Pāvesta nemaldība

Vikipēdijas lapa

Pāvesta nemaldība ir katoļu baznīcā pieņemta dogma, kas māca, ka saskaņā ar Jēzus Kristus apsolījumu Pēterim,[1][2] kad pāvests runā "no katedras" (latīņu: ex cathedra), proti, kā "visu kristiešu augstākais gans un skolotājs", Dievs pasargā viņu no kļūdām un maldu mācībām.

Taču to var nepareizi izprast kā proklamējumu par "pavēsta nevainību", proti, ka pāvests ir bezgrēcīgs vai ka viņš nekad nekļūdās savā teiktajā, kas ir pretēji katoliskai mācībai.

I Vatikāna (XX Ekumeniskais) koncils

Pāvesta nemaldības dogma ir attiecināma tikai uz ļoti konkrētu situāciju, kad pāvests darbojas nevis vienkārši kā vietējās Romas bīskaps, bet gan kā Pētera garīgā amata pēctecis, kurš, runājot ex cathedra, arī atsaucas uz "savu visaugstāko apustulisko autoritāti",[3] un stāda priekšā nekļūdaino mācību kādā ticības vai morāles jautājumā, kuru pēc tam pieņem visa Baznīca.

Šo doktrīnu oficiāli formulēja tikai I Vatikāna koncilā (1869—1870), taču tiek apgalvots, ka šāda veida mācība jau ir bijusi sastopama viduslaikos, un ka to vairākums pieņēmis jau kontrreformācijas laikā.

Viens no piemēriem, kad šāda veida autoritāte ir tikusi pielietota praksē, ir 1950. gadā, kad pāvests Pijs XII pasludināja dogmu par Marijas debesīs uzņemšanu — mācību par to, ka Jaunava Marija savas dzīves beigās tikusi uzņemta Debesīs ar miesu un dvēseli,— apustuliskajā konstitūcijā "Munificentissimus Deus".[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mateja evaņģēlijs, 16. nodaļa.
  2. Jāņa evaņģēlijs, 21. nodaļa.
  3. «Pāvesta kalpojums». Katolis.lv (lv-LV). 2018-06-08. Skatīts: 2023-03-19.
  4. «Munificentissimus Deus (November 1, 1950) | PIUS XII». www.vatican.va. Skatīts: 2023-03-19.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]