Pšišoviču slaktiņš
.jpg)
Pšišoviču slaktiņš (poļu: Zbrodnia przyszowicka vai Tragedia przyszowicka) bija civiliedzīvotāju masu slepkavība, ko 1945. gada 26.–28. janvārī Sarkanā armija pastrādāja Pšišovices ciemā Augšsilēzijā, toreizējā vācu okupētajā Polijā. Dažādos avotos minētais upuru skaits svārstās no 54 līdz vairāk nekā 60 cilvēkiem; dažos avotos minēti līdz 69 nogalinātie.[1]
Polijas Nacionālās atmiņas institūts šo notikumu kvalificējis kā noziegumu pret cilvēci.[2]
Vēsturiskais fons
[labot | labot pirmkodu]1945. gada janvārī Austrumu frontē sākās plaša Sarkanās armijas ofensīva, kuras laikā padomju karaspēks virzījās no Vislas līnijas uz rietumiem. Līdz janvāra beigām vācu Vērmahta vienības atkāpās Oderas virzienā, tomēr Augšsilēzijā vēl notika lokālas sadursmes un pretuzbrukumi.[1]
1945. gada 23. janvārī padomju karaspēks ieņēma Glivici, vienu no nozīmīgākajiem reģiona rūpniecības centriem. Pēc tam vācu spēki veica pretuzbrukumu, un apkārtnē vairākas dienas turpinājās kaujas. 26. janvārī Sarkanā armija iegāja Pššovicē, kas pirmskara periodā atradās pie Otrās Polijas Republikas rietumu robežas.[1]
Slaktiņš
[labot | labot pirmkodu]Pēc padomju karaspēka ienākšanas ciemā 1945. gada 26. janvārī sākās civiliedzīvotāju nogalināšana. Saskaņā ar poļu avotiem padomju karavīri aizdedzināja vairākas mājas un šāva uz cilvēkiem, kuri mēģināja dzēst ugunsgrēkus.[1]
Nogalināto vidū bija vīrieši, sievietes un bērni. Avotos minēts, ka upuru vecums svārstījās no zīdaiņa līdz 78 gadus vecam cilvēkam. Starp nogalinātajiem bija arī četri bijušie Aušvicas koncentrācijas nometnes ieslodzītie, kuri bija izbēguši no nāves marša. Divi no viņiem bija itālis un ungārs, bet pārējie upuri pārsvarā bija poļu civiliedzīvotāji.[1]
Poļu presē un pētniecībā minēts arī par ciema izlaupīšanu un seksuālu vardarbību pret sievietēm, taču precīzs šādu noziegumu apjoms nav zināms.[3]
Iespējamie motīvi
[labot | labot pirmkodu]Slaktiņa tiešais iemesls nav droši noskaidrots. Viena no versijām ir, ka padomju karavīri atriebās par zaudējumiem, kas bija ciesti kaujās ar Vērmahtu Pšišovices apkārtnē. Cita versija norāda, ka Sarkanās armijas karavīri varēja kļūdaini uzskatīt, ka atrodas jau Vācijas teritorijā, nevis Polijas ciemā.[1] Šo interpretāciju pastiprina fakts, ka Pšišovice atradās pie pirmskara Polijas–Vācijas robežas, un reģiona politiskais statuss bija sarežģīts: Augšsilēzija bija pierobežas teritorija ar jauktu poļu, silēziešu un vācu iedzīvotāju vēsturisko klātbūtni.
Upuru apbedīšana un piemiņa
[labot | labot pirmkodu]Pēc slaktiņa upuri tika apbedīti kopējā kapā vietējā kapsētā. Komunistiskās Polijas laikā publiska šo notikumu pieminēšana bija ierobežota, jo noziegumu bija pastrādājuši padomju karavīri.[1]
Tikai pēc komunisma krišanas Polijā Pššoviču traģēdija kļuva par plašākas publiskas piemiņas objektu. 2005. gadā, slaktiņa 60. gadadienā, kapsētā tika uzstādīta piemiņas plāksne. Piemiņas ceremonijā piedalījās Legnicas bīskaps Stefans Cihijs, kurš pats bērnībā bija šo notikumu aculiecinieks un bija radinieks vienam no upuriem.[1]
Izmeklēšana
[labot | labot pirmkodu]Pēc 2000. gada Nacionālās atmiņas institūts Katovicē sāka izmeklēšanu par Pššoviču slaktiņu un citiem līdzīgiem padomju karaspēka noziegumiem Augšsilēzijā, tostarp Glivicē un Ruda Slonskas Halembas rajonā.[1]
Izmeklēšanas laikā tika analizēti arī dokumenti no Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas, taču ar tiem nepietika, lai precīzi noteiktu konkrēto Sarkanās armijas vienību vai personas, kas bija atbildīgas par slepkavībām.[1]
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 «Przyszowice massacre». Wikipedia. Skatīts: 2026-05-09.
- ↑ «Polska Zbrojna». www.polska-zbrojna.pl. Skatīts: 2026-05-09.
- ↑ «Gehenna „wyzwolenia”. Zbrodnie sowieckie na Górnym Śląsku w 1945 roku». Instytut Pamięci Narodowej. Skatīts: 2026-05-09.
.jpg){kind=link}