Padomju represijas Baltkrievijā

Vikipēdijas lapa
Baltkrievijas PSR ģerbonis

Padomju represijas Baltkrievijā (baltkrievu: Саве́цкія рэпрэ́сіі ў Белару́сі) bija politiski motivētas represijas Baltkrievijas PSR pret Baltkrievijas iedzīvotājiem, kas tika vajāti, apsūdzot aizdomās par kontrrevolucionāru darbību, piederību kulakiem, personu īpašuma nacionalizēšanas kavēšanu vai par jebkādas citas par pretvalstisku atzītas darbības veikšanu. Represijas sākas ap 1917. gadu, sasniedzot lielākos apmērus 1930. gados, kad visā PSRS teritorijā norisinājās Lielais terors. Represijas aptvēra arī Rietumbaltkrieviju (1939—1941) pēc tās atdalīšanas no Polijas un pievienošanas PSRS, iekļaujot Baltkrievijas PSR. Represijas Baltkrievijas PSR teritorijā turpinājās līdz pat Josifa Staļina nāvei 1953. gadā.

Represiju vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Represijas Baltkrievijā sākas 1917. gadā, attīstoties Februāra revolūcijas notikumiem un sabrūkot Krievijas impērijai, kuras daļa bija Baltkrievija. 1918. gadā tika nodibināta Baltkrievijas Tautas Republika, tomēr tā pastāvēja tikai līdz 1919. gada janvārim. Baltkrievijas teritorijā īsā laikā nomainījās vairākas republikas — Baltkrievijas Sociālistiskā Padomju Republika, Lietuvas—Baltkrievijas PSR un Baltkrievijas PSR.

Politiskās represijas Baltkrievijas PSR, kā arī citās PSRS republikās sākās 1920. gados. 1920. gadu beigās un 1930. gadu sākumā PSRS notika cīņa pret kreiso un labo opozīciju. Paātrinātas industrializācijas īstenošanai tika veikta lauksaimniecības kolektivizācija. Valsts represīvais aparāts kļuva par cīņas ieroci pret kolektivizācijas pretiniekiem. Politiskām vajāšanām tika pakļautas dažādas sociālās grupas, sākot no bijušajiem partijas biedriem ar pirmsrevolūcijas pieredzi un beidzot ar zemniekiem, kuri iebilda pret kolektivizāciju.

Partijas biedru iznīcināšāna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Represijas tika izvērstas pret bijušajiem partijas biedriem. 1930.—1931.gadā tika safabricēta nacionālistiskas kontrrevolucionāras, pretpadomju organizācijas "Baltkrievijas atbrīvošanas savienība" lieta. Par tās upuriem kļuva nacionālās revolucionārās inteliģences pārstāvji. 1931. gada 10. aprīlī ar Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (ОГПУ) Tiesnešu kolēģijas ārpustiesas lēmumu par piederību šai organizācijai tika notiesāti 86 cilvēki, tostarp V. Ignatovskis (izmeklēšanas vidū izdarīja pašnāvību), D. Žilunovičs, V. Lastovskis, A. Baļickis, D. Prisčepovs, A. Adamovičs, F. Imseniks un citi.

Lielākā daļa boļševiku, kas ieņēma vadošus posteņus Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas un Baltkrievijas PSR valdībā, gāja bojā represiju laikā, tai skaitā, Baltkrievijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmie sekretāri Nikolajs Gikalo un Vasilijs Šarangovičs, otrie sekretāri Danila Volkovičs un Nikolajs Deniskēvičs, Baltkrievijas PSR valdības priekšsēdētāji Nikolajs Golodeds un Afanasijs Kovaļovs, PSRS Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētāji no Baltkrievijas PSR Aleksandrs Červjakovs un Mihails Stakuns. 1934.—1936. gadā no Baltkrievijas Komunistiskās partijas izslēdza 10 831 "tautas ienaidniekus", bet laika posmā no 1937. līdz 1938. gadam to skaits pārsniedza 40 tūkstošus cilvēku.[1]

Broņislavs Taraškevičs, Rietumbaltkrievijas Komunistiskās partijas biedrs, pirmās baltkrievu valodas gramatikas veidotājs. Nošauts 1938. gadā.

Represijas pret dažādām sabiedrības grupām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gada beigās tika safabricēta lieta par kontrrevolucionārās kulaku organizācijas "Zemnieku atbrīvošanas partija" darbību, kas it kā darbojusies Puhoviču rajona teritorijā. Šajā lietā tika arestēti 110 cilvēki. 1933. gada 2. aprīlī ar "troikas" (trijotnes) lēmumu 101 cilvēks tika notiesāts uz nāvi. Spriedums tika izpildīts 1933. gada 6. aprīlī Minskā. Noziedzīgo nodarījumu trūkuma dēļ visi 110 cilvēki 1956. gada oktobrī tika pilnībā reabilitēti.[2]

1937.—1938. gadā Baltkrievijas PSR Valsts drošības pārvaldes (NKVD) darbinieki izdomāja jēdzienu "Apvienotā pretpadomju pagrīde", kas it kā pastāvot Baltkrievijas PSR. Zem šī nosaukuma tika izmeklētas lietas par 13 atsevišķām izdomātām organizācijām, lai uzvarētu "pretpadomju sabotāžu, spiegošanu, teroristu un nemiernieku organizācijas". Šīs kampaņas ietvaros tika arestēti 2580 "Apvienotās pretpadomju pagrīdes" locekļi, tai skaitā: trockisti un zipovieši — 376 cilvēki, labējie — 177, nacionālfašisti — 138, eseri — 585, bundisti — 198, menševiki — 7. cionisti — 27, baznīcu un sektu dalībnieki — 1015, garīdznieki — 57. Šo izdomāto organizāciju "vadītājiem" un "aktīvistiem" ārpustiesas iestādes piesprieda nāvessodu, bet pārējiem piesprieda ieslodzījumu darba nometnēs. Starp notiesātajiem bija 23 Baltkrievijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas un Komjaunatnes Centrālās komitejas locekļi, 40 tautas komisāri un viņu vietnieki, 24 CPB rajonu, pilsētu un rajonu partijas komiteju sekretāri, 20 rajonu, pilsētu un rajonu padomju izpildkomiteju priekšsēdētāji, 25 akadēmiķi un Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmijas zinātniskie pētnieki, 20 rakstnieki.[3]

Vēl viens NKVD struktūru darbības virziens Lielā terora periodā bija "ārvalstu aģentu" identificēšana. Saglabājies dokuments "Par poļu, vācu un latviešu aģentu darbības apkarošanas rezultātiem Baltkrievijas PSR laika posmā no 1937. gada augusta līdz 1938. gada septembrim", kur atrodama informācija, piemēram, attiecībā uz poļu "spiegu" un "diversantu" izskatīšanu NKVD īpašajās trijotnēs (troikās): “No visām 15 747 arestētajām personām 14 037 ar PSRS NKVD un PSRS prokuratūras lēmumu tika notiesāti uz nāvi, kā arī Baltkrievijas PSR NKVD īpašās trijotnes notiesāja 6770 cilvēkus, tostarp 4650 cilvēkus notiesāja uz nāvi (kopumā no 22 517 cilvēkiem 18 687 piesprieda un izpildīja nāvessodu)".[3]

Inteliģences iznīcināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmija tika praktiski iznīcināta. No 1937. gada janvāra līdz 1938. gada decembrim tika represēti vairāk nekā 100 zinātnieki. Lai aizstātu represētos zinātniekus un augstskolu pasniedzējus, uz Baltkrieviju tika nosūtīti cilvēki no Krievijas. Līdz 1940. gadam tika represēti vairāk nekā 60% Rakstnieku savienības biedru.[3] Saskaņā ar citu neatkarīga vēsturnieka pētījumu, no aptuveni 540—570 rakstniekiem, kuri 1920. un 1930. gados publicējās Baltkrievijā, ne mazāk kā 440—460 (80%) kļuva par padomju represiju upuriem. Šis skaits proporcionāli pārsniedz citās padomju republikās represēto rakstnieku skaitu, sasniedzot pat ceturto daļu no visiem PSRS represētajiem rakstniekiem..[4] Tika slēgts Gomeļas drāmas teātris, nošauts tā vadītājs, režisors un dramaturgs Vladislavs Golubka, pirmais Baltkrievijas PSR tautas skatuves mākslinieks. Tāds pats liktenis piemeklēja pirmā Baltkrievijas drāmas teātra dibinātāju Florianu Ždanoviču un ebreju teātra māksliniecisko vadītāju Mihailu Rafaļski. Tika nogalināti arī komponists un diriģents Vladislavs Teravskis un tautas dziesmu vācējs Antons Griņēvičs. Ārsti un medicīnas darbinieki tika represēti tik masveidīgi, kā nevienā citā padomju republikā — rezultātā tika iznīcināta veselības aprūpes sistēma.[5][6]

Statistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurapati netālu no Minskas, kur Staļina režīma laikā (1937—1941) notika masveida baltkrievu civiliedzīvotāju nāvessodi

Saskaņā ar oficiālajiem datiem periodā 1929.—1935. gadā tika represēti aptuveni 46 tūkstoši cilvēku, no kuriem vairāk nekā 13 tūkstošus sodīja ar nāvi. Pēc tam, 1936.—1938. gadā, tika represēti vēl 86 168 cilvēki, no kuriem 25 425 cilvēkiem tika izpildīts nāves sods. Pēc neatkarīgu vēsturnieku aplēsēm, represiju upuru skaits 1936.—1938. gadā bija vēl lielāks — vairāk nekā 300 tūkstoši cilvēku, no kuriem vismaz 40 tūkstošiem tika izpildīti nāves sodi. Laikā no 1937. gada jūlija līdz 1938. gada novembrim tikai Minskā vien nogalināja vairāk nekā 10 tūkstošus cilvēku. Arī arestēto ģimenes kļuva par represiju upuriem. 1937. gada 5. jūlijā Vissavienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politbirojs pieņēma slepenu rezolūciju "Par notiesāto dzimtenes nodevēju sievām", saskaņā ar kuru "visām dzimtenes nodevēju sievām jāpiespriež cietumsods nometnēs vismaz uz 5—8 gadiem, bet bērni — jāievieto bērnu namos un slēgtajās internātskolās".[3]

Kopumā no 1921. līdz 1953. gadam Baltkrievijas PSR represijām bija pakļauti no 650 tūkstošiem cilvēku (pēc oficiālajiem datiem) vai līdz vairāk nekā 1 miljonam (pēc neatkarīgu pētnieku domām). Starp tiem bija:

  • vairāk nekā 300 tūkstoši zemnieku, ko pasludināja par "kulakiem" un kuriem tika atņemti visi īpašumi. Daļai no viņiem izpildīja nāves sodu, pārējie tika izsūtīti uz PSRS ziemeļiem, uz Sibīriju vai Kazahstānu.
  • 250 449 personas, kuras notiesāja "troikas", "divnieki", īpašās sanāksmes, NKVD kolēģijas un tiesas pēc politiskām apsūdzībām — kā trockistus, nacionālfašistus, kontrrevolucionārus vai kā ārvalstu izlūkošanas aģentus.
  • vairāk nekā 100 tūkstoši Baltkrievijas rietumu reģionu iedzīvotāju, kuri tika administratīvi represēti (bez lietu izskatīšanas) 1939.—1941. gados un 1944.—1953. gados.[3]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Энцыклапедыя гісторыі Беларусі, том 6, книга II. с. 200; том 6, книга I, с. 285
  2. ↑ Адамушка У.I. Палітычныя рэпрэсii 20-50-х гадоў на Беларусi. Мінск, 1994. С. 96.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Петров Максим. Большой террор в БССР». pawet.net.
  4. ↑ «Том I. Прадмова». marakou.by. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 4. maijā.
  5. ↑ «Как в БССР уничтожали врачей и избавлялись от больных». news.tut.by. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 1. decembrī. Skatīts: 2021. gada 4. maijā.
  6. ↑ «…А медсястра ў вар’ятку ператварылася». nn.by. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 10. martā. Skatīts: 2021. gada 4. maijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Padomju_represijas_Baltkrievijā&oldid=3827524"