Panāfrikānisms
Panāfrikānisms ir politiska, sociāla un intelektuāla kustība, kas iestājas par Āfrikas tautu un afrikāņu izcelsmes cilvēku visā pasaulē vienotību, solidaritāti un kopīgu rīcību. Tā mērķis ir veicināt kopīgu identitāti, cīnīties pret koloniālismu, rasismu un diskrimināciju, kā arī atbalstīt Āfrikas politisko, ekonomisko un kultūras neatkarību un attīstību.
Panāfrikānisma idejas aizsākumi meklējami 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā afrikāņu diasporas intelektuāļu vidū Eiropā un Ziemeļamerikā. Par vienu no panāfrikānisma pamatlicējiem tiek uzskatīts V. E. B. Dibuā, kurš organizēja pirmos Panāfrikas kongresus un formulēja kustības politiskos un sociālos mērķus.
20. gadsimta vidū panāfrikānisms kļuva par nozīmīgu ideoloģisku pamatu Āfrikas dekolonizācijas procesiem. Tādas personības kā Kvame Nkruma, Džomo Keniata un Džūliuss Ņerere panāfrikānisma idejas īstenoja praksē, iestājoties par Āfrikas valstu neatkarību un ciešāku politisko sadarbību. Panāfrikānisms ietekmēja arī tādas kultūras kustības kā négritude un afrikāņu sociālisms.
Mūsdienās panāfrikānisms izpaužas gan politiskās iniciatīvās, piemēram, Āfrikas Savienības darbībā, gan kultūras, akadēmiskajā un sabiedriskajā diskursā, uzsverot diasporas lomu un globālo afrikāņu solidaritāti.
Ārējās saites
[rediģēt | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Panāfrikānisms.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
|