Pārejoša Mēness parādība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pārejoša Mēness parādība[1] ir īslaicīga Mēness virsmas krāsas, formas, apgaismojuma vai citāda izmaiņa.

Terminu pirmoreiz lietoja britu astronoms Patriks Mūrs (Patrick Moor) 1968. gadā izdotajā NASA ziņojumā “Technical Report R-277 Chronological Catalog of Reported Lunar Events”, kurā Mūrs bija viens no autoriem.[2] Amerikāņu ģeoloģes Vinifredas Kemeronas (Winifred Cameron) 2003. gadā izdotajā katalogā apkopotas ziņas par 2254 pārejošām Mēness parādībām laikposmā no 557. līdz 1994. gadam.[3]

Biežāk novērotās parādības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miglaini plankumi - kāds Mēness virsmas apgabals īslaicīgi kļūst neskaidrs vai neredzams. Iemesls varētu būt gāzu izplūšana no Mēness dzīlēm. Visbiežāk novērots Krīžu jūrā un Platona krāterī.

Spilgtuma izmaiņas – Mēness virsmas albedo izmaiņas. Kāds apgabals, visbiežāk krātera valnis, kļūst gaišāks vai tumšāks. Tiek skaidrots ar iespējamu putekļu mākoņu pārvietošanos vai ūdens ledus iztvaikošanu.

Zilgans spīdums – parasti tiek novērots Mēness daļā, kuru izgaismo pelnu gaisma vai Mēness aptumsumu laikā. Izpaužas kā gaiša, zilgana blāzma. Šī parādība vairākkārt novērota Aristarha krāterī. Spīdēšanu, iespējams, izraisa pjezoelektriskais efekts, iežiem saspiežoties.

Sarkanīgs spīdums – izpaužas kā sarkanīga blāzma.

Krēslas un ēnu parādības. Krēslas parādības novērojamas Mēness neapgaismotajā daļā, kad priekšlaicīgi iestājas rīta vai vakara krēsla, turklāt ēna ir nevis melna, bet pelēka. Ēnas parādības izpaužas kā ēnas parādīšanās vietā, kur tai nevajadzētu būt. Tas tiek skaidrots ar Mēness virsmas temperatūras straujajām izmaiņām, Saulei austot vai rietot, kad dažu stundu laikā virsmas t° mainās no −120 līdz +110 °C un ieži saraujas vai izplešas.

Punktveida uzliesmojumi – par iemeslu uzskata meteorītu nokrišanu uz Mēness virsmas.

Punktveida ugunis – ir novērotas punktveida gaismas, kuras uz Mēness virsmas spīdējušas vairākas minūtes.

Gaiši, kustīgi objekti uz Mēness virsmas vai tā apkārtnē. Skaidrojumi visdažādākie, piemēram, gāzes-putekļu mākoņu pārvietošanās.

Daži parādību apraksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kenterberijas abatijas hronists Gervēzijs atstājis pārejošas Mēness parādības aprakstu, kuru 1178. gada 18. jūnijā novērojuši pieci abatijas mūki. Viņš rakstīja: "Mēness augšējais rags sašķēlies divās daļās. No šķēluma vidus izsprāgusi liesmojoša lāpa, izspļaudama ievērojamā attālumā uguni, karstas ogles un dzirksteles."[4] 1976. gadā britu ģeologs Džeks Hartungs izvirzīja versiju, ka mūki ir novērojuši Mēness sadursmi ar asteroīdu, kuras rezultātā radies Džordano Bruni krāteris Mēness neredzamajā daļā. Šī versija tomēr nav pilnībā pierādīta.[5]

1787. gada 19. aprīlī naktī britu astronoms Viljams Heršels uz Mēness neapgaismotās daļas novēroja trīs sarkanus mirdzošus punktus.[6] Viņš pats tos uzskatīja par trim neizdzisušiem vulkāniem.

1958. gada 2. novembrī padomju astronoms Nikolajs Kozirevs Pulkovas observatorijā novēroja apmēram pusstundu ilgu gāzu “izvirdumu” no Alfonsa krātera centrālās smailes.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]