Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par literāru darbu. Par citām jēdziena Ģermānija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
„Ģermānijas” 1938. gada Jāņa Endzelīna latviskā tulkojuma 2011. gada pārizdevuma vāks

„Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām” (latīņu: De Origine et situ Germanorum) jeb vienkārši „Ģermānija” (Germania) ir romiešu vēsturnieka Gaja Kornēlija Tacita ap 98. gadu sarakstīts etnogrāfiska rakstura darbs par dažādu ārpus Romas impērijas dzīvojošu seno ģermāņu cilšu vēsturi, dzīvi un tradīcijām.[1]

1938. gadā darbs Jāņa Endzelīna tulkojumā A. Gulbja apgādā pirmoreiz izdots latviski, bet 2011. gadā ar Endzelīna mazmazdēla Ingmara Zemzara, vēsturnieka Harija Tumana un folkloristes Janīnas Kursītes-Pakules ievadrakstiem to pārizdod Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība.[2]

„Ģermānijā” 45. nodaļā iekļautas ziņas par uz ziemeļaustrumiem no ģermāņiem dzīvojošām ciltīm — aistiem (aestii) —, kas, iespējams, bijuši senie balti, precīzāk senprūši[3][4][5]:

„Tad nu jau pa labi Svēbu jūra savā piekrastē apskalo aistiešu ciltis, kas paražās un izskatā neatšķirās no svēbiem, valodā — tuvākas britiem. Pielūdz tie dievu māti. Kā ticības zīmi nēsā kuiļa tēlus: tie ieroču vietā un kā aizsarglīdzeklis pret visu ko nodrošina dieves cienītājus arī ienaidnieku vidū. Reti ķeras pie dzelzs, vairāk — pie rungām. Ap labību un citiem augļiem pūlas ar lielāku pacietību, nekā tas no parastās ģermāņu nevīžības gaidāms. Bet arī jūru pārmeklē un vienīgie no visiem lasa dzintaru (succinum), ko paši sauc par „glēsu” (glesum), sēkļos un pašā krastā. Un — kā jau barbari — tie nav ne pētījuši, ne uzzinājuši, kāda tam daba vai kādā kārtā tas rodas; ilgi pat gulēja tas starp citiem jūras izmesliem, līdz mūsu greznība cēla to godā. Paši to nekur nelieto: jēlveidā salasa, neapstrādātu nes tirgū un maksu saņem brīnīdamies.”[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tacits 2011, 46. lpp.
  2. «Gaja Kornēlija Tacita "Ģermānija" latviešu tulkojuma atvēršanas svētki». Latvijas Universitāte. 2011. gada 23. marts. Skatīts: 2016. gada 3. maijā.
  3. Tacits 2011, 13. lpp.
  4. Tacits 2011, 14. lpp.
  5. Tacits 2011, 53. lpp.
  6. Tacits 2011, 163.—165. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]