Padošanās
Padošanās[1] militārajā terminoloģijā ir kontroles pār teritoriju, kombatantiem, nocietinājumiem, kuģiem vai bruņojuma nodošana citai varai. Padošanos var veikt mierīgi vai arī tā var būt rezultāts sakāvei kaujā. Suverēna valsts var padoties pēc sakāves karā, parasti parakstot miera līgumu vai kapitulācijas līgumu. Padošanās kaujas laukā, ko veic atsevišķas personas vai pēc to komandējošo virsnieku pavēles, parasti noved pie tā, ka tie, kas padodas, kļūst par karagūstekņiem.
Padošanās zīmes un žesti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Balts karogs vai balts auduma gabals bieži tiek uztverts vai domāts kā signāls par vēlmi padoties, bet starptautiskajās tiesībās tas vienkārši atspoguļo vēlmi pēc sarunām, kuras rezultātā var vai nevar būt formāla padošanās.[2] Parasti padošanās ietver ieroču nodošanu uzvarētājam. Kapitulējošā karaspēka komandieris simboliski piedāvā savu ieroci uzvarējušajam komandierim. Kombatanti var norādīt par padošanos, nometetot ieročus un paceļot tukšas un atklāti redzamas rokas virs galvām. Padevušamies tanka komandierim jāpārbīda tanka tornis prom no pretinieku kombatantiem, lai gan tanka apkalpei var nākties atstāt bruņutehniku, lai skaidri signalizētu par padošanos.[3] Karogi, flagas vai uzšuves tiek novilktas vai noplēstas, un kuģi nolaiž flagas.[4]
Saskaņā ar skrejlapu, kas tika izsniegta Britu impērijas karavīriem pirms desanta Galipoli, "Turku karavīri parasti izrāda vēlmi padoties, turot šautenes laidi uz augšu un vicinot jebkuras krāsas drēbes vai lupatas." Skrejlapā arī apgalvots, ka "Īsts balts karogs ir jāuztver ar vislielākām aizdomām, jo turku karavīram, visticamāk, nepiederēs nekas no šīs krāsas," liekot domāt, ka balts karogs tiks izmantots pretinieka apmuļķošanā.[5]
Process
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kad puses vienojas par noteikumiem, padošanās var būt sarunāta, tas ir, padodošās puse piekrīt padoties tikai pēc tam, kad uzvarētājs ir devis noteiktus solījumus. Padevušās puses vadītāji vienojas par privilēģijām vai kompensāciju uzvarētājam par kara laika postījumiem, citiem materiāliem izdevumiem un kombatantu zaudēšanu, tādējādi izbeidzot militāro pretestību.[2]
Alternatīvi, padodoties pēc saviem ieskatiem (bezierunu padošanās), uzvarētājs nesola ārstēšanu un vienpusēji nosaka attieksmi pret uzvarēto pusi.[6] Agrīns militārās padošanās piemērs ir Kartāgas padošanās Romas Republikai Otrā pūniešu kara beigās.[6] Laika gaitā šādai situācijai ir izstrādāti vispārpieņemti kara likumi un kara vešanas paražas, no kurām lielākā daļa ir noteikta 1907. gada Hāgas konvencijā un Ženēvas konvencijās.[7] Parasti karojošā puse piekritīs bez ierunām padoties tikai tad, ja tā nav spējīga pilnībā turpināt karadarbību. Tradicionāli padošanās ceremonijā notika militārā goda izrādīšana.[8] Trešā Ženēvas konvencija nosaka, ka pret karagūstekņiem nedrīkst izturēties slikti vai tos ļaunprātīgi izmantot.[9] Piemēram, ASV Armijas politika paredz, ka nodotās personas ir jānodrošina un jāaizsargā, kamēr tās tiek evakuētas no kaujas lauka.[10]
Lai gan ASV kaujas spēku kodekss (Code of the United States Fighting Force) nav formāls militārais likums, tas neļauj kapitulēties, ja vien "netiek izsmelti visi saprātīgie pretošanās līdzekļi un ja droša nāve ir vienīgā alternatīva". Kodeksā arī teikts: "Es nekad nepadošos pēc savas brīvas gribas. Ja komandēšu, es nekad nelikšu padoties saviem biedriem, kamēr viņiem vēl ir līdzekļi, lai pretotos".[11]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «padoties | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2025-02-24.
- ↑ 2,0 2,1 F. N. Souza. The White Flag Revolution: A New Theory, a New Symbol, a New Force, a New Art (angļu). Mastermind Publications, 1982. gadā. 70. lpp.
- ↑ Jai Galliott, Duncan MacIntosh, Jens David Ohlin. Lethal Autonomous Weapons: Re-examining the Law and Ethics of Robotic Warfare (angļu). Oxford University Press, 2021. gadā. ISBN 978-0-19-754604-8.
- ↑ A naval encyclopædia: comprising a dictionary of nautical words and phrases; biographical notices, and records of naval officers; special articles of naval art and science (angļu). Philadelphia : L.R. Hamersly & Co. 1881. gadā.
- ↑ Peter Liddle. The Gallipoli Experience Reconsidered (angļu). Casemate Publishers, 2015. gadā. ISBN 978-1-4738-5109-2.
- ↑ 6,0 6,1 Michael Graham Fry, Erik Goldstein, Richard Langhorne. Guide to International Relations and Diplomacy (angļu). A&C Black, 2002. gadā. 448–. lpp. ISBN 978-1-62356-603-6.
- ↑ «The Program for Humanitarian Policy and Conflict Research at Harvard University, "IHL Primer Series, Issue #1"» (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. decembrī. Skatīts: 2013. gada 29. decembrī.
- ↑ Greenspan, Morris. The Soldier's Guide to the Laws of War (angļu). Washington, D.C : Public Affairs Press, 1969. gadā. 10. lpp.
- ↑ «Convention (III) relative to the Treatment of Prisoners of War. Geneva, 12 August 1949». ihl-databases.icrc.org (angļu). International Committee of the Red Cross.
- ↑ «FM 19-40 Enemy prisoners of war and civilian internees». survivalebooks.com (angļu). Department of the Army.
- ↑ «Code of Conduct for Members of the United States Armed Forces». au.af.mil (angļu). Air University. US Air Force. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2003. gada 2. augustā. Skatīts: 2025. gada 20. februārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Padošanās.
