PSKP 22. kongress

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kremļa kongresu pils, 1964
Ļeņina-Staļina mauzolejs, 1957

PSKP 22. kongress notika Maskavā no 1961. gada 17. līdz 31. oktobrim. Kongresā piedalījās gandrīz 4500 PSKP delegāti un 80 pasaules valstu komunistisko partiju pārstāvji. Vēsturē iegājis ar to, ka tas apstiprināja PSKP 3. programmu un partijas pirmā sekretāra Ņikitas Hruščova paziņojumu par komunistiskas sabiedrības sākumu pēc 1980. gada. Kongress notika jaunuzceltajā Kremļa kongresu pilī. Par godu 22. kongresam uzcēla Eiropā lielāko Volgogradas HES uz Volgas un veica pasaulē lielākās ūdeņraža bumbas izmēģinājumu virs Novaja Zemļas. Kongress iezīmējās ar atjaunotu uzbrukumu Staļina personības kultam, viņa zārku iznesa no Ļeņina Mauzoleja, un dažu mēnešu laikā valstī pazuda gandrīz visas atsauces uz Staļinu (pilsētu, ielu, kolhozu nosaukumi, pieminekļi un portreti). Ideoloģiskās nesaskaņas ar Ķīnas komunistiem noveda pie tā, ka Ķīnas delegācija pameta kongresu.

Destaļinizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1956. gada PSKP 20. kongresā nolasītais Hruščova ziņojums par Staļina noziegumiem netika publiskots, to ātri apsprieda partijas pirmorganizācijās, un tā saturs vairāk bija zināms ārpus PSRS, nekā valsts iedzīvotājiem. Staļina vārds nekur nepazuda, partijas publikācijās viņu joprojām dēvēja par ievērojamu marksistu. Tikai līdz ar 22. kongresu sākās publiska un aktīva destaļinizācija. Tā kā Hruščovs bija pilnībā atbrīvojies no 1957. gadā sakautās Antipartejiskās grupas, viņš tagad publiski nosodīja ne tikai Staļinu, bet arī visus vecos Politbiroja staļinistus. Kongresa delegāti publiski stāstīja par asiņainajām represijām pret partijas un armijas vadītājiem (nepieminot Hruščova paša noziegumus Ukrainā). Hruščovs ierosināja uzcelt pieminekli represijās iznīcinātajiem partijas biedriem. Kongresa pēdējā darba dienā delegāti pieņēma lēmumu par Staļina mirstīgo atlieku iznešanas no Ļeņina Mauzoleja. Staļinu turpmāk publiski kritizēja avīzes, Staļingradu pārsauca par Volgogradu. Molotovu, Kaganoviču, Maļenkovu un pārējos Hruščova pretiniekus izslēdza no partijas. Plaši publicēja Jevgeņija Jevtušenko dzejoli "Staļina mantinieki".[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējā saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Евгений Евтушенко. Наследники Сталина