Pāriet uz saturu

PSRS prezidents

Vikipēdijas lapa
PSRS prezidents
Президент Союза Советских Социалистических Республик
Tituls Prezidenta kungs
(neformāli)
Viņa Ekselence
(diplomātiski)
Biedrs Augstākais virspavēlnieks
(militāri)
Rezidence Maskavas kremlis, Maskava[1]
Iecēlājs PSRS Tautas deputātu kongress
(Ievēlot Gorbačovu)[2]
Tiešu, aizklātu tautas vēlēšanu rezultātā
(Konstitucionāli)[3][4]
Termiņa ilgums 5 gadi, ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas[2]
Pirmais Mihails Gorbačovs
Izveidots 1990. gada 14. marts
Pēdējais Mihails Gorbačovs
Likvidēts 1991. gada 26. decembris
Vietnieks PSRS viceprezidents
Vienīgais amatā — Mihails Gorbačovs
(1990. gada 15. marts — 1991. gada 25. decembris)

Padomju Savienības prezidents (krievu: Президент Советского Союза / Президент СССР) bija Padomju Savienības valsts vadītāja, PSRS Bruņoto spēku augstākā virspavēlnieka un augstākās izpildvaras amatpersonas amats no 1990. gada 14. marta līdz 1991. gada 26. decembrim. Šis PSRS augstākais politiskais amats tika izveidots ļoti vēlu PSRS pastāvēšanas laikā (īsi pirms tās sabrukuma) un tajā bija tikai viens cilvēks: Mihails Gorbačovs.

Prezidenta amats tika ieviests 1990. gada martā kā daļa no Gorbačova īstenotajām reformām (perestroika un glasnostj), kuru mērķis bija modernizēt PSRS politisko sistēmu un piešķirt tai vairāk demokrātiskas leģitimitātes. Līdz tam augstākā valsts amatpersona bija PSKP CK ģenerālsekretārs un de jure — Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs.

PSKP CK locekļi nobalsoja par PSRS prezidenta amata izveidi 1990. gada 7. februārī.[5] 11. martā notika PSKP CK ārkārtas plēnums, kurā ieteica Gorbačova kandidatūru šim amatam.[6] Pirmās un vienīgās PSRS prezidenta vēlēšanas notika 1990. gada 14. martā. Tautas deputātu kongress nolēma, ka viņi ievēlēs pirmo prezidentu uz piecu gadu termiņu un, sākot ar plānotajām 1995. gada prezidenta vēlēšanām, nodos tautai tiesības vēlēt prezidentu.

PSRS prezidenta amats bija izpildvaras amats, kuras pamatā bija ASV un Francijas stila prezidenta pilnvaru apvienojums.[7]

Pirms prezidenta amata izveides Padomju Savienības valsts vadītājs de iure bija PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, kuru Rietumvalstu avoti bieži sauca par "prezidentu". Lielāko Padomju Savienības pastāvēšanas laiku, visa efektīvā izpildvara politiskā vara bija PSKP ģenerālsekretāra rokās, un AP Prezidija priekšsēdētājs pildīja galvenokārt simboliskus un ceremoniālus pienākumus. Sākot ar Leonīdu Brežņevu 1977. gadā, pēdējie četri ģenerālsekretāri — Brežņevs, Jurijs Andropovs, Konstantīns Čerņenko un Gorbačovs — savā amatā vienlaikus pildīja de iure valsts vadītāja pienākumus.

Prezidentu sākotnēji ievēlēja Tautas deputātu kongress, un viņš bija šīs institūcijas ex officio priekšsēdētājs, taču turpmākajām vēlēšanām bija jānotiek tautas balsojumā. Sākotnēji, prezidents par savu darbību atbildēja Augstākajai Padomei. 1990. gada 24. septembrī Gorbačovs pārliecināja Augstāko Padomi piešķirt viņam neierobežotas pārvaldes tiesības ekonomikas, likumu un kārtības, kā arī valdības personāla iecelšanas jautājumos līdz 1992. gada 31. martam. Vēl viena prezidenta pilnvara bija tiesības pasludināt tiešu prezidenta varu nemierīgos valsts apgabalos un nepieciešamības gadījumā likvidēt demokrātiski ievēlētas varas iestādes. Prezidenta vēlēšanās tika izvirzīti vairāki kandidāti, starp vadošajiem pretendentiem bija VDK priekšnieks Vadims Bakatins un premjerministrs Nikolajs Rižkovs.

Prezidenta pilnvaras bija:

  • Bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks;
  • Spēja ierosināt tiesību aktu veidošanu un pieņemšanu, kā arī pielietot veto tiesības;
  • Iespēja iecelt amatā premjerministru (kurš pēc tam būtu jāapstiprina Augstākajai Padomei) vai, ja nepieciešams, atbrīvot no amata premjerministru, kā arī citus valdības ministrus un amatpersonas;
  • Ārkārtas stāvokļa vai karastāvokļa izsludināšana Padomju Savienības teritorijā;
  • Valsts augstākais pārstāvis ārzemēs ar iespēju parakstīt starptautiskus līgumus;
  • Spēja izsludināt tautas nobalsošanu svarīgos jautājumos;
  • Spēja piešķirt militārās dienesta pakāpes un goda nosaukumus;
  • Spēja atjaunot pilsonību trimdā esošajiem vai iekšējiem disidentiem;
  • Spēja atcelt valdības lēmumus, kas pārkāpj konstitūciju vai apdraud pilsoņu tiesības un brīvības.

Padomju Savienības viceprezidents bija valsts vadītāja, prezidenta, vietnieks. Ja prezidents tiktu nogalināts vai nevarētu pildīt amata pienākumus, viceprezidents kļūtu par prezidenta pienākumu izpildītāju. Vienīgais, kurš ieņēma šo amatu, bija Genādijs Janajevs, kurš nākamajā gadā kļuva par Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas vadītāju, kas mēģināja veikt augusta puču, 1991. gada 19. augustā sākot faktiski pildīt Padomju Savienības prezidenta pienākumus, kas gan tiek apstrīdēts. Pēc apvērsuma mēģinājuma, Gorbačovs palika prezidenta amatā līdz 1991. gada 25. decembrim, kad viņš atkāpās no amata un paziņoja par savu pilnvaru beigām. Nākamajā dienā, PSRS prezidenta amats, līdz ar pašu PSRS, beidza pastāvēt.

  1. Conor O'Clery. Moscow, December 25, 1991: The Last Day of the Soviet Union (angļu). PublicAffairs, 2011. gadā. 120. lpp. ISBN 978-1-61039-012-5.
  2. 1 2 «Закон СССР от 14 марта 1990 г. N 1360-I "Об учреждении поста Президента СССР и внесении изменений и дополнений в Конституцию (Основной Закон) СССР"». constitution.garant.ru. Skatīts: 2025. gada 2. jūnijā.
  3. David Remnick. «GORBACHEV ELECTED PRESIDENT». The Washington Post (angļu), 1990. gada 15. martā. Skatīts: 2025. gada 2. jūnijā.
  4. «Конституция СССР в редакции от 26 декабря 1990 г. / Глава 15.1. Президент СССР». constitution.garant.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 16. februārī. Skatīts: 2025. gada 2. jūnijā.
  5. Michael Dobbs. «SOVIET PARTY VOTES TO DROP MONOPOLY ON POWER». The Washington Post, 1990. gada 8. februārī. Skatīts: 2025. gada 1. jūnijā.
  6. Пленум ЦК КПСС 11, 14, 16 марта 1990 года. Стенографический отчёт // Известия ЦК КПСС. 1990. № 5. С. 32-59.
  7. «Soviet Union - Cold War, Communism, Collapse | Britannica». www.britannica.com (angļu). 2025. gada 30. maijā. Skatīts: 2025. gada 2. jūnijā.