Padomju impērija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Padomju militārā klātbūtne 1987. gadā
Pastmarka par godu PSRS-Mozambikas draudzības līguma desmitgadei

Padomju impērija ir neformāls nosaukums, ko attiecina gan uz pašu PSRS, gan tās pēckara ietekmes zonu, kuras kodolu veidoja komunistiskās Austrumu bloka valstis. PSRS Trešo pasauli uztvēra kā vietu, kurā sacensties par ietekmi ar Rietumvalstīm, galvenokārt ar ASV un komunistisko Ķīnu. Padomju vadītāji arī cerēja, ka vismaz dažās valstīs varētu izveidoties marksistiski režīmi. Savu lielāko globālo ietekmi padomju impērija sasniedza Leonīda Brežņeva varas pēdējos gados.

Laikā no 1955.-68. gadam ieročus piegādāja 4,5 miljardu USD vērtībā. No 1966.-75. gadam 9,2 miljardu USD vērtībā. 1978.-82. gadā 35,4 miljardu USD vērtībā. Aizvien mazāku ieroču daļu piegādāja pa pusvelti draudzīgiem režīmiem, pārvēršot to par valsts peļņas avotu.[1]

Uzstājoties PSKP 25. kongresā Brežņevs paziņoja, ka PSKP atbalsta pasaules apspiesto ļaužu cīņu par brīvību. Sniedzot šo atbalstu PSRS nevēloties iegūt īpašu labvēlību, politisko ietekmi vai militārās bāzes.[2] 1977. gadā pieņemtās PSRS konstitūcijas 28. paragrāfs definēja, ka PSRS ārpolitika ir virzīta uz to, lai nostiprinātu komunisma celtniecību PSRS, pasaules sociālistisko kustību, nacionālās atbrīvošanas kustību un vienlaikus, panāktu pilnīgu atbruņošanos, agresīvo karu izbeigšanu un mierīgu valstu līdzāspastāvēšanu, neskatoties uz to politisko sistēmu.[2]

Brežņeva varas laikā PSRS noslēdza ieroču piegādes līgumus par daudziem miljardiem dolāru, galvenokārt ar Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Noslēgtie kontrakti dažādu, galvenokārt politisku iemeslu dēļ, dažkārt tika lauzti. PSRS ieroču iegādei piedāvāja izdevīgus ilgtermiņa līgumus ar zemiem procentiem, līgumi bieži tika pagarināti. Dažos gadījumos tika pieprasīta samaksa skaidrā naudā. Daudzas valstis, kuru nelielās armijas ne ar vienu netaisījās karot, ieročus iegādājās prestiža dēļ un lai nodrošinātos ar PSRS politisko atbalstu. PSRS nebija svarīga klientvalstu režīma ideoloģiskā tīrība, tā bieži uzturēja labas attiecības ar valstīm, kurās vietējās komunistu partijas tika apspiestas. Tā kā ar PSRS sabiedrotie režīmi gandrīz vienmēr bija nedemokrātiskas diktatūras, pastāvēja risks, ka klientvalstī var notikt jauns apvērsums. Galvenā tirdzniecība notika ar ieročiem, kurus PSRS bija gatava pārdot neierobežotos daudzumos. Iepērkot aizvien sarežģītākus un modernākus ieročus, klientvalstis bija spiestas akceptēt arī padomju instruktorus, kas uzņēmās apmācīt vietējās armijas to lietošanā. Klientvalstis ātri saprata, ka PSRS nav spējīga veicināt tirdzniecību un ekonomisko attīstību, ko piedāvāja Rietumvalstis.[3]

Padomju sākotnējā politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļeņina un Staļina varas gados valsts un komunistiskā partija piekopa atšķirīgu politiku. Padomju valsts veidoja attiecības ar kapitālistiskajām valstīm, sniedza plašu atbalstu nacionālistiskajiem Afganistānas (Amanulla), Turcijas (Ataturks) un Ķīnas (Čans Kaiši) vadoņiem. Vienlaikus Kominterne vadīja pagrīdes komunistu cīņu pret visu kapitālistisko valstu valdībām. Atklāts padomju militārais atbalsts pirms Otrā pasaules kara tika sniegts Spānijai un Ķīnai. Karš ar Vāciju, Austrumeiropas sovjetizācija un sarežģītās attiecības ar Ķīnu aizņēma pēdējo Staļina varas desmitgadi.

1953. gada septembrī PSRS paraksta tirdzniecības līgumu ar Indiju, 1954. gadā piešķir kredītu Afganistānai. 1955. gada jūnijā pirmajā vizītē Maskavā ieradās Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru. Ņikita Hruščovs 1955. gadā sāk doties ārvalstu vizītēs, veidot attiecības ar jaunajām Āzijas un Āfrikas valstīm, daudzās no kurām izveidojās vienpartijas režīmi, kam padomju lielvara sniedza militāru un finansiālu atbalstu.

Tuvie Austrumi un Ziemeļāfrika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau Hruščova varas pirmajos gados PSRS izveidoja labas attiecības ar Nāsera vadīto Ēģipti un Sīrijas Republiku. 1955. gada 17. septembrī Ēģipte publiskoja 250 miljonus USD vērtu padomju ieroču iegādes līgumu, kas bija noslēgts ar Čehoslovākiju, lai radītu ilūziju, ka tos nepiegādā tieši PSRS. Ieroču piegāde Sīrijai 1957. gadā izraisa Sīrijas krīzi.

1970. gadā padomju kara aviācija un pretgaisa aizsardzības vienības atklāti darbojās Ēģiptē, lai aizsargātu to pret Izraēlas uzbrukumiem. Kad Nāsers pārtrauca līdzdalību Jemenas pilsoņu karā, PSRS veica tiešas ieroču piegādes Sanas republikāņu režīmam, glābjot to no sakāves. Padomju kara piloti Jemenā veica kaujas uzlidojumus.

1973. gada Jom Kipura kara laikā PSRS veica atbalsta funkciju, piegādājot vismaz 100 000 tonnas ieroču, apkalpojot Sīrijas radarus, un labojot tankus. Uzreiz pēc kara Sīrijā izvietoja Kubas bruņutehnikas brigādi. Pēc Sādāta veiktās attiecību saraušanas ar PSRS, Sīrija kļuva par galveno padomju sabiedroto Tuvajos Austrumos.

Naftas resursiem bagātās reģiona valstis Irāka, Lībija un Alžīrija iepirka padomju ieročus lielos apjomos. Lībijas vadonis Muamars Kadāfi prestiža dēļ 1974. gadā noslēdza vairāk nekā 700 miljonus USD vērtu ieroču iegādes līgumu, cita starpā iegādājoties 1500 tankus. Daļa vieglo ieroču no Lībijas nonāca arābu kaujinieku grupu rīcībā. Alžīrija, ar kuru PSRS attiecības iepriekšējos gados bija pasliktinājušās, 1975. gadā bija tuvu karam ar Maroku, un noslēdza 500 miljonu USD vērtu ieroču iegādes līgumu. Lai arī Rietumu nometnē naftas dolāriem bagātais Irānas šahs Mohammads Rezā Pehlevī pēc 1967. gada iztērēja vismaz 850 miljonus USD padomju militārās tehnikas iegādei.[3]

Subsahāras Āfrika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret rietumu lielvarām naidīgi noskaņoto valstu veidošanos Āfrikā PSRS uztvēra kā iespēju sadarbības uzsākšanai ar nacionālajiem līderiem, neatkarīgi no viņu attieksmes pret vietējiem komunistiem (tie parasti bija aizliegti vai neiekļuva valdībā). Sākotnēji labākās attiecības izveidojās ar Gvinejas, Ganas un Mali neatkarības vadoņiem. Šo valstu valdošās partijas 1961. gadā ielūdza apmeklēt PSKP 22. kongresu. 1960. gadā PSRS aktīvi iesaistījās Kongo krīzē, atbalstot Lumumbas valdību, un izvēršot plašu kampaņu viņa glābšanai.

Āfrikā PSRS koncentrējās nevis uz ikdienas tirdzniecību, kur tā nevarēja izkonkurēt Rietumus, bet uz palīdzību nacionālās attīstības projektiem, piedāvājot plašas investīcijas un tehnisko palīdzību. PSRS iesaistījās dzelzceļu un ostu celtniecībā, piegādāja lauksaimniecības tehniku. Austrumu bloka valstis palīdzēja attīstīt civilo aviāciju, piegādājot pasažieru lidmašīnas un apmācot pilotus. 1962. gada vasarā sešās Āfrikas valstīs darbojās 1600 padomju un Austrumu bloka speciālisti, kas palīdzēja arī ar vienpartijas politiskās sistēmas izveidošanu un plānveida ekonomikas ieviešanu. Sākās afrikāņu studentu došanās mācīties uz PSRS universitātēm. Daļa no viņiem ātri vīlās padomju realitātē, kamēr citi pieņēma komunistu ideoloģiju.[4]

Vairākus Āfrikas valstu neatkarības vadoņus, ar kuriem Hruščova laikā bija izveidojās labas attiecības, drīz gāza militāros apvērsumos. Mali pirmo prezidentu, sociālistu Modibo Keitu gāza 1968. gadā, bet Mali turpināja iegādāties padomju ieročus. Padomju virsnieki apmācīja Mali kareivjus ieroču izmantošanā un veica to tehnisko apkopi. Kongo Tautas Republika kurā valdīja marksisti, nebija gatava ciešākai sadarbībai ar PSRS, par galveno partneri izvēloties ķīniešus.

Nigērijas pilsoņu kara laikā PSRS 1967. gada augustā sāka piegādāt smago artilēriju, kara lidmašīnas un citus ieročus Nigērijas militārajai diktatūrai. Nigērija, kas bija Britu Sadraudzības valsts, turpmāk sāka ievērot neitrālāku kursu attiecībās ar Rietumiem.

Āfrikas dienvidi, kuros sabruka Portugāles koloniālā impērija un izvērsās Portugāles koloniālais karš, deva PSRS jaunu iespēju nostiprināt savu ietekmi kontinentā. PSRS atbalstīja Gvinejas-Bisavas, Kaboverdes Angolas un Mozambikas neatkarības cīnītājus karā pret Portugāli un vēlāk sekojošajos pilsoņu karos. Mozambikā PSRS konkurēja ar Ķīnu, kas pilsoņu karā sākotnēji sniedza lielāko palīdzības daļu valdošajam marksistu FRELIMO režīmam. Mozambika kalpoja par bāzi Zimbabves partizānu grupējumiem, kas arī saņēma padomju un ķīniešu atbalstu. Angolas MPLA marksisti sāka saņemt padomju un kubiešu ieročus 1974. gada augustā. Sākoties atklātam pilsoņu karam 1975. gadā, Angola saņēma plašu padomju ieroču un kubiešu kareivju atbalstu.

Ņemot vērā, ka daudzi Āfrikas konflikti notika starp nelieliem grupējumiem un ar vienkāršiem ieročiem, pat nelielas padomju ieroču piegādes spēja izmainīt militāro situāciju. Piegādes nacionālās atbrīvošanas kustībām parasti veica caur trešajām valstīm, piemēram, Gvineju vai Tanzāniju. Kritiskās situācijās – Angolā un Etiopijā, tika ievests Kubas karaspēks, kuru atbalstīja nelielas padomju un Austrumu bloka vienības. Atklāts padomju atbalsts parasti aprobežojās ar flotes un transporta aviācijas atbalstu.

Tanzānijai tradicionāli ciešākās saites bija ar Ķīnu, kas sniedza militārās un ekonomiskās palīdzības lielāko daļu, bet arī šeit PSRS spēja piedāvāt modernākus ieročus. Somālija pēc 1970. gada kļuva par vienu no lielākajām padomju palīdzības saņēmējām un padomju militāro speciālistu kontingents Berberas ostā turpināja pieaugt. PSRS atbalstīja somāliešu vēlmi iegūt franču Džibutiju. Labās attiecības turpinājās līdz negaidītajam Ogadenas karam, kurā Somālija uzbruka citai PSRS atbalstītai valstij – Etiopijai. PSRS pa gaisu uz Etiopiju nogādāja Kubas karaspēku un ieročus gandrīz miljarda dolāru vērtībā, saraujot attiecības ar Somāliju.

Āzija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS-Indijas sadarbībai veltīta pastmarka

Indija 1955. gadā nodibināja ciešas attiecības ar PSRS, kas palīdzēja gan ekonomiski, gan militāri. Pēc tam, kad iesakās Ķīnas—PSRS ideoloģiskās nesaskaņas, par padomju galveno sabiedroto Āzijā kļuva Indija, kas kalpoja kā pretsvars Ķīnai. Indieši iegādājās karakuģus un zemūdenes, un ar padomju licenci paši sāka ražot padomju ieročus, tai skaitā MiG-21 lidmašīnas. 1971. gadā Indija un PSRS parakstīja Miera, Draudzības un Sadarbības līgumu, kam sekoja ievērojams tirdzniecības apjomu pieaugums. Taču indieši konsekventi atteicās veidot ciešāku militāro sadarbību. Izveidojoties Bangladešai, PSRS sāka militāru sadarbību ar to, taču attiecības apsīka pēc 1975. gada apvērsuma.

1960. gadā PSRS nogādāja nelielas vieglo ieroču kravas uz Laosu, kas bija pietiekami, lai padomju atbalstītie nemiernieki sagrābtu valsts lielāko daļu un tiktu uzņemti koalīcijas valdībā. Līdz pat Indoķīnas karu beigām Vjetnama centās ievērot līdzsvaru starp PSRS un Ķīnu, tikai vēlāk nostājoties PSRS pusē, un ļaujot padomju karaflotei izmantot bijušo ASV bāzi Dienvidvjetnamā. Kampučijas Tautas Republika atradās Ķīnas un vēlāk Vjetnamas kontrolē. Padomju palīdzība Laosai 1975. gadā bija svarīga, lai tur nostiprinātos jaunais marksistu režīms, kura atbalstu turpmāk veica Vjetnama.[3]

Latīņamerika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par galveno PSRS atbalsta saņēmēju kļuva Fidela Kastro režīms Kubā, kas izraisīja Kubas raķešu krīzi. Brežņeva varas gados Latīņamerikas valstu lielākajā daļā valdīja antikomunistiskas militārās diktatūras, kas asiņaini apspieda jebkādas dumpinieku un marksistu aktivitātes. Līdz 1975. gadam PSRS piegādāja gandrīz divus miljardus vērtu ieroču apjomu kreisi noskaņotajai Peru diktatūrai. Lielu daļu ieroču veidoja tanki un SU-22 lidmašīnas, kuras Peru it kā plānoja izmantot karā pret Čīli. Protams, īpašā stāvoklī bija Kuba, ar kuru notika plaša visa veida militārā un ekonomiskā sadarbība. Nikaragvas revolūcijas rezultātā 1979. gadā pie varas Nikaragvā nonāca marksisti, kam Kuba un PSRS nākamos desmit gadus sniedza plašu palīdzību. Kubiešu mēģinājumi nostiprināties Grenādā noveda pie ASV iebrukuma.

Karabāzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Globālo padomju militāro ietekmi nedrošu darīja fakts, ka tikai pāris valstis atļāva izvietot padomju karabāzes savā teritorijā. Salīdzinājumā ar ASV, padomju impērijai trūka aviācijas bāzeskuģu. Bāzes parasti ievietoja ostās, kas nodrošināja karaflotes darbību un preču piegādi. Pēc Ēģiptes ostu zaudēšanas vienīgā drošā padomju flotes bāze atradās Sīrijā. Āfrikas Atlantijas piekrastē padomju flotei izmantoja Gvinejas un vēlāk Angolas ostas. Sarkanās jūras reģionā flotes izmantoja Somālijas un Jemenas ostas.

  • Vidusjūra. Galvenā padomu karaflotes darbības zona. Padomju karaflote izveidoja bāzi Albānijas Tautas Republikā, kuru nācās pamest 1961. gadā. 1968. gadā Ēģipte atļāva izmantot savas ostas. Pēc Draudzības un sadarbības līguma noslēgšanas 1971. gadā, PSRS gaisa karaspēkam Ēģiptē nodeva sešus lidlaukus un karaflote izmantoja piestātnes Portsaīdas, Aleksandrija, Mersa Matruhas, Sallumas ostās. 1972. gada vasarā sākas Ēģiptes gaisa telpas aizsardzībā iesaistītā padomju karaspēka izvešana.[5] 1976. gadā, laužot Draudzības un sadarbības līgumu, Ēģiptes ostas pilnībā slēdza padomju karakuģiem. Padomju flotes galvenā bāze turpmāk atradās Sīrijas Tartūsas un Lādikījas ostās. Tehniskām vajadzībām padomju kuģi varēja piestāt arī Dienvidslāvijā.
  • Indijas okeāns. Galvenā padomu flotes bāze atrādās Somālijas Berberas ostā, netālu no kuras tika uzbūvēts lidlauks, no kura 1976. gada oktobrī sākās TU-95 izlūkošanas lidmašīnu lidojumi virs Indijas okeāna. Tehniskām vajadzībām tika izmantota Basra Irākā un Adena Jemenā.
  • Atlantijas okeāns. Galvenās flotes un kara aviācijas bāzes atradās Kubā. Par flotes un aviācijas bāzi Āfrikas piekrastē pēc 1970. gada kļuva Konakri Gvinejā. Ar Gvineju attiecības bija labas jau kopš neatkarības 1958. gadā, bet tās nostiprinājās 1970. gadā, kad Portugāle šeit veica preventīvu militāro iebrukumu.

Militārie speciālisti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no Rietumvalstīm, PSRS līdz pat 1979. gada iebrukumam Afganistānā, centās izvairīties no tiešas savu kareivju iesaistīšanās kaujas darbībās. Izņēmums bija kara aviācijas piloti, un gaisa aizsardzības karaspēka vienības, kas dažreiz iesaistījās gaisa kaujās un apkalpoja modernās zenītraķešu iekārtas. Angolā un Etiopijā tiešo kaujas darbību veikšanai izmantoja Kubas karaspēku.

Ieroču iegādes pavadīja padomju un Austrumu bloka valstu instruktoru grupas, kas ieročus sakomplektēja un vadīja apmācību to lietošanā. Pēc CIA aprēķiniem, 1970. gadu pirmajā pusē instruktoru skaits svārstījās no 13 000 līdz 10 000, no kuriem lielākā daļa atradās Ēģiptē, Sīrijā, Kubā, Irākā un Somālijā. Vairāki tūkstoši klientvalstu virsnieku tika apmācīti PSRS.

Sarežģītās pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuru izmantošanai bija nepieciešams padomju instruktoru atbalsts, pārdeva Afganistānai, Alžīrijai, Kubai, Ēģiptei, Indijai, Irākai, Lībijai, Ziemeļvjetnamai, Somālijai, Sīrijai u.c. Dažās no šīm valstīm padomju militārpersonas iesaistījās tiešā karadarbībā.

Aviopiegādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc arābu sakāves 1967. gadā PSRS četrās nedēļās īstenoja 350 kravas lidmašīnu reisus uz arābu valstīm, lai atjaunotu to iznīcināto bruņojumu. PSRS veica gaisa piegādes Nigērijas valdībai pilsoņu karā pret Biafras nemierniekiem. 1970. gadā PSRS aviācija veica palīdzības piegādes zemestrīcē cietušajai Peru, avārijā zaudējot vienu AN-22. 1973. gada oktobrī padomju kara aviācija veica gandrīz 1000 lidojumus ar piegādēm arābu valstīm. 1975. gada oktobrī sākās ieroču piegādes Angolas MPLA. AN-22 lidmašīnas veica reisus ar uzpildīšanos Ungārijā, Alžīrijā, Mali un Gvinejā.[3]

PSRS atbalstītie režīmi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marksismam un sociālismam simpatizējošie režīmi
  • Afganistānas Demokrātiskā republika
  • Angolas Tautas republika
  • Alžīrija
  • Birmas Savienības Sociālistiskā republika
  • Beninas Tautas republika
  • Bangladešas Tautas republika
  • Burkinafaso
  • Etiopijas Tautas demokrātiskā republika
  • Ekvatoriālā Gvineja
  • Gana
  • Gvineja
  • Gvineja Bisava
  • Grenāda
  • Irāka
  • Indonēzija
  • Laosas Tautas Demokrātiskā republika
  • Lībija
  • Nikaragva
  • Mali
  • Madagaskaras Demokrātiskā republika
  • Mozambikas Tautas republika
  • Dienvidjemena
  • Ēģipte
  • Sīrija
  • Seišelu salas
  • Somālijas Demokrātiskā republika
  • Sudāna
  • Peru
  • Kongo Tautas republika
  • Čīle
  • Kaboverde
  • Kampučijas Tautas republika
  • Santome un Prinsipi
  • Uganda
  • Ziemeļvjetnama

PSRS militārā atbalsta hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]