Latvijas valdība nosūtīja O. Ūdentiņu uz sarunām ar Sarkanās armijas pārstāvi ģenerālpulkvedi D. Pavlovu okupētās Lietuvas Jonišķu dzelzceļa stacijā. Pēc četru stundu sarunām 17. jūnijā plkst. 13.00 viņš parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu — tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot savās mītnēs.^[2]

Latvijas armijas kapteinis A. Krimuldēns savās atmiņās pieminējis, ka "Latvijas armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis Ūdentiņš Jonišķu stacijas restorānā sarīkotajā neoficiālajā maltītē jautājis Pavlovam: “Kas ar mums būs?”, bet tas atbildējis: “Mēs būsim sabiedrotie karā pret Vāciju. Tā ir mūsu kopējais ienaidnieks. Mēs iesim uz Berlīni”."^[2]

Pēc Latvijas okupācijas jūlijā paaugstināts par ģenerāli, septembrī pārskaitīts uz 24. teritoriālo (latviešu) strēlnieku korpusu par štāba priekšnieku Sarkanās armijas ģenerālmajora dienesta pakāpē. Latvijas vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1946. gadam bija docents Sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā Maskavā. No 1946. līdz 1956. gadam bija LVU Kara katedras vadītājs. 1956. gada kļuva par PSRS personālo pensionāru.^[2]

Miris 1988. gada 22. janvārī Rīgā. Apbedīts Rīgas Meža kapos.^[1]

Apbalvojumi

Sv. Staņislava ordenis, II šķira (ar šķēpiem), III šķira,
Sv. Annas ordenis, III šķira (ar šķēpiem), IV šķira,
Lāčplēša Kara ordenis, III šķira (1921) par to, ka 1919. gada 15. oktobrī pie Rīgas, kā Instruktoru bataljona rotas komandieris, izpildot uzdevumu, laivās pārcēlās pāri Daugavai pie Katlakalna, izsita no pozīcijām pārspēkā esošo pretinieku, tā atvieglojot pārējo spēku darbību pie Doles salas un Rīgā,
Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira,
Viestura ordenis, II šķira (ar šķēpiem),
Aizsargu Nopelnu krusts,
Padomju Savienības Sarkanās Zvaigznes ordenis,
Padomju Savienības Medaļa "Par militāriem nopelniem".

Literatūra

Latvijas armijas augstākie virsnieki :1918-1940 : biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Atsauces

1 2 3 4 «Ģenerālis Oto Ūdentiņš | Latvijas Kara muzejs». www.karamuzejs.lv. Skatīts: 2025-09-18.
1 2 3 Četri izdzīvojušie padomju formās gulags.wordpress.com, pārpublicēts no "Latvijas Avīzes" raksta

Ārējās saites

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis

[:1-1] 1 2 3 4 «Ģenerālis Oto Ūdentiņš | Latvijas Kara muzejs». www.karamuzejs.lv. Skatīts: 2025-09-18.

[:0-2] 1 2 3 Četri izdzīvojušie padomju formās gulags.wordpress.com, pārpublicēts no "Latvijas Avīzes" raksta

[1]

[2]