Pītija
Pītija (sengrieķu: Πυθία) bija Apollona tempļa augstās priesterienes tituls Delfos Grieķijas centrālajā daļā. Viņa kalpoja par tempļa orākulu un bija pazīstama kā Delfu orākuls.
Pītijas amats izveidots ne vēlāk kā 8. gadsimtā p.m.ē.[1] (lai gan daži aprēķini datē svētnīcu jau ar 1400. gadu p.m.ē.),[2][3][4] un viņa bija plaši pazīstama ar saviem pareģojumiem, ko dievišķā apsēstībā (entuziasmā) caur viņu izteica Apollons. Pītijas priesteriene kļuva par ievērojamu personu 7. gadsimta p.m.ē. beigām, un viņas padomus turpināja saņemt līdz pat 4. gadsimta beigām mūsu ērā.[5] Šajā periodā Delfu orākuls bija prestižākais un autoritatīvākais orākuls grieķu vidū, un viņa bija viena no ietekmīgākajām sievietēm klasiskajā pasaulē. Orākuls ir viena no vislabāk dokumentētajām sengrieķu reliģiskajām institūcijām. Savos darbos orākulu pieminējuši ir Aishils, Aristotelis, Aleksandrijas Klements, Diodors, Diogens, Eiripīds, Hērodots, Jūliāns, Justīns, Līvijs, Lukāns, Neposs, Ovidijs, Pausanijs, Pindars, Platons, Plūtarhs, Sofokls, Strabons, Tukidīds un Ksenofonts.
Tomēr informācija par Pītijas darbību ir trūcīga, tā iztrūkst vai vispār neeksistē, jo klasiskā perioda (6.—4. gadsimts p.m.ē.) autori šo procesu uzskata par vispārzināmu un sīkāk neizskaidro. Sīkāk orākuls rakstos aprakstīts no 1. gadsimta p.m.ē. līdz 4. gadsimtam m.ē., tomēr šajā posmā sastopama pretrunīga informācija.[6] Vienā no galvenajiem stāstiem apgalvots, ka Pītija pareģojumus izteica neprātīgā vai apreibušā stāvoklī, ko izraisīja no klints atveres nākošie tvaiki, un ka viņa runāja nesakarīgas frāzes. Priesteri interpretēja viņas izteikumus kā mīklainus pareģojumus un pārveidoja tos daktilā heksametra pantos, no kuriem daudzi saglabājušies sengrieķu literatūrā.[7] Hērodots 5. gadsimtā p.m.ē. apraksta Pītiju runājam daktila heksametra pantos.[8][9]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ Morgan, C. (1990). Athletes and Oracles: The Transformation of Olympia and Delphi in the Eighth Century BC. p. 148.
- ↑ «The Greeks - The Oracle at Delphi». www.pbs.org. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-06-26. Skatīts: 2021-05-24.
- ↑ Heather Whipps 31 October 2006. «New Theory on What Got the Oracle of Delphi High». livescience.com, 2006. gada 31. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 16. septembris. Skatīts: 2020. gada 15. septembris.
- ↑ «Delphic Oracle's Lips May Have Been Loosened by Gas Vapors». Science. 2001. gada 14. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 8. marts.
- ↑ Michael Scott. Delphi: A History of the Center of the Ancient World. Princeton University Press, p. 30.
- ↑ Michael Scott. Delphi: A History of the Center of the Ancient World. Princeton University Press, p. 11.
- ↑ Kā piemērs: Lewis Farnell, The Cults of the Greek States Arhivēts 2023-06-20 Wayback Machine vietnē., 1907, vol. IV, p. 189.
- ↑ Jon D. Mikalson. Herodotus and Religion in the Persian Wars. Chapel Hill : University of North Carolina Press, 2003. 55. lpp. ISBN 9780807827987.
- ↑ Herodotus. The Histories. Godley, A. D., translator. Harvard University Press. 1920. Book one, chapter 65. (1922)
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pītija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|