Pašendeilas kauja

Pašendeilas kauja
Daļa no Pirmā pasaules kara rietumu frontes
Antantes karavīri Šato mežā
Datums 1917. gada 31. jūlijā - 1917. gada 10. novembrī Vieta Pašendeila,Beļģija 50°54′01″N 3°01′16″E
Karotāji
Britu impērija Francija Beļģija	Vācijas impērija
Komandieri un līderi
Britu impērija Duglass Heigs Huberts Gofs Herberts Plamers Fransuā Antuāns	Erihs Lūdendorfs Bavārijas Ruprehts Frīdrihs Siksts fon Arnims
Spēks
56 divīzijas	77–83 divīzijas
Zaudējumi
200 000 – 448 614	217 000 – 410 000
Pašendeilas kauja Pašendeilas kauja Pašendeilas kauja Pašendeilas kauja

Pašendeilas kauja jeb Trešā Ipras kauja (angļu: Battle of Passchendaele/Third Battle of Ypres, franču: Bataille de Passchendaele/troisième bataille d'Ypres, vācu: Dritte Flandernschlacht) bija Pirmā pasaules kara kauja Flandrijā no 1917. gada 31. jūlija līdz 1917. gada 10. novembrim. Tas bija plaša mēroga uzbrukums vācu frontes līnijai pie Ipras Beļģijā Pirmā pasaules kara laikā. Sabiedroto mērķis bija nokļūt Beļģijā un atbrīvot vāciešu ieņemtās Beļģijas piekrastes ostas, kuras vācieši bija izmantojuši uzbrukumiem britu jūras transportam. Lielākais apgrūtinājums bija izlaušanās caur vācu aizsardzības pozīcijām Rietumflandrijas korē. Lai šī kampaņa noritētu sekmīgi, bija nepieciešams ieņemt Pašendeilas ciemu.

Gatavošanās kaujai sākās 1917. gada 7. jūnijā ar smagu divas nedēļas ilgu vācu pozīciju apšaudīšanu. Kājnieku uzbrukums sākās 1917. gada 31. jūlijā. Vēsās vasaras dēļ abu pušu karavīri cīnījās dubļos. Dažu dienu laikā sabiedroto spēki iestiga tajos, jo nemitīgas lietusgāzes pārvērta šo apvidu muklājā. Kad sabiedrotie — britu, franču, kanādiešu un austrāliešu karavīri — 6. novembrī ieņēma Pašendeilu, no ciema bija palikušas tikai drupas. Šī sadursme prasīja aptuveni 300 000 Sabiedroto karavīru dzīvību, ieņemot vien 8 km platību, bet vācieši zaudēja aptuveni 260 000 karavīru. Britu valdības pasniedza to kā uzvaru, taču ciema vārds kļuva par apzīmējumu kara pilnīgai bezjēdzībai.

Dzīve tranšejās

Kad izcēlās Pirmais pasaules karš, abas puses cerēja uz ātrām kaujām, kas aptvers simtiem kilometru. Neviens negaidīja statisku cīņu kurā karaspēks ilgstoši atradīsies aizsardzības tranšejās.

Sākumā tranšejas atgādināja mazas vagas, bet vēlāk tās tika raktas rūpīgāk, kā arī nostiprinātas ar koka rāmjiem un smilšu maisiem. Vācu tranšejas bija daudz sarežģītākas, tajās bija elektrība un tualetes. Karavīri pavadīja diennakts gaišo laiku, izvairoties no ienaidnieka uguns, kā arī nīka garlaicībā. Šie brīži mijās ar īsiem atpūtas periodiem. Dažkārt tranšejas bija pilnas ar žurkām un utīm, kā arī ar ūdeni, kas pārvērtās ledū. Dzīve bija nogurdinoša, karavīriem bija vienveidīgs uzturs no konserviem un gandrīz nekādu ērtību.

Snaiperi raidīja šāvienus pa galvām, kas parādījās virs tranšejām, un pastāvīgas briesmas sagādāja pretinieka reidi, kuros tika lietotas granātas. Tranšejas apšaudīja ar artilērijas šāviņiem, lodēm un indīgu gāzi. Tas bija nogurdināšanas karš — netīrs un piesātināts ar slimībām.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pašendeilas kauja.