Paleoaziātu valodas

Paleoaziātu valodas
Ģeogrāfiskā izplatība	Sibīrija, Krievijas Tālie Austrumi
Ģenētiskā klasifikācija	Nav valodu saime
Atzari	Čukotkas-Kamčatkas Jukagiru Nivhu
ISO 639-2	--

Paleoaziātu valodas, arī paleosibīrijas valodas, ir Krievijas Tālo Austrumu un Sibīrijas valodu grupa, kas nav savstarpēji ģenētiski saistītas (neveido klasisku valodu saimi), bet nepieder arī ne pie vienas no lielajām valodu saimēm. Tas ir kopnosaukums valodām, kas bija plaši izplatītas reģionā pirms tungusu-mandžūru un tjurku valodu ienākšanas.

Atkarībā no valodu klasifikācijas sistēmas, pie paleoaziātu valodām tiek pieskaitītas šādas mazās valodu saimes un izolētās valodas:

• Čukotkas-Kamčatkas valodas — iekļauj čukču, korjaku, aļutoru, kereku un itelmeņu valodas (~13 000 valodu pratēji).
• Jukagiru valodas — divas radniecīgas jukagiru valodas, ko prot ~200 cilvēku.
• Nivhu valoda — izolēta valoda, ko prot ~1000 cilvēku Sahalīnas ziemeļos un Amguņas baseinā.

Paleoaziātu valodām reizēm pieskaitītās valodas un saimes:

• Ainu valoda — izolēta valoda, kas mūsdienās saglabājusies Hokaido salā Japānā un ko prot 15—100 cilvēku. Lai arī šodien vairs nav izplatīta Krievijā (agrāk bija izplatīta Sahalīnā un Kuriļu salās), pēc pārējām pazīmēm atbilst paleoaziātu valodām.
• Jeņisejas valodas — mazā valodu saime, kurā šobrīd vienīgā dzīvā valoda ir ketu valoda, ko prot ar ~550 cilvēku. Pēc vispārpieņemtās klasifikācijas mūsdienās tiek pieskaitīta Ziemeļamerikā izplatītajām nadenes valodām.
• Eskimosu-aleutu valodas — mazā valodu saime, kuras prot ~85 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa dzīvo Ziemeļamerikā. Pie paleoaziātu valodām pieskaita krievu valodnieki.