Pērs Ēvinds Svīnhūvuds

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pērs Ēvinds Svīnhūvuds
Pehr Evind Svinhufvud
Pērs Ēvinds Svīnhūvuds
Personīgā informācija
Dzimis 1861. gada 15. decembrī
Sēksmeki, Somijas lielhercogiste, Krievijas Impērija
Miris 1944. gada 29. februārī (82 gadi)
Lūmeki, Karogs: Somija Somija
Pilsonība Karogs: Somija Somija
Tautība zviedrs
Vecāki Pehr Gustaf Svinhufvud af Qvalstad
Olga von Becker
Māsas 1
Dzīvesbiedre Alma Timgren
Bērni 6
Paraksts SvinhufvudSignature.png
Valsts amati
Somijas 3. prezidents
Amatā 1931. gada 1. marts — 1937. gada 1. marts
Amatā 1930. gada 4. jūlijs — 1931. gada 18. februāris
Senāta priekšsēdētājs
Amatā 1917. gada 27. novembris — 1918. gada 27. maijs
Somijas parlamenta priekšsēdētājs
Amatā 1917. gads — 1912. gads
Tituli
Amatā 1918. gada 18. maijs — 1918. gada 12. decembris

Pērs Ēvinds Svīnhūvuds (Pehr Evind Svinhufvud, dzimis 1861. gada 15. decembrī, miris 1944. gada 29. februārī) bija Somijas trešais prezidents. Somijas lielhercogistes laikā bijis jurists, tiesnesis, darbojies politikā. Iesaistījies kustībā par Somijas neatkarību. 1917. un 1918. gadā bija neatkarīgās Somijas pirmais valsts galva. 1930. gadu sākumā bijis premjerministrs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais dzīves posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pērs Ēvinds Svīnhūvuds dzimis 1861. gadā Sēksmeki jūras kapteiņa Pēra Gustava Svīnhūvuda (Pehr Gustaf Svinhufvud) ģimenē. 1863. gadā tēvs noslīka. Agro bērnību pavadīja pie vectēva Rapolas pilī. 1866. Pērs Ēvinds ar māti un māsu pārcēlās uz Helsinkiem.

1878. gadā Pērs Ēvinds Svīnhūvuds iestājās Karaliskajā Aleksandra Helsinku universitātē. 1881. gadā viņš ieguva bakalaura grādu, bet 1882. gadā maģistra grādu vēsturē. 1886. gadā ieguva maģistra grādu tieslietās. 1889. gadā Svīnhūvuds apprecēja Almu Timgrenu.

Jurista karjera un iesaistīšanās politikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc studijām Pērs Ēvinds Svīnhūvuds strādāja par advokātu, darbojās apriņķa tiesās, bija tiesneša palīgs Turku apelācijas tiesā. 1892. gadā viņu apstiprināja Senāta likumu izstrādes komitejā. Sešus gadus viņš darbojās komitejā; sākumā pārstrādāja nodokļu likumus.

Svīnhūvudam likumu izstrādes darbs šķita garlaicīgs, un 1902. gadā viņš pārgāja uz Turku apelācijas tiesu par tiesneša palīgu. Šajā laikā sākās iedzīvotāju protesti pret 1899. gadā sāktiem rusifikācijas procesiem Somijā. Tika iesniegtas sūdzības saistībā ar vardarbību pret demonstrācijām, un tiesa ierosināja lietu pret ģenerālgubernatoru Bobrikovu. Ģenerālgubernators pieprasīja, lai tā tiktu pārtraukta, un, kad tas nenotika, viņš izdeva dekrētu, atlaižot sešpadsmit tiesas amatpersonas, ieskaitot Svīnhūvudu.

Sākotnēji Svīnhūvuds bija mēreni noskaņots Somu partijas biedrs, bet pēc atstādināšanas viņš kļuva stingrs konstitucionālists, kurš politiskā izdevīguma dēļ nepieņēma kompromisus, bet cīnījās par taisnīgumu. Svīnhūvuds devās uz Helsinkiem, kur nodarbojās ar advokāta praksi un sāka aktīvāku politisko darbību. Iesaistījās slepenā biedrībā Kagal.

Pērs Svīnhūvuds bija viens no jaunas parlamentārās sistēmas izveidotājiem 1905. gadā. 1906. gadā viņu ievēlēja jaunajā parlamentā no Jauno somu partijas. Svīnhūvuds bija četru parlamenta sasaukumu deputāts (1907—1908, 1908—1914, 1917. gadā un 1930—1931).

1906. gadā Svīnhūvudu apstiprināja par tiesnesi Heinolā. 1907. gadā viņš ievēlēts par parlamenta priekšsēdētāju, lielākoties tāpēc, ka sociāldemokrātu vairākums viņu uzskatīja par "labāk zināmo nelegālās kustības oponentu". Cars atlaida parlamentu 1909. un 1910. gadā. Svīnhūvuds bija parlamenta priekšsēdētājs līdz 1912. gadam. No 1908. un 1914. gadam viņš arī bija tiesnesis Lapē.

Pirmā pasaules kara laikā Krievija aizstāja dažādas Somijas amatpersonas ar krieviem. Svīnhūvuds atteicās paklausīt Krievijas prokurora Konstantīna Kazanska, kuru viņš uzskatīja par nelikumīgu, pavēlēm, un tas noveda pie viņa atbrīvošanu no tiesneša amata. 1914. gada novembrī Svīnhūvuds tika izsūtīts uz Timskas ciemu (Tomskas guberņa Sibīrijā). Trimdā viņš saglabāja slepenu kontaktu ar neatkarības kustību. Kad 1917. gadā ziņas par Februāra revolūciju sasniedza Svīnhūvudu, viņš devās uz pilsētas policijas iecirkni un skarbi paziņoja: "Persona, kas nosūtīja mani šeit, ir arestēts. Tagad es braukšu mājās." Helsinkos viņu sagaidīja kā nacionālo varoni.

Somijas neatkarības iegūšana un pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 27. novembrī Pērs Ēvinds Svīnhūvuds kļuva par Senāta priekšsēdētāju. Viņa vadībā Senāts 1917. gada 4. decembrī pieņēma Somijas neatkarības deklarāciju, kuru parlaments apstiprināja 6. decembrī. Svīnhūvuds personīgi devās uz Petrogradu un tikās ar Ļeņinu, kurš, nedaudz vilcinādamies, oficiāli atzina Somijas neatkarību. Svīnhūvuda Senāts piešķīra ģenerālim Mannerheimam pilnvaras veidot jaunu Somijas armiju, kas balstījās uz Balto gvardi (brīvprātīgo zemessardzi Suojeluskunta).

1918. gada 27. janvārī Sarkanajai gvardei Helsinkos sākot sacelšanos, sākās Somijas pilsoņu karš. Svīnhūvuds Helsinkos darbojās pagrīdē un sūtīja lūgumus Vācijai un Zviedrijai palīdzēt ar militāru spēku. Martā viņš caur Berlīni un Stokholmu ieradās Vāsā un turpināja vadīt Senātu. 18. maijā Pērs Ēvinds Svīnhūvuds kļuva par Somijas reģentu un, kad 27. maijā nolika Senāta priekšsēdētāja pilnvaras, kļuva par valsts galvu. Rudenī viņš apžēloja aptuveni 36 000 ieslodzīto, kuri bija atbalstījuši "sarkanos".

Pēc tam, kad Vācija zaudēja karā un izgāzās mēģinājums Somiju pārveidot par karalisti (par karali būtu kļuvis Vācijas princis Frīdrihs Karls fon Hesens), Svīnhūvuds pārtrauca publiskās aktivitātes, darbojās vienīgi labēji orientētajā zemessardzē Suojeluskunta.

Premjerministrs un prezidents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gadā Svīnhūvuds bija valsts prezidenta kandidāts no konservatīvās Kokoomus partijas, bet netika ievēlēts.

Pēc tam, kad aktivizējās antikomunistiskā Lapua kustība, kas radīja draudus esošajai varai, prezidents Relanders 1930. gada 4. jūlijā Svīnhūvudu iecēla par premjerministru. 1931. gada 18. februārī viņu premjerministra amatā nomainīja Juho Sunila.

1931. gadā Pērs Ēvinds Svīnhūvuds tika ievēlēts par Somijas prezidentu. Viņš Drošības padomē iecēla Mannerheimu. Svīnhūvuds pretojās gan komunistu aģitācijai, gan Lapua kustības propagandai. Eduskuntā visi deputāti komunisti tika arestēti. 1932. gada februārī notika tā sauktais Mentsile dumpis, kad daļa Suojeluskunta zemessargu un Lapua kustības dalībnieki prasīja Ministru kabineta atkāpšanos. Pagrieziena punkts bija prezidenta runa radio, kurā viņš aicināja nemierniekus padoties un pavēlēja visiem zemessargiem atgriezties savās mājās. Šī runa apturēja dumpi, un nesākās asinsizliešana.

Svīnhūvuds nebija parlamentārisma atbalstītājs, vai izsakoties savādāk, viņš uzskatīja, ka prezidentam bija tiesības izvēlēties kabineta ministrus pēc pirmās apspriešanās ar parlamenta partijām. Par to liecina Toivo Kivimeki mazākuma valdība, kas noturējās 3 gadus un 10 mēnešus. Svīnhūvuds stingri atbalstīja to, uzskatot, ka tā var efektīvi cīnīties ar Lielo depresiju (tā to arī darīja, vispārīgi runājot). Viņš uzskatīja, ka Kivimeki ir spēcīga personība tāpat kā viņš pats.

No otras puses, kad labējo konservatīvo deputāts Edvīns Linkomiess 1934. gadā ierosināja Somijai atteikties no parlamentārisma par labu prezidenta vadītai valdībai, un noteikt, ka prezidentam būtu veto tiesības pār parlamenta pieņemtajiem likumiem, Svīnhūvuds neatbalstīja šīs idejas. Svīnhūvuds uzskatīja, ka, ja vien prezidents ir spēcīga personība, ar pašreizējām pilnvarām prezidentam ir pietiekami daudz varas valsts vadīšanai. Viņš arī uzskatīja, ka Somijai būtu labāk, ja sociāldemokrātus varētu paturēt ārpus ministru kabineta, jo tie varētu īstenot pārāk radikālas reformas, kas Somijas sabiedrību varētu ievest haosā vai marksismā. No otras puses, viņš bija pietiekami reālistisks (kā atzinās privātā sarunā ar Vācijas vēstnieku Somijā Vipertu fon Bliheru), ka, ja viņš tiktu atkārtoti ievēlēts, nespētu noturēt sociāldemokrātus opozīcijā.

Dzīves beigu posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī Svīnhūvudu atbalstīja lielākā partija ar vairāk nekā 40 % deputātu parlamentā, 1937. gada prezidenta vēlēšanās sociāldemokrāti un zemnieku partija balsoja pret. Svīnhūvuds netika atkārtoti ievēlēts par prezidentu.

Ziemas kara laikā Svīnhūvuds nesekmīgi mēģināja tikties ar Ādolfu Hitleru un Benito Musolini, bet audienci izdevās noorganizēt tikai ar pāvestu Piju XII. Turpinājuma kara laikā atbalstīja "Lielās Somijas" ideju, enerģiski turpinot karu.

Pērs Ēvinds Svīnhūvuds mira Lūmeki 1944. gadā, kad Somija meklēja iespēju noslēgt mieru ar Padomju Savienību.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskie tituli
Priekštecis:
jauns tituls
Somijas karalistes reģents
1918. gads
Pēctecis:
Karls Gustavs Mannerheims
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
jauns amats
Somijas parlamenta priekšsēdētājs
1907—1912
Pēctecis:
Oskari Tokoi
Priekštecis:
Ēmils Nestors Setele
Senāta priekšsēdētājs
1917—1918
Pēctecis:
Juho Kusti Pāsikivi
Priekštecis:
Kiesti Kallio
Somijas premjerministrs
1930—1931
Pēctecis:
Juho Sunila
Priekštecis:
Lauri Kristians Relanders
Somijas prezidents
1931—1937
Pēctecis:
Kiesti Kallio