Pēteris Krievs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Krievs
Pēteris Krievs
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 29. septembrī
Launkalnes pagasts, Krievijas impērija
(tagad Latvija)
Miris 1919. gada 6. martā (26 gadi)
Zirņu pagasts, Latvija
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe virsleitnants (1917)
Dienesta laiks 1914. — 1918.
1918. — 1919.
Valsts Krievijas impērija
Latvija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas Brīvības cīņas
Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis

Pēteris Krievs (1892. gada 12. oktobris1919. gada 6. marts)[1] bija latviešu strēlnieks un vēlāk 1. latviešu atsevišķā bataljonas virsnieks. Pēc nāves apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

Dzimis Launkalnes pagasta "Lāču" mājas. Mācījies Launkalnes pagasta pamatskolā un Smiltenes draudzes skolā. Iestājas Smiltenes tirdzniecības skolā, bet to nepabeidzot pārceļas uz Dubultiem, kur pēc Smiltenes prāvesta Kārļa Kundziņa ieteikuma iestājas Šmidhena-Bērziņa Dubultu ģimnāzijā, kuru vada Ludis Bērziņš. Mācības nepabeidzis, sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā brīvprātīgi iestājas Krievijas impērijas armijā un tiek nosūtīts uz Somijas lielhercogisti. No turienes nosūtīts uz praporščiku skolu Pēterhofā, kur satiekas ar bijušo skolas biedru Jāni Mensku, kurš kā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 4. rotas komandieris krīt Ziemassvētku kaujās. Pēc praporščiku skolas pabeigšanas, nosūtīts dienēt. Dienējis 16. Sibīrijas strēlnieku pulkā.[2] 1916. gadā pabeidzis Kara skolu un pārgājis dienēt 2. latviešu strēlnieku pulkā.[1] 1917. gadā paaugstināts par poručiku.[2],[3]

Vācijas armijai okupējot Latvijas lielāko daļu, Krievs atgriežas dzimtenē, bet tiek arestēts. Pēc atbrīvošanas atgriežas mājās, un 1918. gada 19. decembrī dodas uz Smilteni. No turienes, uzzinot, ka Sarkanā armija jau ieņēmusi Valku, ar vilcienu dodas uz Valmieru, un tālāk uz Rīgu. Pirmos Ziemassvētkus pavada pie paziņām Jelgavā un trešajos Ziemassvētkos atgriežas Rīgā, kuru atkal atstāj 30. decembrī, lai dotos uz Jelgavu un iestātos Baltijas landesvēra latviešu vienībā. Viņu ieceļ par 1. latviešu atsevišķā bataljona jātnieku daļas virsnieku.[4]. 1919. gada 1. janvārī tiek nosūtīts uz Bausku, rekvizēt zirgus un labību. 5. janvārī atgriežoties Jelgavā uzzina, ka Rīga ir zaudēta un no Jelgavas būs jāevakuējas uz Liepāju. Lai arī pats sevi Pēteris uzskata par revolucionāri noskaņotu, viņam ir pretīga boļševiku asiņainā diktatūra, tāpēc viņš izvēlas palikt landesvēra rindās. Pēc dažādu uzdevumu izpildes, 25. janvārī viņš saņem norīkojumu doties uz Kalpaka vienību, kas izvietota pie Skrundas. Turpmākās nedēļas paiet sadursmēs ar Sarkanās armijas spēkiem Skrundas apkaimē.[5] Rudbāržu pagastā viņš aģitē, lai latvieši stājas armijā, aizstāvot brīvo Latviju.

1919. gada 6. martā uz Skrundas—Saldus ceļa pie "Airītēm" ar saviem jātniekiem vajājis pretiniekus un apšaudījis tos no patšautenes. Kaujā, kas vēlāk izrādījās traģisks pārpratums, Krievs kopā ar pulkvedi Oskaru Kalpaku, kapteini Nikolaju Grundmani un leitnantu Šrinderu tika nāvējoši ievainots.[2][6]

1919. gada 11. martā apglabāts Liepājas Ziemeļu kapos, bet Brīvības cīņām noslēdzoties, pārapbedīts Smiltenes pilsētas kapos. 1922. gadā Krievam pēc nāves piešķirts Lāčplēša Kara ordenis par varonību kaujā pie "Airītēm".[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas Brīvības cīņas 1918 — 1920. Enciklopēdija. Rīga:Preses nams, 1999. ISBN 9984-00-395-7 (361. lpp.)
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 L.k.o.k. biogrāfija — Krievs, Pēteris
  3. Varonīgais kalpakietis — Pēteris Krievs
  4. Varonīgais kalpakietis — Pēteris Krievs
  5. Kalpakieša virsleitn. Pētera Krieva dienas grāmata
  6. Studentu korporācija "Lettonia" — Latvijas valsts un tās vīri Archived 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.