Palmu krabis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Palmu krabis
Birgus latro (Linnaeus, 1767)
Palmu krabis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Apakštips Vēžveidīgie (Crustacea)
Klase Augstākie vēži (Malacostraca)
Kārta Desmitkājvēži (Decapoda)
Apakškārta Pleocimāti (Pleocyemata)
Infrakārta Anomuras (Anomura)
Virsdzimta Vientuļniekvēži (Paguroidea)
Dzimta Sauszemes vientuļniekvēžu dzimta (Coenobitidae)
Ģints Palmu krabji (Birgus)
Suga Palmu krabis (Birgus latro)
Sinonīmi
  • Burgus latro
  • Cancer crumenatus
  • Cancer crumenatus orientalis
  • Cancer latro
  • Birgus laticauda
Izplatība
CoconutCrab distribution map.svg
Palmu krabja izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā.
Palmu krabis Vikikrātuvē

Palmu krabis (Birgus latro), tiek saukts arī par palmu zagli, kokosriekstu krabi vai kokoskrabi, ir viena no sauszemes vientuļniekvēžu dzimtas (Coenobitidae) sugām. Turklāt palmu krabis ir vienīgā suga palmu krabju ģintī (Birgus).[1] Tā tuvākie radinieki ir pārējie sauszemes vientuļniekvēži. Palmu krabis ir lielākais uz sauszemes dzīvojošais posmkājis pasaulē, un, iespējams, lielākajiem īpatņiem ir arī maksimālais iespējamais lielums uz sauszemes dzīvojošiem dzīvniekiem ar eksoskeletu.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Palmu krabji var būt gan oranžsarkani, gan zilgan violeti
Vēderu palmu krabis tur palocītu apakšā zem krūšu daļas
Pirmajam ejkāju pārim ir lielas spīles

Palmu krabis mājo Indijas un Klusā okeāna salās, izplatības areālam austrumu virzienā sasniedzot Gambjē salas. Kopumā sugas izplatības areāls sakrīt ar kokosriekstu palmu izplatības areālu. Daudzviet, kur dzīvo cilvēki, šī suga ir mērķtiecīgi izskausta, Austrāliju, Maurīciju un Madagaskaru ieskaitot.[2] Lielākā palmu krabju populācija mājo Ziemsvētku Salā Indijas okeānā.[3] Liela populācija mājo arī Kuka Salās un Kiribati.[4][5] Palmu krabis parasti uzturas piekrastes joslā. Mātītes neaizklīst tālāk par 100 metriem no krasta, bet tēviņi ir novēroti arī iekšzemē, 6 km attālumā no krasta.[5]

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Palmu krabis ir gan lielākais vientuļniekvēzis, gan bezmugurkaulnieks pasaulē.[2] Lielākie īpatņi sasniedz 4,1 kg masu, ķermeņa lielums ir apmēram 40 cm, bet, krabi mērot no kājas gala līdz kājas galam, var sasniegt metru.[6][7] Kopumā tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes.[2] Iespaidīgo lielumu palmu krabji sasniedz 40—60 gadu vecumā.[8]

Uz dažādām salām dzīvojošiem palmu krabjiem ir dažāda eksoskeleta krāsa. Tā var būt, sākot ar oranžīgi sarkanas un beidzot ar violeti zilu.[7] Visbiežāk sastopami zilie krabji, bet dažās vietās, Seišelas ieskaitot, lielākā daļa ir sarkanu krabju.[9]

Palmu krabja ejkājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā ikvienam vēžveidīgajam palmu krabim ir galvkrūtis (nekustīgi savienota galva ar krūtīm), pie kurām piestiprināti 5 pāri ejkāju, un muskuļots vēders. Pirmajam pārim ir lielas spīles, turklāt kreisā spīle ir lielāka nekā labā.[9] Spīles ir ļoti spēcīgas. Ar tām krabis spēj salaizt biezo kokosrieksta čaumalu un pacelt smagumu, kas sver īldz 28 kg.[7]

Arī nākamie divi ejkāju pāri ir lieli un spēcīgi, nobeidzoties ar smailiem galiem. Pateicoties tiem, palmu krabis spēj rāpties kokos un citās vertikālās virsmās, kā arī pa horizontālu virsmu apakšām ar kājām gaisā.[8] Ar šīm kājām tas caurdur arī kokosriekstus to plānakajos punktos.[7]

Nākamais ceturtais ejkāju pāris ir mazāks, kura kāju galos ir pincetveidīgas spīles, ar kurām palmu krabis satver un notur gliemežvāku vai arī tukšu kokosrieksta čaumalu. Pieaugušie īpatņi, kuri vairs nenēsā līdzi slēptuves, šīs kājas izmanto iešanai un rāpošanai. Pēdējais ejkāju pāris ir ļoti mazs. Ar tām mātītes rūpējas par ikriem, bet tēviņi izmanto pārošanās laikā.[9] Šīs kājas palmu krabis parasti paslēpj zem savas čaulas, elpošanas orgānu dobumā.

Eksoskelets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunie īpatņi, līdzīgi kā citi vientuļniekvēži, izmanto tukšus gliemežvākus kā aizsargājošas mājiņas un bruņas, kuras nēsā sev līdzi, lai aizsargātu mīksto vēderu. Toties pieaugušajiem palmu krabjiem atšķirībā no pārējiem vientuļniekvēžiem arī ap vēdera posmu ar laiku attīstās un nobriest ciets eksoskelets. Kad čaula ir nobriedusi, krabis pārtrauc sev nēsāt līdzi gliemežvāku. Līdzīgi kā īstie krabji, arī palmu krabis vēderu tur palocītu apakšā zem krūtīm.[9]

Reizi gadā, augot lielākam, palmu krabis maina eksoskeletu. Čaulas nomaiņas periodā krabis ierokas bedrē apmēram viena metra dziļumā. Tur viņš paliek noslēpies apmēram 3—16 nedēļas (atkarībā no īpatņa lieluma), līdz čaula ir nomainījusies un nocietējusi. Jaunais eksoskelets nocietē apmēram 1—3 nedēļu laikā (atkarībā no īpatņa lieluma).[10]

Bioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Palmu krabis bez grūtībām spēj uzlauzt kokosrieksta čaumalu, attēlā palmu krabis uz rieksta

Palmu krabim piemīt vairākas adaptācijas, pateicoties kurām, tas spēj dzīvot uz sauszemes. Tam ir pārveidojušās žaunas, kuras piemērotas skābekļa iegūšanai no gaisa. Žaunas ietver sūklim līdzīgi audi, kuriem visu laiku jābūt mitriem. Lai tos mitrinātu, palmu krabis iemērc kājas ūdenī un samērcē savas žaunas. Tomēr tas nespēj peldēt un, paliekot pārāk ilgi ūdenī, tas noslīkst.[7] Tam, līdzīgi kā visiem vientuļniekvēžiem, ir izcila oža, ar kuras palīdzību tas atrod sev barību.

Pieaugušie palmu krabji barojas ar augļiem, sēklām, lapām un kritušo palmu serdēm. Tie barojas arī ar maitu un citām dzīvnieku izcelsmes vielām, ja ir tāda iespēja. Tie apēd ne tikai savu veco eksoskeletu, bet uzlasa arī citu vēžveidīgo nomestās čaulas. Tādējādi palmu krabis iegūst kaļķi, kas ir tik nepieciešams, lai attīstītos vēdera posma eksoskelets.[7] Suga asociējas, pirmkārt, ar kokosriekstiem, kurus tas uzlasa pa zemi. Šo krabi ļoti bieži var novērot, kāpjam arī palmā, lai iegūtu kāroto augli. Pēc tam krabis ar asajām kājām caurdur kokosriekstu plānajos punktos, bet ar spīlēm uzlauž rieksta čaumalā caurumu, līdz spēj piekļūt pie kārotā mīkstuma. Tomēr, lai arī palmu krabis spēj uzlauzt lielo riekstu, tas nav tā galvenais iztikas avots. Palmu krabis daudz dzer jūras ūdeni, lai saglabātu sāls balansu organismā.[7] Tas ir aktīvs nakts laikā, dienu pavadot, noslēpies pašraktā alā.[5][7] Vēsturiski cilvēki nav spējuši pieņemt lielo palmu krabi un medī to pie mazākās iespējas. Tomēr mūsdienās, aizsargājot sugas izdzīvošanu, jau vairākās vietās ir aizliegtas krabja medības.[5]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunie krabji sev līdzi nēsā paslēptuvi — tukšu gliemežvāku

Palmu krabji dzimumbriedumu sasniedz apmēram 5 gadu vecumā, bet to dzīves ilgums var sasniegt vairāk kā 60 gadus.[8] Pārošanās notiek uz sauszemes, bet pēc tam mātīte ar apaugļotajiem ikriem, kas paslēpti zem vēdera, dodas uz jūru, kur tos iznērš. No ikriem izšķiļas kāpuri, kuri kā planktons peld jūrā apmēram 28 dienas. Pēc tam kāpuri nolaižas uz gultnes, kur atrod tukšus gliemežvākus, un 21—28 dienas turpina attīstību paslēpies drošā vietā, kā arī pārvietojoties ar gliemežvāku visur kopā. Šajā periodā tas ik pa brīdim apciemo arī sauszemi.[11] Līdzko gliemežvāks kļūst par mazu un šauru, tas tiek nomainīts pret lielāku. Nobriestot spēcīgākam, mazais krabītis kopīgi ar atrasto gliemežvāku izceļo no jūras, uzsākot sauszemes dzīves posmu.[7] Uz sauszemes, ja krabis nespēj piemeklēt nākamā izmēra gliemežvāku, tas izmanto kokosrieksta čaumalu.[11] Palmu krabis aug lēnām. Sasniedzot trīs gadu vecumu, tas joprojām ir mazāks par 2 cm, bet ap šo laiku tam ir nocietējis eksoskelets uz vēdera posma, un jaunais krabis pamet gliemežvāku.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. WoRMS: Birgus latro (Linnaeus, 1767)
  2. 2,0 2,1 2,2 M. M. Drew, S. Harzsch, M. Stensmyr, S. Erland & B. S. Hansson (2010). "A review of the biology and ecology of the Robber Crab, Birgus latro (Linnaeus, 1767) (Anomura: Coenobitidae)". Zoologischer Anzeiger 249 (1): 45–67. doi:10.1016/j.jcz.2010.03.001
  3. Bill S. Hansson, Steffen Harzsch, Markus Knaden & Marcus Stensmyr (2010). "The neural and behavioral basis of chemical communication in terrestrial crustaceans". In Thomas Breithaupt & Martin Thiel. Chemical Communication in Crustaceans. New York, New York: Springer. pp. 149–173. doi:10.1007/978-0-387-77101-4_8. ISBN 978-0-387-77100-7.
  4. Richard Hartnoll (1988). "Evolution, systematics, and geographical distribution". In Warren W. Burggren & Brian Robert McMahon. Biology of the Land Crabs. Cambridge, United Kingdom: Cambridge University Press. pp. 6–54. ISBN 978-0-521-30690-4.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 IUCN: Birgus latro
  6. Piotr Naskrecki (2005). The Smaller Majority. Cambridge, Massachusetts: Belknap Press of Harvard University Press. p. 38. ISBN 978-0-674-01915-7.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 7,7 7,8 7,9 ARKive: Coconut crab (Birgus latro)
  8. 8,0 8,1 8,2 Terrestrial adaptations in the Anomura (Crustacea: Decapoda)
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 Warwick J. Fletcher (1993). "Coconut crabs". In Andrew Wright & Lance Hill. Nearshore Marine Resources of the South Pacific: Information for Fisheries Development and Management. Suva, Fiji: International Centre for Ocean Development. pp. 643–681. ISBN 978-982-02-0082-1
  10. W. J. Fletcher, I. W. Brown, D. R. Fielder & A. Obed (1991). Moulting and growth characteristics. pp. 35–60. In: Brown & Fielder (1991)
  11. 11,0 11,1 C. Schiller, D. R. Fielder, I. W. Brown & A. Obed (1991). Reproduction, early life-history and recruitment. pp. 13–34. In: Brown & Fielder (1991)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]