Par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrad"

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrad" bija PSRS komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1946. gada 14. augustā pieņemts lēmums, kas kritizēja Ļeņingradā iznākošos kultūras un mākslas žurnālus "Zvezda" un "Ļeņingrad", iezīmējot pēckara staļinisma politisko vajāšanu sākumu. Individuālai kritikai pakļāva izcilo dzejnieci Annu Ahmatovu un satīras rakstnieku Mihailu Zoščenko, kuru darbu turpmāku publikāciju aizliedza. Žurnālam "Zvezda" iecēla jaunu redaktoru, bet žurnālu "Ļeņingrad" likvidēja. Lēmumam sekoja rakstnieku vajāšanas visā PSRS un literatūras darbu stingra ideoloģiskā kontrole. Kā kļūdainu, lēmumu atcēla 1988. gada. 20. oktobrī.

Lēmuma pieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējamie iemesli tieši šo divu žurnālu kritikai ir vairāki:

  • Kara laikā bija nedaudz atslābusi ideoloģiskā kontrole, karā uzvarējusīe padomju cilvēki vēlējās beidzot sākt labāk dzīvot, parādījās apolitiski noskaņojumi, kas bija jāapspiež.
  • Ļeņingradai uzmanību pievērsa, jo kara blokādes laikā tā bija darbojusies autonomi no Maskavas.
  • Kremlī iesākās varas cīņa starp Maļenkovu un Ždanovu, kurš no 1934. gada bija Ļeņingradas partijas vadītājs.

1946. gada 13. aprīlī Politbirojs izskata trūkumus CK Propagandas pārvaldes darbā. Staļins sākotnēji kritizē Maskavas žurnālu "Novij mir", bet pēc tam arī Ļeņingradas "Zvezda". Zemākā līmeņa partijas vadītājus (īpaši Ukrainā) nokritizē par vājo ideoloģisko darbu. 22. aprīlī par propagandu atbildīgie Ždanovs un Aleksandrovs sagatavošanai iesniedz jautājumu par literatūras žurnālu "uzlabošanu" un iespējamo to skaita samazināšanu. 26. jūnijā Ļeņingradas partijas vadība apstiprina jauno "Zvezda" redakciju, kuras redkolēģijā iekļauts arī Zoščenko. Jūlija beigās iznākušajā "Zvezdas" numurā publicēts Zoščenko stāsts "Pērtiķa piedzīvojumi", kas jau iepriekš vairākas reizes publicēts bērnu žurnālos. Stāsta teikums - Būrī ļoti mierīgi elpot, noteikti atgriezīšos zoodārzā pie pirmās iespējas - acīmredzami raksturoja pēckara situāciju.

7. augustā Aleksandrovs nosūta Ždanova izskatīšanai CK lēmuma projektu, kurā kritizē 15 rakstnieku un dzejnieku daiļradi. 9. augustā notiek CK Orgbiroja sapulce. Piedalās Staļins, Ļeņingradas partijas vadītāji un rakstnieki. Staļins un Maļenkovs kritizē Ļeņingradas žurnālu un partijas darbu. Staļins uzsver, ka literatūra un rakstnieki veic jaunatnes ideoloģiskās audzināšanas darbu, tāpēc nedrīkst publicēt apolitiskus tekstus, redaktoriem jābūt drosmīgiem atteikt iepriekšējo gadu autoru publikācijas, jādod iespēju kara veterāniem. "Mums ir tikai viena interese - audzināt jaunatni, apmierināt tās vajadzības, audzināt jauno paaudzi pozitīvu, ticošu savai lietai, bez bailēm no grūtībām, gatavai pārvarēt jebkurus šķēršļus. Vai tad Anna Ahmatova tādus ļaudis var izaudzināt, vai tas balagānu stāstnieks Zoščenko? Kāda velna pēc ar viņiem īpaši ņemties!"[1] 14. oktobrī CK apstiprina lēmumu par žurnāliem. Lēmuma slepenajā daļā iekļauj Ļeņingradas partijas vadības kritiku.[2]

Zoščenko tēlo padomju kārtību un padomju ļaudis kroplaini kariķētā formā, melīgi rādīdams padomju cilvēkus kā primitīvus, muļķīgus, ar zemu kultūras līmeni, sīkpilsonisku gaumi un tikumiem. Zoščenko sniegto ļauno un huligānisko mūsu īstenības attēlojumu pavada pretpadomju izlēcieni.(...) Ahmatova ir mūsu tautai svešas, tukšas un bezidejiskas poēzijas tipiska pārstāve. Piesātinātas ar pesimisma un rezignācijas garu, viņas dzejas, izteikdamas vecās salona poēzijas gaumi, kas sastingusi buržuāziski aristokrātiskā estētisma un dekadences pozīcijās — "mākslu mākslai" un negrib iet kopsolī ar savu tautu, kaitē mūsu jaunatnes audzināšanai, un tās nav ciešamas padomju literatūrai.(...) CK atzīmē, ka sevišķi slikti darbojas žurnāls "Ļeņingrad", kas pastāvīgi deva iespēju publicēt savās lappusēs Zoščenko pretīgos un apmelojošos rakstus, Ahmatovas tukšās un apolitiskās dzejas. Tāpat kā žurnāla "Zvezda", arī žurnāla "Ļeņingrad" redakcija pielaida rupjas kļūdas, publicēdama virkni darbu, ko caurstrāvo visa ārzemnieciskā dievināšana.[3]

Lai arī Zoščenko, un īpaši Ahmatova, jau iepriekš bija pakļauti kritikai un cenzūrai, tieši viņu izcelšana kritikai nedaudz izbrīnīja. "Ļeņingrad" un "Zvezda" Zoščenko bija publicējušas tikai pāris reizes. Arī Ahmatovas dzeja iepriekšējo trīs gadu laikā bija publicēta tikai dažas reizes. Tikmēr citi padomju žurnāli, kas arī bija publicējuši Ahmatovu, nekādu kritiku nesaņēma.[4] Zoščenko 1946. gada aprīlī saņēma medaļu "Par lielisku darbu Lielā Tēvijas kara gados". Pēc CK lēmuma publicēšanas, Ahmatovu un Zoščenko izslēdza no Rakstnieku savienības, viņi izdzīvoja ar gadījuma darbiem.

Lai nospraustu jauno ideoloģisko kursu, uz Ļeņingradu nosūtīja bijušo Ļeņingradas partijas komitejas pirmo sekretāru Andreju Ždanovu, kurš Maskavā bija kļuvis par "otro cilvēku" aiz Staļina. Kritizēt Ļeņingradas partijas vadītājus viņam bija neērti, jo pats tos visus bija izvirzījis amatiem, tāpēc visu kritiku saņēma literāti. Ždanova 15. un 16. augusta referātus, kurā tas kritizēja literātus, pārpublicēja PSRS laikrakstos un žurnālos, sākas radošo darbinieku organizāciju sapulces un ideoloģisko pretinieku vajāšanas. Referātu nopublicēja atsevišķā brošūrā, kuru plaši izmantoja partijas darbā.

1946. gada 26. augustā sekoja CK lēmums par drāmas teātru darba uzlabošanu (aizliedza buržuāzisko autoru darbus), 4. septembrī kritikai pakļāva kinofilmu "Lielā dzīve", bet 1948. gada 10. februārī operu "Lielā draudzība". Katru reizi kritizēja autoru idejiskuma trūkumu, padomju īstenības izkropļošanu, pielabināšanos Rietumu priekšā un patriotisma trūkumu. Staļins nokritizēja filmas "Ivans Bargais" režisoru Sergeju Eizenšteinu, pieprasot pārstrādāt filmas otro sēriju. Mūzikā kritizēja Dmitriju Šostakoviču un Sergeju Prokofjevu.

Sekas Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 31. augustā Rīgā notika kultūras darbinieku sanāksme, kurā Vilis Lācis uzstājās ar runu par CK lēmumu un tā nozīmi latviešu literatūras turpmākajam virzienam. 9. septembrī notika teātra darbinieku un 10. septembrī Latvijas rakstnieku sanāksmes, kurās runātāji kritizēja trūkumus žurnālā "Karogs" un laikrakstā "Literatūra un Māksla", soloties sekot CK lēmuma norādītajam virzienam.[5]

Latvijas PSR komunistu režīms turpmāk kritizēja Annas Brigaderes darbu "reakcionāro būtību". Kritikai pakļāva rakstniekus Annu Brodeli, Elīnu Zālīti, Valdi Grēviņu, dzejniekus Andreju Balodi, Mirdzu Ķempi, Cecīliju Dineri, Pēteri Silu, Aleksandru Čaku, Jāni Grotu, Jāni Plaudi u.c. Galvenokārt kritizēja liriķus, norādot, ka viņiem jāpievēršas sociālisma dižajiem darbiem. Asā kritika, kas turpinājās vairākus gadus, visticamāk noveda pie Aleksandra Čaka pāragrās nāves.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]