Paleoaziātu valodas

Paleoaziātu valodas
Ģeogrāfiskā izplatība	Sibīrija, Krievijas Tālie Austrumi
Ģenētiskā klasifikācija	Nav valodu saime
Atzari	Čukotkas-Kamčatkas Jukagiru Nivhu
ISO 639-2	--

Paleoaziātu valodas, arī paleosibīrijas valodas, ir Krievijas Tālo Austrumu un Sibīrijas valodu grupa, kas nav savstarpēji ģenētiski saistītas (neveido klasisku valodu saimi), bet nepieder arī ne pie vienas no lielajām valodu saimēm. Tas ir apkopojošs termins valodām, kas bija plaši izplatītas reģionā pirms tungusu-mandžūru un tjurku valodu ienākšanas.

Atkarībā no valodu klasifikācijas sistēmas, pie paleoaziātu valodām tiek pieskaitītas sekojošas mazās valodu saimes un izolētās valodas:

• Čukotkas-Kamčatkas valodas - iekļauj čukču, korjaku, aļutoru, kereku un itelmeņu valodas (kopā ~13 000 runātāju).
• Jukagiru valodas - divas radniecīgas jukagiru valodas ar kopējo runātāju skaitu ~200.
• Nivhu valoda - izolēta valoda ar ~1000 runātāju Sahalīnas ziemeļos un Amguņas baseinā.

Valodas un saimes, kas reizēm tiek pieskaitītas paleoaziātu valodām:

• Ainu valoda - izolēta valoda, kas mūsdienās saglabājusies Hokaido salā Japānā ar kopējo runātāju skaitu 15-100. Lai arī šodien vairs nav izplatīta Krievijā (agrāk bija izplatīta Sahalīnā un Kuriļu salās), pēc pārējām pazīmēm atbilst paleoaziātu valodām.
• Jeņisejas valodas - mazā valodu saime, kurā šodien vienīgā dzīvā valoda ir ketu valoda ar ~550 runātāju. Pēc vispārpieņemtās klasifikācijas mūsdienās tiek pieskaitīta Ziemeļamerikā izplatītajām nadenes valodām.
• Eskimosu-aleutu valodas - mazā valodu saime ar ~85 000 runātāju, no kuriem lielākā daļa dzīvo Ziemeļamerikā. Pie paleoaziātu valodām pieskaita krievu valodniecība.