Pašnoteikšanās ir jēdziens, kas apzīmē indivīda vai kolektīva tiesības un spēju patstāvīgi noteikt savu rīcību, statusu un attīstības virzienu. Šī ideja balstās uz autonomijas un brīvības principu — tiesībām pieņemt lēmumus bez ārējas piespiešanas vai ierobežojumiem. Pašnoteikšanās var attiekties gan uz personību, gan uz kopienām, tautām vai valstīm, kas tiecas saglabāt vai iegūt politisko, ekonomisko un kultūras neatkarību. Politikā un starptautiskajās tiesībās pašnoteikšanās nozīmē tautu tiesības “brīvi noteikt savu politisko statusu un brīvi īstenot ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”, kā to nostiprina ANO statūtu 1. panta 2. daļa un kopīgais 1. pants abos 1966. gada cilvēktiesību paktos (Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām). Šo principu konkretizē ANO Ģenerālās asamblejas deklarācijas — par dekolonizāciju (1514 (XV)) un par draudzīgajām attiecībām starp valstīm (2625 (XXV)). Cilvēktiesību komiteja uzsver, ka pašnoteikšanās īstenošana ir priekšnoteikums individuālo tiesību garantijām, vienlaikus līdzsvarojot to ar valstu teritoriālās integritātes principu.
Filozofijā un ētikā pašnoteikšanās saistīta ar cilvēka autonomiju, rīcības brīvību un morālo atbildību par saviem lēmumiem; tā apzīmē pašpārvaldes spēju un normatīvu tiesības dzīvot pēc saviem iemesliem. Psiholoģijā, īpaši pašnoteikšanās teorijā, tā skaidro indivīda iekšējo motivāciju, kas balstīta uz vajadzībām pēc autonomijas, kompetences un piederības, un analizē saikni starp motivāciju, labbūtību un sociālo vidi. Šī teorija būtiski ietekmējusi izglītības, darba un veselības psiholoģijas praksi. Kopumā pašnoteikšanās ir centrāls cilvēktiesību un starptautisko attiecību princips, kā arī starpdisciplinārs jēdziens, kas vieno politikas, tiesību, filozofijas un psiholoģijas skatījumu uz rīcībspēju, suverenitāti un atbildību mūsdienu sabiedrībā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pašnoteikšanās.
