Pēteris Glāzenaps
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Pēteris fon Glāzenaps (vācu: Peter von Glasenapp; krievu: Пётр Влади́мирович фон Глазена́п; dzimis 1882. gada 14. martā, miris 1951. ɡada 27. maijā) bija vācbaltiešu izcelsmes virsnieks, Krievijas Impērijas armijas pulkvedis, Brīvprātīgo armijas un Ziemeļrietumu armijas ģenerālleitnants (1919). Pēdējais Ziemeļrietumu armijas komandieris (1919—1920).
Dzīvesgājums
[labot | labot pirmkodu]Dzimis 1882. gada 14. martā Gžatskā, Smoļenskas guberņā Krievijas Impērijas armijas virsnieka Voldemāra fon Glāzenapa un viņa sievas Kamilas Ludvikas Paulīnas, dzimušas Našinskas, ģimenē. Mācījās 1. Maskavas kadetu korpusā, tad Nikolaja kavalērijas skolā, 1903. gadā sāka dienēt 13. dragūnu pulkā, 1909. gadā Gvardes rezerves kavalērijas pulkā. 1911. gadā sāka mācīties Sanktpēterburgas Augstāko virsnieku kavalērijas skolā, kļuva par šīs skolas instruktoru.
Pirmā pasaules kara laikā rotmistrs fon Glāzenaps no 1915. gada bija 4. atsevišķās kavalērijas briɡādes partizānu vienības atamans. 1917. gada aprīlī viņu paaugstināja pulkveža pakāpē un iecēla par komandieri 43. armijas korpusa triecienvienībai, kas izvietojās Lūznavas muižā.
Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada novembrī viņš kopā ar lielāko daļu savu virsnieku devās uz Novočerkasku, kur piedalījās Brīvprātīgo armijas veidošanā infantērijas ģenerāļu Mihaila Aleksejeva un Lavra Korņilova vadībā. 1918. gada februārī Ledus gājiena laikā kopā ar pārējo armiju atkāpās uz Kubaņas apgabalu. Ģenerālis Antons Deņikins 1918. gada 20. oktobrī Glāzenapu paaugstināja par ģenerālmajoru un kavalērijas divīzijas, vēlāk par frontes sektora komandieri. No 1918. gada jūlija līdz 1919. gada jūnijam viņš bija Stavropoles guberņas kara gubernators.
1919. ɡada oktobrī viņš tika nosūtīts pie Nikolaja Judeņiča komandētās Ziemeļrietumu armijas. Tajā pašā mēnesī Petrogradas ofensīvas laikā viņu iecēla par kara zonas ģenerālgubernatoru, novembrī par ģenerālleitnantu un Pleskavas ģenerālgubernatoru. Pēc Ziemeļrietumu armijas sakāves 1919. ɡada 28. novembrī Glazenapa vadībā tā atkāpās uz Igauniju un Somiju, 1920. gada 22. janvārī viņš izsludināja armijas demobilizāciju. 1920. gada 24. februārī pēc Latgales atbrīvošanas kaujām Glāzenaps kopā ar Judeniču ieradās Rīgā, bet jūlijā devās uz Poliju, kur kopā ar Borisu Savinkovu izveidoja 3. krievu armiju cīņai pret Sarkano armiju Poļu—padomju karā. Armija formāli pakļāvās Pjotra Vrangeļa Krievu armijai Krimā, bet saimnieciski to uzturēja Polijas Bruņotie spēki, savukārt Glāzenaps uzņēmās tās komandēšanu, bet Savinkovs pārvaldīja politiskos jautājumus. Sakarā ar nesaskaņām ar Savinkovu un Polijas Bruņoto spēku virspavēlniecību Glāzenaps jau 1920. gada augustā pameta amatu un devās uz Vāciju.
1921. gadā viņš devās uz Ungāriju, kur neveiksmīgi mēģināja izveidot pretpadomju "policijas armiju", kas sastāvētu no bijušajiem Austroungārijas armijas karavīriem un virsniekiem. Tajā pašā gadā viņš apprecējās ar dēkaino grāfieni Mariju fon der Borhu. 1923. gadā viņš pārcēlās uz Dancigu, kur vadīja vairākas krievu emigrantu organizācijas. Viņš piedalījās slepenās pretpadomju akcijās Padomju Savienībā un tās kaimiņvalstīs, tai skaitā Latvijā, un bija aktīvs monarhists.
Otrajā pasaules karā viņš atteicās no piedāvājuma vadīt Krievu Atbrīvošanas armiju. Pēc Vācijas kapitulācijas Glāzenaps pārcēlās uz Minheni, kur centās apvienot un konsolidēt dažādās frakcijas krievu emigrantu kopienā. 1948. gadā nodibināja Andreja Karoga savienību, kas sastāvēja no bijušajiem Vlasoviešiem un ko viņš vadīja līdz mūža beigām.
Miris 1951. gada 27. maijā.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
|