Pēteris Lakstīgala

Pēteris Lakstīgala Personīgā informācija Dzimis 1886. gada 16. novembrī Bērzaunes pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1968. gada 29. septembrī (81 gads) Dienviddakota, ASV Tautība latvietis Vecāki Jānis Lakstīgala, Ilze Apine Bērni Pēteris Lakstīgala

Militārais dienests Dienesta pakāpe kapteinis Dienesta laiks 1915 — 1917 1919 1919 — 1921 Valsts Krievijas Impērija LSPR Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Latvijas Neatkarības karš Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis u.c. Izglītība Tērbates universitāte, Viļņas karaskola Cits darbs aizsargs, jurists, policijas darbinieks, sabiedriskais darbinieks

Pēteris Lakstīgala, arī Pēteris Lakstīgals (1886—1968), bija latviešu strēlnieku un Latvijas Bruņoto spēku virsnieks, aizsargs, jurists, policijas un sabiedriskais darbinieks.

Dzīvesgājums

Jaunība

Dzimis 1886. gada 16. novembrī Bērzaunes pagasta Zelgauskas muižā Jāņa Lakstīgalas un Ilzes Apines ģimenē. Beidza Rīgas jūrskolu kā tālbraucēju kapteinis, vēlāk pabeidza Tērbatas Universitātes Juridisko fakultāti.

Pirmais pasaules karš

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada 12. decembrī iestājās Krievijas Impērijas armijā un uzsāka dienestu 50. rezerves kājnieku bataljonā. 1916. gada 19. maijā uzsāka mācības Viļņas karaskolā kā junkurs. Mācību laikā, tā paša gada 31. augustā, viņu norīkoja par jaunāko virsnieku 5. rotā, bet vēlāk tajā pašā dienā pārcēla uz 15. rotu. Pirms skolas absolvēšanas 25. novembrī viņu paaugstināja par armijas jaunāko apakšvirsnieku un jaunāko portupeju junkuru. Karaskolu pabeidza 1. decembrī, kad tika paaugstināts praporščika dienesta pakāpē ar izdienējumu no 1. oktobra. 11. decembrī Lakstīgalu iecēla par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona 8. rotas jaunāko virsnieku, bet jau nākamajā dienā piekomandēja Ložmetēju mācības komandai. Gatavojoties Jelgavas operācijai, 1916. gada 15. decembrī viņu nodeva 12. armijas štāba Etapu un saimniecības nodaļas priekšnieka palīga pulkveža Nikolaja Savelova rīcībā. Ziemassvētku kaujām sākoties, viņš tika nosūtīts uz fronti, kur 31. decembrī tika piekomandēts Ložmetēju komandai, piedalījās cīņās pret vāciešiem. 1917. gada 12. februārī viņš oficiāli izgāja no rezerves pulka un jau nākamajā dienā, 13. februārī, sāka dienestu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā "Maksims" kā jaunākais virsnieks. 1917. gada vasarā viņu nosūtīja papildināt zināšanas, un 24. jūnijā viņš absolvēja Oranienbaumas virsnieku skolas ložmetēju nodaļu. Ar Krievijas Pagaidu valdības pavēli 2. augustā viņu pārvietoja atpakaļ uz pulku, bet 3. augustā paaugstināja par podporučiku ar izdienējumu no 1916. gada 1. jūnija. Pateicoties juridiskajai izglītībai, 19. oktobrī viņš kļuva par 1. Daugavgrīvas pulka tieslietu darbvedi. 25. oktobrī veselības stāvokļa dēļ viņu evakuēja uz kara slimnīcu Valmierā un tajā pašā dienā komandēja uz Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijas juridisko nodaļu. 25. novembrī viņš tika paaugstināts par poručiku ar izdienējumu no 17. augusta.

Krievijas pilsoņu karš

Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gadā kopā ar citiem latviešu virsniekiem Lakstīgala darbojās Borisa Savinkova "Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā". No 1918. gada 24. marta viņš bija Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) Maskavas nodaļas valdes loceklis un pulkveža Frīdriha Brieža uzdevumā Kremlī veica aģitāciju starp latviešu strēlniekiem. Izmantojot finanses no Savinkova, Briedis uzdeva LKNS nosūtīt demobilizējošos latviešu strēlniekus vienkopus no Maskavas uz Sibīrijas latviešu kolonijām, lai tos nemobilizētu Sarkanajā armijā. Pēc Sergeja Staprāna un Kārļa Upīša atmiņām, atsaucība no latviešu strēlniekiem, kas jau bija noguruši no kara, bija liela un kopā tika sagatavoti 3 ešaloni izbraukšanai. Pirmais ešalons, kas pēc atsevišķām atmiņām bija 100-200 latviešu strēlnieku liels, pieteicās braukt uz Tomsku Sibīrijā, un par tā priekšnieku arī tika iecelts Lakstīgala. 6. aprīlī, gaidot Jaroslavskas stacijā vilcienu, kas strēlniekus aizvestu, Lakstīgalu un LKNS Maskavas nodaļas priekšnieku Ādolfu Bļodnieku aplenca un arestēja bruņotas Čekas vienības, kas bija izsekojušas LKNS mēģinājumiem demobilizēt latviešu strēlniekus. Šāda izrēķināšanās izraisīja lielu sašutumu starp strēlniekiem, un, tā kā viņi paši bija pilnībā apbruņoti, būdami kategoriski atteikušies iepriekš atdot lieliniekiem savus ieročus, starp strēlniekiem un Čekas vienībām gandrīz izcēlās apšaude. Beigās tomēr strēlniekus bez vardarbības izkratīja un atbruņoja, un viņiem tika piedāvāts atgriezties Latviešu strēlnieku padomju divīzijā. Neskatoties uz visiem draudiem, strēlnieki no piedāvājuma atteicās un viņiem beigās tika atļauts izbraukt uz Sibīriju, kur lielākā daļa no tiem gada beigās iestājās Troickas bataljonā un Imantas pulkā. Tomēr pats Lakstīgala pēc apcietināšanas ilgi tika turēts cietumā, jo pie viņa tika atrasta Savinkova izdotā nauda. Neskatoties uz Čekas veikto spīdzināšanu, kā arī draudējumiem ar nāves sodu, Lakstīgals varonīgi izcieta ieslodzījumu un atteicās atklāt informāciju par savu sabiedroto pret-lieliniecisko darbību. Ar lielām grūtībām viņu tomēr atbrīvoja, pateicoties spiedienam uz Čeku no latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

Latvijas Neatkarības karš

Pēc atbrīvošanas 1919. gada 10. martā viņš kļuva par Latviešu strēlnieku padomju divīzijas pulka ložmetēju instruktoru, bet 22. aprīlī – par rotas komandieri. 1919. gada 2. jūnijā viņš dezertēja no Padomju Latvijas armijas un 6. jūnijā iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos virsleitnanta dienesta pakāpē, dienēja 4. Valmieras kājnieku pulkā. 1920. gadā viņš tika iecelts par atgriezušos Troickas pulka, pārdēvēts par Latvijas strēlnieku pulku, tieslietu darbvedi.

Starpkaru Latvijā

1921. gadā Lakstīgala tika atvaļināts no armijas kapteiņa dienesta pakāpē, strādāja strādāja par Politiskās apsardzes juriskonsultu (1921—1922). 1922. gadā viņš pārcēlās uz Ludzu, kur vadīja Iekšlietu ministrijas Ludzas juridisko biroju (1922—1927), bija Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas Ludzas nodaļas dibinātājs. Paralēli no 1924. gada viņš aktīvi darbojās Aizsargu organizācijā. 1927. gadā viņš uzsāka darbu policijas struktūrās kā Rīgas prefektūras 11. iecirkņa priekšnieka palīgs. 1935. gadā viņš ieņēma Rīgas apriņķa policijas 2. iecirkņa priekšnieka amatu Siguldā. No 1935. gada dzīvoja Daugavpilī, bija Daugavpils apriņķa priekšnieka palīgs (1935—1940). Turpināja arī dienestu aizsargos: 1936. gada 1. janvārī kļuva par 18. Daugavpils Aizsargu pulka 2. rotas vada komandieri, bet 1937. gada 15. jūlijā – par Sakaru bataljona 2. rotas vada komandieri. 1939. gada 20. aprīlī viņu iecēla par Štāba bataljona Saimniecības rotas komandieri. Viņam piederēja arī nekustamais īpašums Pļaviņās, Daugavas ielā 10.

Pēc okupācijas

Pēc Latvijas okupācijas tika atcelts no amatiem Aizsargos, bet netika izsūtīts. Otrā pasaules kara beigās Pēteris Lakstīgala devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur vairākus gadus pavadīja latviešu bēgļu nometnē Eslingenā un strādāja Starptautiskās bēgļu organizācijas (IRO) pārvaldē. Pēc tam viņš kopā ar dzīvesbiedri devās trimdā uz ASV, kur mūža nogali pavadīja pie dēla, kurš strādāja par ārstu Dienviddakotā.

Miris 1968. gada 29. septembrī Hamlinā. Pēc nāves aizgājēju uz pilsētas Vudlonas kapiem izvadīja 3. oktobrī, pēdējā gaitā pavadot kuplam piederīgo un latviešu saimes pulkam.

Apbalvojumi

• Sv. Annas ordenis, III šķira (ar šķēpiem) (1916.31.XII) par varonību Ziemassvētku kaujās,
• Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme (1924),
• Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa (1928),
• Triju Zvaigžņu ordenis, V šķira (1928.14.XI),
• Aizsargu Nopelnu krusts (1939.20.III).