Ozolnieku novads

Ozolnieku novads ; (2003—2021)
Karogs	Ģerbonis
Centrs:	Ozolnieki
Kopējā platība:	286,2 km2
• Sauszeme:	273,5 km2
• Ūdens:	12,6 km2
Iedzīvotāji (2021):	9 948
Blīvums (2021):	36,4 iedz./km2
Izveidots:	2003. gadā
Likvidēts:	2021. gadā
Teritoriālās; vienības:	Cenu pagasts ; Ozolnieku pagasts ; Salgales pagasts
Pakalpojumu; centri:	Āne, Brankas,; Garoza
Mājaslapa:	www.ozolnieki.lv
	Ozolnieku novads Vikikrātuvē

Ozolnieku novads bija pašvaldība Zemgalē, kas tika izveidota 2003. gadā, apvienojoties Ozolnieku un Cenu pagastiem, bet 2009. gadā tam pievienojās arī Sidrabenes pagasts (no 2011. gada - Salgales pagasts). Novada centrs atradās Ozolniekos.

Pagātnē bija ievērojams Latvijas ķieģeļrūpniecības, mālu ieguves un lauku meliorācijas centrs.

Ozolnieku novada vārds cēlies no Ozolmuižas nosaukuma, kas pēc Latvijas Republikas nodibināšanas veiktajā agrārajā reformā tika sadalīta 252 jaunsaimniecībās.

2021. gadā Ozolnieku novads tika pievienots Jelgavas novadam kā Ozolnieku pagasts.

Daba

Ozolnieku novada teritorija atrodas Zemgales līdzenuma ziemeļu daļā. Robežojas ar Olaines, Ķekavas, Jelgavas, Iecavas un Bauskas novadiem, kā arī ar Jelgavas pilsētu. Novada centrs Ozolnieki atrodas 6 km no Jelgavas un 36 km no Rīgas. Kopējā platība — 286,1 km².^[4]

Upes

Lielākās upes, kas plūst caur novada teritoriju ir Lielupe, Iecava un Misa, kā arī vairākas mazākas upītes, strauti un kanāli: Cena, Garoze, Mazais Ragvēzis, Mizupīte, Renģele, Sidrabenīte, Sodzeris, Podzīte, Velnagrāvis un Zaķstrauts. Lielupes palienes pļavas ir dabas liegums un "NATURA 2000" teritorija.

Ezeri un ūdenskrātuves

Nozīmīgākās ūdenskrātuves veidojušās 20. gadsimtā izstrādātajos māla karjeros: Džammu un Libertu dīķi pie Brankām, Kauguru bedres un Ozolnieku dīķis pie Ozolniekiem, Senču, Ānes un Jāņa dīķi pie Ānes, Sudrablīcis un Viesturu dīķis pie Teteles, kā arī Akmenscūciņu karjers netālu no Emburgas.

Purvi

Novadā ir vairāki nelieli purvi, kas galvenokārt atrodas tā ziemeļu daļas purvainajos mežos: Briežu purvs, Būdukalna tīrelis, Čauku purvs, Danču purvs, Ķempu purvs, Lāču purvs (dabas liegums, "NATURA 2000" teritorija), Pēternieku purvs, Sērenu purvs un Vīlantu purvs.

Meži

Galvenokārt priežu un vietām arī jauktu koku meži aizņem lielāko daļu novada ziemeļu daļas (bijušajos Cenu un Ozolnieku pagastos), bet dienvidos (bijušajā Sidrabenes pagastā) mežu ir mazāk un lielāko daļu teritorijas veido lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Vēsture

Līdz 13. gadsimtam tagadējā Ozolnieku novada teritorija ietilpa zemgaļu Upmales valstī. Vēlāk tā īsu laiku bija Zemgales bīskapijas (1226—1251) sastāvā, kas tika pārvaldīta no Babītes pils. Upmales zemes sadalīšanas līgumā 1254. gadā Livonijas ordenis piekrita, ka visas Lielupes labā krasta zemes nonāca Rīgas arhibīskapijas kontrolē.

Pateicībā par Rīgas pilsoņu palīdzību zemgaļu sacelšanās apspiešanā Rīgas arhibīskaps Alberts II 1272. gada 21. septembrī līgumā un arhibīskaps Jānis I 1276. gada 5. novembrī līgumā atteicās no Lielupes upes labā krasta zemēm par labu Rīgas pilsētai, kas to iekļāva Rīgas lauku novada teritorijā.^[5] Vēlākajās cīņās ar Rīgas pilsētu daļu no šīm zemēm ieguva Livonijas ordenis un novada teritorija tika pakļauta Livonijas ordeņa Jelgavas komturu pārvaldei.

Senākā rakstiskā atsauce uz tagadējā Ozolnieku novada teritoriju atrodama Atskaņu hronikas vārsmās par notikumiem Livonijas Krusta karu laikā 1287. gadā, kad aptuveni 1400 vīru liels zemgaļu karaspēks sakāva Livonijas ordeņa karaspēku kaujā pie Garozas. Tuvcīņā krita vismaz 33 ordeņa bruņinieki, ordeņa mestrs Villekens fon Endorps un zemgaļu karavadonis. 16 bruņiniekus zemgaļi saņēma gūstā.

Pēc 1560. gada tagadējās Ozolnieku novada zemes tika iekļautas Kurzemes un Zemgales hercogistes Jelgavas virspilskunga tiesā. Šajā laikā tika izveidota Ozolmuiža, kas bija hercogu muiža. Tajā saimniekoja arī hercogs Jēkabs, kurš šeit iekārtoja medību piekūnu audzētavu. Jēkaba dēls hercogs Frīdrihs Kazimirs audzētavu paplašināja.

Pēc hercogistes likvidācijas (1795) muiža pārgāja Krievijas imperatora īpašumā. Imperators Pāvils I uzdāvināja Ozolmuižu Kurzemes guberņas gubernatoram Kārlim Vilhelmam Drīzenam, muiža tādēļ tika nodēvēta par Paulsgnādi (Paulsgnade — "Paula žēlastība"). Vēlāk muižas īpašnieki vairākkārt manījās un pēdējie no tiem pirms Latvijas valsts izveidošanās bija Rekes dzimtas pārstāvji.

1846. gadā nodibināja Ozolmuižas (Paulsgnādes) pagasta skolu.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Lielupes un Iecavas upju baseinā izveidojās vairākas lielas mālu raktuves un ķieģeļnīcas, kas ar lielaivām piegādāja būvmateriālus Rīgas un Jelgavas jaunceltnēm.

Brīvības cīņu laikā no 1919. gada 15. līdz 21. novembrim Ozolnieku novada teritorijā notika galvenās Jelgavas atbrīvošanas kaujas pret bermontiešiem. Šīm kaujām par godu 1937. gadā Dalbes-Ozolnieku-Jelgavas autoceļa malā pie bijušās Ozolnieku—Skuju pamatskolas 1937. gadā uzcelts piemineklis "Varonīgajiem tēvzemes dēliem 1919", bet Cenu kapos apglabāti 28 brīvības cīņās kritušie latviešu karavīri. Savukārt Jelgavas-Iecavas ceļa malā 1935. gadā pie Vareļu mājām atklāja pieminekli kritušajiem Kara skolas kadetiem, kuru atjaunoja 1990. gadā.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Ozolnieku pagastā agrākās muižu zemes sadalīja jaunsaimniecībām. Kara laikā nopostīto muižu un lielu daļu to saimniecību ēku materiālus izmantoja jaunsaimniecību celšanā. 1936. gadā Ozolnieku pagastā bija 481 zemnieku un amatnieku saimniecība, no kurām 401 bija jaunsaimniecība. Lielākie rūpniecības uzņēmumi bija Ziemeļa ķieģeļu fabrika Brankās, a/s Smits mālu raktuves, Vītola ādu fabrika Upeniekos, Vējoņa kokzāģētava Maleniekos.

Tolaik pagastā darbojās divas skolas — Ozolnieku sešu klašu pamatskola un Skuju četru klašu pamatskola. Pagastā bija arī aktīva sabiedriskā un kultūras dzīve — darbojās Aizsargu organizācijas nodaļa, koris, deju kolektīvs, teātris un septiņas biedrības. 1939. gadā pēc arhitekta A. Raistera projekta uzbūvēja jauno pagasta valdes namu.

Padomju okupācijas laikā represijas tika vērstas arī pret Ozolnieku pagasta iedzīvotājiem. 1949. gada 25. martā no Ozolnieku pagasta tika izsūtīti 18 cilvēki. Pēc 1949. gada deportācijas sākās zemnieku saimniecību likvidēšana un kolhozu veidošana. Daži kolhozi ieguva interesantus nosaukumus — Sirpis un āmurs, Staļina ērglis, Mičurina kolhozs. Padomju varas gados pagastu skāra vairākas administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņas — 1945. gadā Ozolnieku pagastā izveidoja Ozolnieku, Cenu un Dalbes ciemus, 1949. gada beigās likvidēja Ozolnieku pagastu un ciemi nonāca Jelgavas rajona pakļautībā, bet 1954. gadā Ozolnieku ciemu likvidēja, iekļaujot Valgundes ciema sastāvā. Tajā pašā laikā Cenu ciema teritorija paplašinājās un tam pievienoja likvidētos Teteles un Ānes ciemus. 1979. gadā Ozolnieki tika atdalīti no Cenu ciema kā pilsētciemats.

Kopš 1950. gada Ozolnieki sāka veidoties un augt kā melioratoru ciemats. Meliorācijas uzņēmums ieguldīja lielu darbu un finanšu līdzekļus ciema infrastruktūras attīstībā. Notika plaša ražošanas objektu un dzīvojamā fonda celtniecība, kā arī tika sakārtota vide. Šādu objektu vidū īpaši minama Ozolnieku ūdenskrātuves iekārtošana bijušajā mālu ieguves karjerā, kā arī apstādījumu veidošana melioratoru ciematā. 1974. gadā pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas atzinuma Ozolnieku apstādījumi novērtēti kā dendroloģiskais parks ar 48 ieviestām augu sugām. Ozolnieku kultūras namā darbojās vairāki pašdarbības kolektīvi — teātris, vīru koris, sieviešu vokālais ansamblis un pūtēju orķestris. Atsevišķu ķieģeļnīcu vietā 1963. gadā izveidoja lielu būvkeramikas rūpnīcu “Spartaks” ar centru Ānē un cehiem Tetelē un Brankās.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika izveidoti Ozolnieku un Cenu pagasts. 2003. gadā pēc abu pagastu deputātu padomju lēmuma tika izveidots Ozolnieku novads, 2009. gadā novadā iekļāvās arī Sidrabenes pagasts. 2011. gada jūlijā Sidrabenes pagastu pārdēvēja par Salgales pagastu.^[6]

2021. gadā Ozolnieku novadu pievienoja jaunajam Jelgavas novadam.

Teritoriālais iedalījums

Apdzīvotās vietas

Pamatraksts: Ozolnieku novada ciemu uzskaitījums

Ozolnieku pagasts

Cenu pagasts

Salgales pagasts

Iedzīvotāji

Ozolnieku novadā 2020. gada jūlijā dzīvoja 10 726 iedzīvotāji.

Etniskais sastāvs

Ozolnieku novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2020. gadā^[7]

Latvieši (7762)			72.4%
Krievi (1770)			16.5%
Baltkrievi (355)			3.3%
Ukraiņi (217)			2.0%
Lietuvieši (155)			1.4%
Poļi (134)			1.2%
Pārējie (333)			3.1%

Pašvaldība

Pašvaldības lēmējvaras funkcijas nodrošina novada iedzīvotāju ievēlēta dome 15 deputātu sastāvā, kopš 2020. gada domes priekšsēdētājs ir Andris Ozoliņš. Domes darbs tiek organizēts pastāvīgo komiteju un domes sēdēs. Atbilstoši pašvaldības darbības jomām, dome no deputātu vidus ir izveidojusi četras pastāvīgās komitejas – Finanšu komiteju, Attīstības un tautsaimniecības komiteju, Sociālo jautājumu komiteju un Izglītības, kultūras un veselīga dzīves veida veicināšanas komiteju. Ozolnieku novada domes izpildorgāns ir pašvaldības administrācija, kas nodrošina domes pieņemto lēmumu izpildi, kā arī tās darba organizatorisko un tehnisko apkalpošanu.

Tautsaimniecība

Ozolnieku novadā reģistrēti 415 uzņēmumi (2009), kas galvenokārt nodarbojas ar tirdzniecību, dažāda veida rūpniecisko ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, kā arī lauksaimniecību.^[8]

Transports

Ozolnieku novadu ar apkārtējām teritorijām savieno autoceļi un dzelzceļš. Novada teritoriju šķērso galvenais autoceļš A8 (Rīga—Jelgava—Lietuvas robeža), kā arī reģionālie autoceļi P93 (Jelgava—Iecava) un P100 (Dalbe—Ozolnieki—Keramikas rūpnīca). Vēl Ozolnieku novadā dzelzceļa līnijā Rīga—Jelgava atrodas dzelzceļa stacija Cena un pieturas punkti Dalbe un Ozolnieki, bet līnijā Jelgava—Krustpils atrodas stacija Garoza.^[9]

Izglītība

Novadā darbojās piecas pirmskolas izglītības iestādes (Ānē, Brankās, Emburgā, Ozolniekos un Garozā),^[10] vidusskola (Ozolniekos), trīs pamatskolas (Emburgā, Garozā un Tetelē), divas mūzikas skolas (Emburgā un Ozolniekos), kā arī Baltijas Starptautiskās akadēmijas un Psiholoģijas augstskolas Jelgavas filiāles (abas Ozolniekos). Ozolniekos atrodas arī Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrs.

Sports

Ozolniekos atrodas sporta nams, hokeja halle un veikborda trase. Novadā bija divas vīriešu volejbola komandas — VK Biolars/Ozolnieki (Schenker volejbola līga) un VK Ozolnieki (Latvijas 1. līgā), motoklubs Ozolnieku motoklubs, virves vilcēju klubs Ozoli, hokeja komanda Ozolnieki/Monarch (Latvijas hokeja līga).

Kultūra

Novadā darbojās Ozolnieku Tautas nams, Ānes kultūras nams un piecas bibliotēkas (Ānē, Brankās, Garozā, Jaunpēterniekos, un Ozolniekos) un divi kultūras nami (Ozolniekos un Ānē).^[11]

Reliģija

Ievērojami novadnieki

Jānis Čakste (1859—1927), pirmais Latvijas Republikas prezidents
Edvarts Virza (1883—1940), rakstnieks
Fricis Apšenieks (1894—1941), šahists, vairākkārtējs Latvijas čempions
Jānis Vasarietis (1922—2024), skolotājs un puķkopis, liliju selekcionārs
Agris Neija (1973), motosportists

Ievērojamas vietas

Skatīt arī: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Ozolnieku novadā

1812. gada kara laikā izbūvētās lauka fortifikācijas būves — skanstis:
- Silgraužu (arī Mazsilgraužu vai Franču) skansts — vislabāk saglabājusies skansts Latvijā.^[12] Atrodas Iecavas labajā krastā pie Misas ietekas, to izbūvēja 1812. gada kara laikā. Nocietinājumam ir četras stūru izbūves lielgabaliem (12x12 m), zemes valnis (10—13 m plats) un ūdens grāvis visapkārt. Skansts ir 200 m gara, 85—90 m plata un aizņem gandrīz 2 ha lielu teritoriju;^[12]
- Blukas kroga (arī Bluķu) skansts — izbūvēta vienlaikus ar Silgraužu skansti. Atrodas Iecavas labajā krastā, stratēģiski nozīmīgā vietā pie bijušā Rīgas—Jelgavas lielceļa pārceltuves pār Iecavu un 1 km uz rietumiem no Cenas muižas. Skansts ir četrstūrveida, tās augstākā mala paceļas 8 m pār Iecavas upes līmeni un tā aizņem ap 100x80 m lielu laukumu;^[13]
- Namiķu skansts — atrodas netālu no Garozas, Garozes un Iecavas satekā.
Dalbes luterāņu baznīca — celta 1869. gadā.
Teteles (Tetelmindes) tornis — celts 1885. gadā Tetelmindes muižas parkā Lielupes krastā par godu Krievijas caram Aleksandram III.
Mazsilgraužu (Zviedru) senkapi.
Auču muižas pils — Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes muzejs.
Stalgales luterāņu baznīca — celta 2001. gadā.
Edvarta Virzas mājas "Billītes".