Pāriet uz saturu

Palestīnas Valsts

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Palestīnas valsti. Par citām jēdziena Palestīna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Palestīnas Valsts
arābu: دولة فلسطين
Dawlat Filasṭin
Palestīnas karogs Palestīnas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Location of Palestīna
Location of Palestīna
Galvaspilsēta
Lielākā pilsēta Gaza
Valsts valodas Arābu
Valdība De jure parlamentāra demokrātija
de facto pusprezidentāla sistēma
 -  Prezidents Mahmūds Abāss (محمود عباس)
 -  Premjerministrs Mohammads Mustafa (محمد مصطفى)
Suverenitāte ir apstrīdēta ar Izraēlu 
 -  Neatkarības deklarācija 1988. gada 15. novembris 
 -  ANO Ģenerālā asambleja novērotāja valsts rezolūcija 2012. gada 29. novembris 
 -  Valsts statuss nav spēkā [3][4] 
Platība
 -  Kopā 6 220 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. gadā 4 260 636 (124.)
IKP (PPP) 2008. gada aprēķins
 -  Kopā $11,95 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $2900 
TAI (2007) 0,731 (106.)
Valūta Izraēlas šekelis (NIS)[nepieciešama atsauce] (ILS)
Laika josla   (UTC+2)
 -  Vasarā (DST)   (UTC+3)
Interneta domēns .ps
Tālsarunu kods +970
Palestīnas valsts administratīvais iedalījums

Palestīnas Valsts (arābu: دولةفلسطين, Daulat Filastin; angļu: State of Palestine) ir daļēji atzīta pašpasludināta valsts, kuru kā "Arābu valsti" 1947. gada 29. novembra ANO rezolūcija 181/II paredzēja Osmaņu impērijai atņemtajā Lielbritānijas mandātteritorijā Palestīnā.[7] 1994. gadā Izraēlas valdība atļāva Palestīnas Valstī izveidot palestīniešu pašpārvaldi. Par pilnvērtīgu starptautisku subjektu Palestīnas Valsts var kļūt tikai tad, kad tā politiski un ekonomiski kontrolēs savu teritoriju (šobrīd tā ir Izraēlas protektorāts), būs nospraustas robežas, un to atzīs visas ANO Drošības padomes valstis.

Vēsture

[rediģēt | labot pirmkodu]

Teritorijas nosaukumu "Sīrijas Palestīna", kas radies no Palestīnas dienvidu piekrastes seno pamatiedzīvotāju filistiešu vārda, kā administratīvu vienību sāka lietot romieši. Taču šis termins kā vispārīgs apzīmējums lietots arī agrāk, piemēram, to pieminēja Hērodots.[8] Tomēr vēl 20. gadsimta sākumā ar palestīniešiem galvenokārt saprata ebrejus, kamēr daudzi Palestīnas arābi šo britu atjaunoto nosaukumu nepieņēma un prasīja saukt teritoriju par Dienvidsīriju.[9]

1947. gada ANO rezolūcija 181/II Palestīnā paredzēja izveidot divas valstis: ebreju un arābu, piešķirot ebreju valsts izveidei 56% no mandātteritorijas (kur dzīvoja 499 000 ebreju un 510 000 palestīniešu), 14 100 km2 platībā; savukārt arābu valstij piešķīra 43% teritorijas (ko apdzīvoja 95 000 ebreju un 549 000 palestīniešu). 1% atstāja Jeruzalemes brīvpilsētai (corpus seperatum), ko apdzīvoja 59 690 ebreju un 105 540 palestīniešu. Ebreju vadība ANO plānu pieņēma, taču Palestīnas arābus tas neapmierināja un tāpēc tika pasludināta tikai ebreju Izraēlas valsts.[10] Ēģiptes, Sīrijas, Libānas, Irākas un Jordānijas iebrukuma un tam sekojošā Izraēlas neatkarības kara dēļ arābu valsts tā arī netika proklamēta un tās teritorija tika sadalīta starp Izraēlu, Ēģipti un Jordāniju. Kara dēļ apmēram 750 tūkstošu palestīniešu un 260 tūkstošu ebreju bija spiesti bēgt vai emigrēt no pretinieku kontrolētajām teritorijām. 1948. gadā Ēģiptē tika izveidota Vispalestīnas valdība, tomēr tai nebija faktiskas varas pat Ēģiptes okupētajā Gazas joslā. Par valdības vadītāju drīz ievēlēja Jordānijas karali.[11][12] 1959. gadā tā tika izformēta.

1964. gadā Jordānijas kontrolētajā Rietumkrastā izveidoja Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PAO), kura pasludināja par savu mērķi vienotas Palestīnas izveidi un Izraēlas likvidāciju un ar arābu valstu atbalstu veica terora aktus Izraēlā. 1967. gadā Izraēla, juzdama, ka nespēs pastāvīgi izturēt šo teroru, pirmā uzbruka pret to izveidotajai arābu valstu militārajai savienībai, kura bija sākusi Izraēlas daļēju blokādi,[13] un guva uzvaru, okupējot visas Arābu valstij paredzētās teritorijas.[13] 1968.-1971. gadā palestīnieši sāka veikt demonstratīvus terora aktus arī pret Jordāniju, kas noveda pie īsa kara starp Sīriju un PAO no vienas puses un Jordāniju no otras. PAO tika padzīta no Jordānijas uz Libānu, kur tā savukārt izraisīja pilsoņu karu un 1982. gadā tika padzīta uz Tunisiju. 1974. gadā Arābu līga atzina PAO par Palestīnas arābu vienīgo likumīgo pārstāvi.[14] Izraēla sāka veidot okupētajās teritorijās ebreju apdzīvotus ciematus, kas pārkāpj okupācijas situācijai paredzētās starptautiskās tiesības,[15] lai gan Izraēla un reizēm arī ASV (atkarībā no tābrīža valdības) apgalvo, ka šai gadījumā tas nav piemērojami.[16] Uz 2023. gadu Rietumkrastā Izraēlas kolonistu populācija bija ap 500 tūkstoši,[17][18] kā arī vēl ap 220 tūkstoši Austrumjeruzalemē.[17] Palestīnieši jau ilgstoši ir aicinājuši likvidēt visas apmetnes, apgalvojot, ka ebreju klātbūtne padara gandrīz neiespējamu neatkarīgas Palestīnas valsts izveidi.[16]

1988. gada 15. novembrī augstākās padomdevējas struktūras Palestīnas nacionālās padomes sesijā Alžīrijā proklamēja Palestīnas Valsti, nedeklarējot precīzas tās robežas.[19] To nekavējoties atzina arābu valstis, un ANO nolēma turpmāk PAO vietā lietot terminu "Palestīna", lai gan nepiekrita atzīt Palestīnu par ANO locekli.[19] 1991. gadā Persijas līča kara dēļ palestīnieši tika izraidīti arī no Saūda Arābijas un Kuveitas, jo nostājās Irākas pusē.[20] 1994. gadā Izraēlas valdība Oslo vienošanās ietvaros vēl neanektētajā Palestīnas teritorijā atļāva izveidot Palestīniešu pašpārvaldi un atļāva PAO un tās vadītājam Arafātam ierasties Gazā. Tajā pašā laikā līdz tam pastāvējušās PAO pārstāvniecības citās valstīs turpināja darboties kā Palestīnas Valsts vēstniecības. 2005. gadā Izraēla izbeidza Gazas joslas okupāciju, izvedot savu karaspēku un likvidējot ebreju apdzīvotos ciematus tajā. Konflikts starp diviem palestīniešu grupējumiem — Arafāta vadīto Fatah un Hamās — 2007. gadā noveda pie PAO varas asiņainas krišanas Gazā un tās pārvēršanos par atsevišķu politisku veidojumu. Ja palestīniešu pašpārvalde, kura pārcēlās uz Rāmallu Rietumkrastā, saglabāja agrāko starptautisko leģitimitāti un minimālas attiecības ar Izraēlu, neatsakoties pie tam no ierobežota terora atbalstīšanas, tad Hamās un to atbalstošie Gazas joslas grupējumi izvēlējās atklātas konfrontācijas ceļu un starp Gazas joslu un Izraēlu regulāri notika savstarpējas apšaudes ar raķetēm un citiem ieročiem. Kulmināciju sadursmes sasniedza 2023. gadā, kad Hamās kaujinieki iebruka Izraēlā, veicot masu slepkavības, izvarošanas un citus noziegumus, un sagrāba vairākus simtus ķīlnieku.[21] Izraēlas prettrieciens izrādījās neefektīvs, un neraugoties uz ilgstošo daļējo Gazas joslas okupāciju, Izraēla divu gadu laikā nespēja pat gāzt Hamās varu sektorā. Šis karš novedis pie humanitārās krīzes, kurā sagrauts vairums mājokļu un sektoram piegādātās humanitārās kravas bieži nesasniedz adresātus, bet nonāk galvenokārt Hamās un viņu atbalstītāju rokās. Bojā gājuši desmiti tūkstošu sektora iedzīvotāju, kuru skaits nav pat aptuveni nosakāms, jo visu viņu statistiku ziņo Hamās, neizvairoties no dezinformācijas.[22] Palestīniešu bēgļu reputācija tuvējās valstīs arī nepieļauj viņu masveida evakuāciju uz kādu no tām, un Ēģipte uzbūvējusi sienu, lai nepieļautu palestīniešu nekontrolētu iekļūšanu tajā. Iedzīvotāju bēgšanu bloķē arī Hamās.[23] Arābu valstis 2025. gada vasarā piedāvāja atjaunošanas plānu, kurā Hamās kontrole pār sektoru tiktu nomainītu ar Arābu līgas valstu kontroli un Rietumkrasta palestīniešu administrācijas dalību, tomēr to nepieņēma ASV un Izraēla, uzskatot par nereālistisku.[24]

Juridiskais statuss

[rediģēt | labot pirmkodu]
Palestīnas Valsts suverenitātes atzīšanas pašreizējais statuss.
  Palestīnas Valsts
  Palestīnu atzinušās valstis
  Valstis, kas neatzīst Palestīnas suverenitāti

Līdz 2025. gada septembrim Palestīnas Valsti bija atzinušas 151 valsts,[25] tā ir Arābu valstu līgas dalībniece. Tai ir ANO novērotājvalsts statuss, jo Palestīnas Valsti neatzīst ASV, kas ir Drošības Padomes pastāvīgā dalībvalsts ar veto tiesībām, kā arī daļa ES valstu un Japāna. Latvija un Igaunija 2025. gada vasarā apstiprināja, ka Palestīnas Valsts atzīšana joprojām neietilpst to plānos.[26]

2025. gada 12. septembrī ANO Ģenerālā asambleja ar 142 balsīm par (arī Latvija), 10 balsīm pret (Argentīna, ASV, Izraēla, Mikronēzija, Nauru, Palau, Papua-Jaungvineja, Paragvaja, Tonga, Ungārija), 12 atturējās (Albānija, Čehija, Dienvidsudāna, Ekvadora, Etiopija, Fidži, Gvatemala, Kamerūna, Kongo DR, Moldova, Samoa, Ziemeļmaķedonija), atbalstīja Francijas un Saūda Arābijas sagatavoto aicinājumu panākt divu valstu risinājumu Izraēlas un palestīniešu konfliktā.[27] 21. septembrī Lielbritānija, Kanāda, Austrālija un Portugāle paziņoja, ka oficiāli atzīst Palestīnas valsti, pamatojot to ar vēlmi panākt kara Gazas joslā izbeigšanu un veicināt ilgstošu mieru starp palestīniešiem un Izraēlu.[28]

Valstis, kas nav atzinušas Palestīnas valsti

[rediģēt | labot pirmkodu]
Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASVKarogs: Izraēla IzraēlaKarogs: Mjanma MjanmaKarogs: Šveice Šveice
Karogs: Austrija AustrijaKarogs: Jaunzēlande JaunzēlandeKarogs: Moldova MoldovaKarogs: Tonga Tonga
Karogs: Dānija DānijaKarogs: Latvija LatvijaKarogs: Tuvalu TuvaluKarogs: Vācija Vācija
Karogs: Eritreja EritrejaKarogs: Lietuva LietuvaKarogs: Nauru NauruKarogs: Zālamana Salas Zālamana Salas
Karogs: Fidži FidžiKarogs: Kamerūna KamerūnaKarogs: Nīderlande NīderlandeKarogs: Ziemeļmaķedonija Ziemeļmaķedonija
Karogs: Grieķija GrieķijaKarogs: Kiribati KiribatiKarogs: Palau Palau
Karogs: Horvātija HorvātijaKarogs: Dienvidkoreja Korejas RepublikaKarogs: Panama Panama
Karogs: Igaunija IgaunijaKarogs: Lihtenšteina LihtenšteinaKarogs: Samoa Samoa
Karogs: Itālija ItālijaKarogs: Māršala Salas Māršala SalasKarogs: Singapūra Singapūra
Karogs: Japāna JapānaKarogs: Mikronēzija (valsts) MikronēzijaKarogs: Somija Somija

Dalība ANO

[rediģēt | labot pirmkodu]

ANO Ģenerālā asambleja savā 1988. gada 15. decembra rezolūcijā 43/177 tikai fiksēja Palestīnas Valsts pašproklamēšanas faktu, un nolēma turpmāk PAO pārstāvniecību ANO (kurai ir novērotāju statuss) dēvēt par Palestīnas delegāciju "nemazinot PAO novērotāju statusu un funkcijas ANO sistēmā".

2011. gada 22. septembrī Palestīniešu pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass iesniedza oficiālu lūgumu Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretāram Banam Kimūnam uzņemt Palestīnu par pilnvērtīgu ANO dalībvalsti 1967. gada 4. jūnija robežās[29] ar galvaspilsētu Kudsu (Jeruzalemi).[30]

Eiropas Parlaments 2011. gada 29. septembrī apstiprinātā rezolūcijā nosauca Palestīnas valstiskuma atzīšanas centienus par likumīgiem un norādīja, ka risinājums jārod tuvākā gada laikā.[31] Savukārt ASV Kongress 1. oktobrī nobloķēja 200 miljonu ASV dolāru (172 miljoni eiro) vērto palīdzības programmu palestīniešu pašpārvaldei, tā reaģējot uz mēģinājumu panākt Palestīnas valsts uzņemšanu ANO.[32]

2011. gada 5. oktobrī UNESCO izpildkomiteja ieteica uzņemt Palestīnu pilntiesīgas valsts statusā. Ierosinājumu atbalstīja 40 UNESCO izpildkomitejā pārstāvētās valstis, četras balsoja pret, bet 14 atturējās. Pret rezolūciju balsoja ASV, Vācija, Rumānija un Latvija.[33]

Palestīnas kartes

[rediģēt | labot pirmkodu]

Atsauces

[rediģēt | labot pirmkodu]
  1. ↑ Baroud, Ramzy. Kogan Page (redaktors) . Middle East Review (27th izd.). London : Kogan Page, 2004. 161. lpp. ISBN 978-0-7494-4066-4.
  2. ↑ Bissio, Robert Remo (redaktors). The World: A Third World Guide 1995–96. Montevideo : Instituto del Tercer Mundo, 1995. 443. lpp. ISBN 978-0-85598-291-1.
  3. ↑ “the state of Palestine is occupied,” PA official said
  4. ↑ Palestine name change shows limitations: "Israel remains in charge of territories the world says should one day make up that state."
  5. ↑ «CIA - The World Factbook». cia.gov. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-05-06. Skatīts: 2012-09-01.
  6. ↑ «CIA - The World Factbook». cia.gov. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-06-08. Skatīts: 2012-09-01.
  7. ↑ «United Nations General Assembly Resolution 181 - Wikisource, the free online library». en.wikisource.org (angļu). Skatīts: 2025-09-04.
  8. ↑ Nur Masalha. Palestine: A Four Thousand Year History. Zed Books, 2018. gada 15. augusts. 22. lpp. ISBN 978-1-78699-273-4.
  9. ↑ זאב גלילי. «מה בין פלסטין לפלשתינה (א"י)». היגיון בשיגעון (he-IL), 2005-04-01. Skatīts: 2025-09-04.
  10. ↑ Tsira Shvangiradze. «British-Controlled Mandatory Palestine (1920–1948): A History». TheCollector (angļu), 2024-05-27. Skatīts: 2025-09-04.
  11. ↑ Joseph Andoni Massad. Colonial effects : the making of national identity in Jordan. New York : Columbia University Press, 2001. ISBN 978-0-231-12322-8.
  12. ↑ «Article - JERICHODECLA 'RATION '(W»i*i h». www.jpress.org.il. Skatīts: 2025-09-04.
  13. 1 2 «Six-Day War». HISTORY (angļu). Skatīts: 2025-09-04.
  14. ↑ «PLO». HISTORY (angļu). Skatīts: 2025-09-04.
  15. ↑ Poissonnier, Ghislain; David, Eric (2020-01-01). "Israeli Settlements in the West Bank, a War Crime ?" (en). La Revue des droits de l’homme. Revue du Centre de recherches et d’études sur les droits fondamentaux (17). doi:10.4000/revdh.7613. ISSN 2264-119X.
  16. 1 2 «US says Israeli settlements are no longer illegal» (angļu). 2019-11-18. Skatīts: 2025-09-04.
  17. 1 2 TIA GOLDENBERG Associated Press. «Jewish settler population in the West Bank surpasses half a million». Los Angeles Times (angļu), 2023-02-02. Skatīts: 2025-09-04.
  18. ↑ «Growth rate of settlements plummets to all-time low | The Jerusalem Post». The Jerusalem Post | JPost.com (angļu). 2021-09-05. Skatīts: 2025-09-04.
  19. 1 2 «Document Viewer». docs.un.org. Skatīts: 2025-09-04.
  20. ↑ «Opinion | WHY ARAFAT BACKED SADDAM». The Washington Post (angļu). 1990-08-26. ISSN 0190-8286. Skatīts: 2025-09-04.
  21. ↑ Dannenbaum, T.; Dill, J. (2024). "International law in Gaza: belligerent intent and provisional measures" (English). American Journal of International Law 118 (4). ISSN 0002-9300.
  22. ↑ «How the Gaza Ministry of Health Fakes Casualty Numbers». Tablet Magazine (angļu). 2024-03-07. Skatīts: 2025-09-04.
  23. ↑ «N12 - חמאס יוצר מצג שווא - ומונע את פינוי האוכלוסייה דרומה |...». N12. 2023-11-05. Skatīts: 2025-09-04.
  24. ↑ «"מתעלמת מהמציאות": ישראל וארה"ב דוחות את התוכנית המצרית לעזה». מקור ראשון (he-IL). 2025-03-05. Skatīts: 2025-09-04.
  25. ↑ «Francijas vadībā vēl vairākas valstis atzinušas Palestīnu». delfi.lv.
  26. ↑ «Ārlietu ministrija: Palestīnas valsts atzīšana patlaban nav Latvijas valdības darba kārtībā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2025-09-04.
  27. ↑ ANO Ģenerālā asambleja nobalso par rezolūciju divu valstu risinājumam Izraēlas un palestīniešu konfliktā lsm.lv 2025. gada 13. septembrī
  28. ↑ Izraēla un ASV kritizē Palestīnas valsts atzīšanu lsm.lv 2025. gada 22. septembrī
  29. ↑ Palestīniešu pašpārvalde piekritusi robežu kompromisam ar Izraēlu, samierinoties, ka 1948. gada karā okupētās palestīniešu zemes, ko Izraēla anektējusi, paliek tās sastāvā.
  30. ↑ Abass iesniedz oficiālu lūgumu Palestīnas valsti uzņemt ANO // BNS | www.DELFI.lv | 23. septembris 2011.
  31. ↑ EP atbalsta Palestīnas valsti un Jeruzalemi kā divu valstu galvaspilsētu // www.DELFI.lv | 29. septembris 2011.
  32. ↑ ASV Kongress soda Palestīnas pašpārvaldi par uzstāšanos ANO: bloķē palīdzības programmu // www.DELFI.lv | 01. oktobris 2011.
  33. ↑ Latvija UNESCO balso pret Palestīnas uzņemšanu // IR. 06.10.2011.

Ārējās saites

[rediģēt | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Palestīnas_Valsts&oldid=4361330"