Pāriet uz saturu

Paragvajas karš

Vikipēdijas lapa
Paragvajas karš

Tujuti kauja 1866. gada 24. maijā. Kandido Lopesa glezna
Datums1864. gada 12. oktobris — 1870. gada 1. marts
Vieta
Iznākums Trīskāršās alianses uzvara; Paragvajas sakāve un okupācija; Fransisko Solano Lopesa nāve
Teritoriālās
izmaiņas
Paragvaja zaudēja strīdīgās teritorijas par labu Brazīlijai un Argentīnai
Karotāji
Valsts karogs: Paragvaja Paragvaja Brazīlijas Impērija
Valsts karogs: Argentīna Argentīna
Valsts karogs: Urugvaja Urugvaja
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Paragvaja Fransisko Solano Lopess †
Valsts karogs: Paragvaja Hosē Eduvihiss Diass †
Valsts karogs: Paragvaja Bernardino Kabaljero
Pedru II
Kašiasas hercogs
grāfs d'Eu
Valsts karogs: Argentīna Bartolomē Mitre
Valsts karogs: Urugvaja Venansio Floress
Spēks
Ap 35 000—40 000 karavīru kara sākumā; vēlāk notika plaša mobilizācija[1] 1865. gada alianses plānā — ap 40 000 brazīliešu, 25 000 argentīniešu un 5000 urugvajiešu; faktiskais karaspēka lielums kara laikā mainījās[1]
Zaudējumi
Precīzs bojāgājušo skaits nav zināms; karš izraisīja ārkārtīgi lielus militāros un civiliedzīvotāju zaudējumus, badu un epidēmijas[2] Desmitiem tūkstošu kritušo un mirušo no slimībām; lielākā daļa Trīskāršās alianses militāro zaudējumu bija Brazīlijas pusē[2]
Paragvajas demogrāfisko zaudējumu precīzais apmērs historiogrāfijā joprojām ir diskutabls.[1]

Paragvajas karš bija karš Dienvidamerikā no 1864. līdz 1870. gadam, kurā Paragvaja cīnījās pret Brazīlijas Impērijas, Argentīnas un Urugvajas izveidoto Trīskāršo aliansi. Tas bija viens no ilgākajiem un postošākajiem kariem 19. gadsimta Dienvidamerikas vēsturē.[3][1]

Karš sākās uz ilgstošas cīņas par politisko un militāro ietekmi Laplatas baseinā fona. Paragvajas prezidents Fransisko Solano Lopess Brazīlijas militāro iejaukšanos Urugvajā uztvēra kā draudu reģiona spēku līdzsvaram. 1864. gada beigās Paragvaja sāka karadarbību pret Brazīliju, bet 1865. gadā, pēc tam kad Argentīnas valdība atteicās ļaut Paragvajas karaspēkam šķērsot savu teritoriju, Lopess pieteica karu arī Argentīnai. Brazīlija, Argentīna un jaunā Urugvajas valdība 1865. gada 1. maijā noslēdza Trīskāršās alianses līgumu.[1][4]

Sākotnēji Paragvajas armija veica ofensīvas Brazīlijas Matugrosu provincē un Argentīnas Korrjentesas provincē, tomēr 1865. gada otrajā pusē stratēģiskā iniciatīva pārgāja sabiedroto rokās. Pēc Paragvajas flotes sakāves Riačuelas kaujā sabiedrotie ieguva kontroli pār galvenajiem ūdensceļiem. 1866. gadā Trīskāršās alianses armija iebruka pašā Paragvajā. Karš pārvērtās ilgstošā pozīciju cīņā ap Umaitas cietoksni.[1][2]

1868. gadā pēc Umaitas krišanas sabiedroto armija sāka virzību uz Paragvajas galvaspilsētu Asunsjonu. 1869. gada sākumā pilsētu ieņēma Brazīlijas spēki. Lopess atteicās kapitulēt un turpināja pretošanos Paragvajas ziemeļaustrumos. Karš beidzās 1870. gada 1. martā Serokoras kaujā, kurā Lopess tika nogalināts.[2]

Priekšvēsture

[labot | labot pirmkodu]
Teritoriālās domstarpības Laplatas reģionā 1864. gadā

19. gadsimta vidū politisko situāciju Laplatas baseinā noteica sāncensība starp Brazīliju, Argentīnu, Paragvaju un Urugvajas politiskajiem grupējumiem. Reģionā vēl nebija pilnīgi noregulētas valstu robežas, bet Paranas un Paragvajas upes bija nozīmīgi transporta ceļi, kas savienoja kontinenta iekšzemes teritorijas ar Atlantijas okeānu.[5]

Paragvaja pēc neatkarības iegūšanas 19. gadsimta sākumā attīstījās samērā izolēti. Prezidenta Hosē Gaspara Rodrigesa de Fransijas laikā tika izveidota ļoti centralizēta valsts. Viņa pēctecis Karloss Antonio Lopess veicināja infrastruktūras, rūpniecības un bruņoto spēku attīstību.[6]

1862. gadā pēc Karlosa Antonio Lopesa nāves prezidenta amatu pārņēma viņa dēls Fransisko Solano Lopess. Viņš centās nodrošināt Paragvajai lielāku politisko lomu Laplatas baseinā un uzskatīja, ka Brazīlijas un Argentīnas ietekmes nostiprināšanās var apdraudēt Paragvajas intereses.[3][6]

Krīze Urugvajā

[labot | labot pirmkodu]

Urugvajas politikā ilgstoši savā starpā cīnījās Kolorado ("krāsaino") partija un Nacionālā partija, ko dēvēja arī par Blancos ("baltajiem"). Brazīlija un Argentīnas prezidenta Bartolomē Mitres valdība atbalstīja Kolorado līderi Venansio Floresu, savukārt Paragvaja simpatizēja Nacionālās partijas valdībai.[1]

1864. gadā Brazīlija, aizbildinoties ar savu pilsoņu interešu aizsardzību Urugvajā, nosūtīja karaspēku uz šo valsti. Lopess paziņoja, ka Brazīlijas militāra iejaukšanās izjauks spēku līdzsvaru Laplatas reģionā.[7][4]

Kara sākums

[labot | labot pirmkodu]

1864. gada novembrī Paragvajas varas iestādes aizturēja Brazīlijas tvaikoni Marquês de Olinda, kas kuģoja pa Paragvajas upi. Uz tā atradās arī jaunieceltais Matugrosu provinces gubernators. Incidents faktiski izraisīja diplomātisko attiecību pārtraukšanu starp abām valstīm.[3][1]

1864. gada decembrī Paragvajas karaspēks iebruka Brazīlijas Matugrosu provincē. Kampaņas sākumā paragvajieši ieņēma vairākus nocietinājumus un apdzīvotās vietas, jo Brazīlijas spēki šajā attālajā pierobežas reģionā bija nelieli.[3]

Lopess plānoja arī uzbrukt Brazīlijas dienvidu provincei Riugrandi du Sulai. Lai tur nokļūtu, Paragvajas armijai vajadzēja šķērsot Argentīnas teritoriju. Argentīnas prezidents Bartolomē Mitre atteicās dot šādu atļauju.[1]

1865. gada martā Paragvaja pieteica karu Argentīnai, bet aprīlī Paragvajas karaspēks ieņēma Korrjentesu.[3][1]

Trīskāršās alianses izveidošana

[labot | labot pirmkodu]

1865. gada 1. maijā Brazīlija, Argentīna un Urugvaja noslēdza Trīskāršās alianses līgumu. Sabiedrotie vienojās turpināt karu līdz Fransisko Solano Lopesa valdības sakāvei.[1]

Saskaņā ar sākotnējiem plāniem Brazīlijai bija jānodrošina ap 40 000, Argentīnai — 25 000, bet Urugvajai — 5000 karavīru. Kara gaitā Brazīlija kļuva par alianses galveno militāro un finansiālo spēku.[1]

Līgums paredzēja arī vairāku Paragvajas un tās kaimiņvalstu teritoriālo strīdu atrisināšanu par labu Argentīnai un Brazīlijai. Pēc līguma satura publiskošanas šie nosacījumi izraisīja kritiku arī ārpus Dienvidamerikas.[1]

1865. gada karadarbība

[labot | labot pirmkodu]

Galvenā cīņa šai laikā notika starp Brazīliju un Paragvaju. Vāji centralizētajā Argentīnā visu kara gaitu uzliesmoja armijas daļu un civiliedzīvotāju dumpji pret piedalīšanos karā,[8][9] kurus reizēm (kā 1865. gada novembrī Toledo) nācās apspiest ar brazīliešu armijas palīdzību; armijā iesauktos rekrūšus nācās turēt sasietus, lai tie neaizbēgtu.[10] Arī Urugvajā, kas tikko bija pārdzīvojusi pilsoņu karu, iesaukums sastapās ar līdzīgām problēmām. Lopess cerēja uz Argentīnas un Urugvajas dumpinieku atbalstu un kara sākumā centās izlauzties cauri Argentīnai uz Urugvaju, lai atjaunotu tajā sev vēlamo valdību; taču Argentīnas galvenais dumpinieks Urkiza pret Lopesu nostājās valdības pusē,[10] bet urugvajiešu spēki bija par maziem, lai pat ar Paragvajas atbalstu pretotos Brazīlijas armijai.

Riačuelas kauja

[labot | labot pirmkodu]

Paragvajas stratēģijai bija nepieciešama kontrole pār Paranas un Paragvajas upēm. 1865. gada 11. jūnijā notikušajā Riačuelas kaujā Brazīlijas flote sakāva Paragvajas jūras spēkus.[1]

Kauja kļuva par vienu no kara stratēģiskajiem pagrieziena punktiem. Brazīlijas kontrole pār upēm būtiski ierobežoja Paragvajas iespējas apgādāt savus spēkus un turpināt ofensīvu ārpus valsts teritorijas.[1]

Žatai un Urugvajanas kaujas

[labot | labot pirmkodu]

1865. gada augustā Paragvajas spēki tika sakauti Žatai kaujā. Aptuveni 2500 vīru lielo paragvajiešu vienību ielenca un sakāva ievērojami lielāks sabiedroto karaspēks.[1]

Septembrī padevās arī Paragvajas spēki Urugvajanā. Līdz ar to Paragvajas ofensīva ārpus valsts robežām faktiski bija beigusies,[1] lai gan pēdējās sadursmes Argentīnas teritorijā notika nākošā gada janvārī.[8]

Iebrukums Paragvajā

[labot | labot pirmkodu]

1866. gada aprīlī sabiedroto armija šķērsoja Paranas upi un iebruka Paragvajā. Galvenie Paragvajas aizsardzības spēki bija koncentrēti ap nocietināto Umaitas kompleksu, kas kontrolēja kuģošanu pa Paragvajas upi.[1][11]

Estero Beljako kauja

[labot | labot pirmkodu]

1866. gada maijā Paragvajas spēki uzbruka sabiedroto pozīcijām pie Estero Beljako. Lai gan uzbrukums sabiedrotajiem radīja ievērojamus zaudējumus, tas nespēja apturēt viņu virzību.[2]

Tujuti kauja

[labot | labot pirmkodu]
Tujiti kauja Kandido Lopesa gleznā

1866. gada 24. maijā notika Tujuti kauja, viena no lielākajām atklātā lauka kaujām Dienvidamerikas vēsturē. Lopess mēģināja ar vienlaicīgu uzbrukumu vairākos virzienos iznīcināt sabiedroto galveno armiju.[12]

Paragvajas uzbrukums tika atvairīts. Paragvajieši zaudēja vairākus tūkstošus karavīru. Paragvajas armijai, kuras cilvēkresursi bija daudz ierobežotāki nekā alianses valstīm, šādus zaudējumus bija īpaši grūti kompensēt.[12]

Kurupaiti kauja

[labot | labot pirmkodu]

1866. gada 22. septembrī sabiedrotie uzbruka labi nocietinātajām Paragvajas pozīcijām pie Kurupaiti. Paragvajas spēkus komandēja ģenerālis Hosē Eduvihiss Diass.[13]

Uzbrukums beidzās ar smagu sabiedroto sakāvi. Paragvajas artilērija un nocietinājumi nodarīja uzbrucējiem lielus zaudējumus, kamēr pašu aizstāvju zaudējumi bija ievērojami mazāki.[13]

Pēc Kurupaiti sabiedroto ofensīva gandrīz uz gadu apstājās.[1]

Umaitas kampaņa

[labot | labot pirmkodu]
Brazīlijas flotes pārrāvums gar Umaitas nocietinājumiem

1866. gada beigās un 1867. gadā sabiedrotie pakāpeniski aplenca Paragvajas galveno aizsardzības centru Umaitā. Brazīlijas ģenerālis Luiss Alviss di Lima i Silva, vēlāk pazīstams kā Kašiasas hercogs, pārņēma arvien lielāku lomu sabiedroto operāciju vadībā.[11][2]

Brazīlija ievērojami palielināja savu karaspēku, izveidoja apgādes līnijas un izmantoja savu floti Paragvajas upes kontrolei.[2]

1868. gada februārī Brazīlijas bruņukuģiem izdevās izlauzties gar Umaitas baterijām un nokļūt augšup pa Paragvajas upi. Drīz pēc tam Brazīlijas kuģi bombardēja Asunsjonu.[11]

1868. gada jūlijā Umaitas garnizons bija spiests pamest nocietinājumus. To krišana atvēra sabiedrotajiem ceļu uz Paragvajas centrālo daļu.[2]

1868. gada decembra kampaņa

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Umaitas krišanas Kašiasa spēki veica virkni operāciju, kas Brazīlijas un Paragvajas historiogrāfijā pazīstamas kā Dezembrada jeb 1868. gada decembra kampaņa.[2]

Notika kaujas pie Itororo, Avai un Lomas Valentinas. Paragvajas regulārās armijas galvenie spēki tika gandrīz pilnībā iznīcināti.[2]

Pēc Lomas Valentinas sakāves Lopess ar nelielu karaspēka daļu atkāpās uz valsts iekšieni.[2]

Asunsjonas ieņemšana

[labot | labot pirmkodu]

1869. gada janvārī Brazīlijas spēki ieņēma Asunsjonu. Pilsēta bija lielā mērā pamesta, jo Lopesa valdība jau agrāk bija pārvietojusies uz citām vietām.[2]

Sabiedrotie vēlāk izveidoja Paragvajā pagaidu valdību. Faktiskā militārā kontrole lielā valsts daļā atradās Brazīlijas spēku rokās.[1]

Kašiass uzskatīja galveno kara uzdevumu par izpildītu un atstāja komandiera amatu. Turpmāko Brazīlijas karaspēka vadību uzņēmās imperatora Pedru II znots Orleānas Gastons, Ē grāfs.[2]

Kara pēdējais posms

[labot | labot pirmkodu]

Neraugoties uz galvaspilsētas zaudēšanu un regulārās armijas sabrukumu, Lopess atteicās padoties. Viņš devās uz Paragvajas ziemeļaustrumiem, kur turpināja organizēt pretošanos.[2]

Paragvajas cilvēkresursi tobrīd bija gandrīz izsmelti. Armijā arvien plašāk tika mobilizēti ļoti jauni un ļoti veci vīrieši.[6][2]

1869. gada augustā notika kaujas pie Pirivevui un Akosta Ņu. Pēdējā kļuva īpaši pazīstama ar lielo nepilngadīgo karavīru skaitu Paragvajas spēkos.[2]

Serokoras kauja

[labot | labot pirmkodu]

1870. gada sākumā Lopesa rīcībā bija palikuši tikai daži simti karavīru un sekotāju. Viņš izveidoja nometni pie Serokoras valsts ziemeļaustrumos.[6][2]

1870. gada 1. martā nometnei uzbruka Brazīlijas karaspēks. Paragvajas spēki tika sakauti.[2]

Lopess kaujas laikā tika ievainots un nogalināts. Viņa nāve faktiski izbeidza sešus gadus ilgušo karu.[2][1]

Kara sekas

[labot | labot pirmkodu]

Paragvaja

[labot | labot pirmkodu]
Paragvajas kara galvenās militārās operācijas

Paragvaja bija valsts, kuru karš skāra vissmagāk. Tās infrastruktūra un saimniecība tika izpostīta, valsts zaudēja ļoti lielu daļu iedzīvotāju, bet tās teritoriju vairākus gadus okupēja sabiedroto karaspēks.[2][14]

Paragvaja zaudēja strīdīgās teritorijas Brazīlijai un Argentīnai. Vienlaikus tā saglabāja valstisko neatkarību un netika pievienota nevienai no uzvarētājvalstīm.[1]

Pēc kara Paragvajas ekonomiskā un politiskā atkarība no kaimiņvalstīm ievērojami pieauga. Pirmskara valsts vadītais ekonomikas modelis sabruka, bet turpmākajās desmitgadēs valsts piedzīvoja ilgstošu politisko nestabilitāti.[1]

Demogrāfiskie zaudējumi

[labot | labot pirmkodu]

Paragvajas kara demogrāfiskās sekas ir viens no visvairāk diskutētajiem jautājumiem konflikta historiogrāfijā.[1][2]

Vecākajā literatūrā bieži apgalvots, ka Paragvaja zaudējusi vairāk nekā pusi vai pat lielāko daļu pirmskara iedzīvotāju, īpaši pieaugušos vīriešus. Šādi skaitļi ilgstoši tika izmantoti arī populārajā literatūrā.[14]

Tomēr precīzu zaudējumu noteikšanu apgrūtina nepilnīgie un savstarpēji pretrunīgie 19. gadsimta demogrāfiskie dati. Mūsdienu pētnieki ir pārskatījuši agrākos aprēķinus, tomēr pastāv vienprātība, ka Paragvajas demogrāfiskie zaudējumi bija ārkārtīgi smagi.[1][2]

Bojāgājušo skaitu palielināja ne tikai kaujas, bet arī epidēmijas, bads, nepietiekams uzturs, sanitāro apstākļu sabrukums un civiliedzīvotāju pārvietošana.[2]

Brazīlija

[labot | labot pirmkodu]

Brazīlija bija galvenais Trīskāršās alianses militārais spēks un uzņēmās lielāko daļu kara finanšu izmaksu.[1][7]

Karš būtiski palielināja Brazīlijas armijas politisko un sabiedrisko nozīmi. Kara veterānu virsnieki turpmāk arvien vairāk iesaistījās valsts politiskajā dzīvē. Armijas ietekmes pieaugums kļuva par vienu no faktoriem, kas ilgtermiņā vājināja monarhiju un sekmēja Brazīlijas Impērijas krišanu 1889. gadā.[1]

Karš bija saistīts arī ar verdzības jautājumu. Brazīlijas armijā dienēja tūkstošiem melnādaino karavīru, tostarp vergi, kuriem par militāro dienestu tika piešķirta brīvība. Tas pastiprināja pretrunas starp verdzības institūciju un Brazīlijas sabiedrības modernizāciju.[2]

Argentīna

[labot | labot pirmkodu]

Argentīnai karš palīdzēja nostiprināt Buenosairesā bāzētās centrālās valdības varu pār valsts provincēm. Prezidenta Bartolomē Mitres valdības dalība karā tomēr izraisīja ievērojamu opozīciju vairākās Argentīnas provincēs.[1]

Pēc kara Argentīna ieguva daļu agrāk strīdīgo teritoriju.[1]

Tomēr strīds par Čako ziemeļu daļu saglabājās. 1878. gadā ASV prezidenta Raterforda Heiza arbitrāžas lēmums piešķīra Paragvajai lielu daļu teritorijas starp Paragvajas un Pilkomajo upēm.[1]

Urugvaja

[labot | labot pirmkodu]

Urugvajas militārais ieguldījums bija daudz mazāks nekā Brazīlijas un Argentīnas ieguldījums. Tomēr karš nostiprināja Venansio Floresa un Kolorado partijas politisko stāvokli.[1]

Kara cēloņu interpretācijas

[labot | labot pirmkodu]

Par Paragvajas kara cēloņiem pastāv plaša historiogrāfiska diskusija.[3][1]

Tradicionālajā interpretācijā liela atbildība par kara sākumu tika piedēvēta Fransisko Solano Lopesam. Viņa lēmumi uzbrukt Brazīlijai un Argentīnai tika skaidroti ar ambīcijām padarīt Paragvaju par reģionālu lielvaru.[1]

Citās interpretācijās lielāka uzmanība pievērsta Brazīlijas un Argentīnas centieniem paplašināt savu politisko ietekmi Laplatas baseinā un Urugvajas pilsoņu kara starptautiskajam raksturam.[7][3]

20. gadsimtā izplatījās arī interpretācija, ka karu esot izraisījusi vai veicinājusi Apvienotā Karaliste, lai iznīcinātu ekonomiski neatkarīgo Paragvaju. Šādu skaidrojumu īpaši popularizēja daļa Latīņamerikas revizionistiskās historiogrāfijas. Mūsdienu akadēmiskajā literatūrā vienkāršots priekšstats par karu kā britu organizētu konfliktu lielākoties netiek uzskatīts par pietiekami pamatotu; uzmanība galvenokārt tiek pievērsta Brazīlijas, Argentīnas, Paragvajas un Urugvajas savstarpējām drošības, robežu un politiskās ietekmes problēmām.[1][3]

Fransisko Solano Lopesa vērtējums

[labot | labot pirmkodu]
Fransisko Solano Lopess

Fransisko Solano Lopesa loma Paragvajas vēsturē joprojām tiek vērtēta pretrunīgi.[3][2]

Pēc kara uzvarētājvalstu un daudzu 19. gadsimta vēsturnieku darbos viņš tika attēlots kā autoritārs valdnieks, kura nepārdomātā ārpolitika noveda valsti līdz katastrofai.[1]

20. gadsimta Paragvajā izveidojās pretēja interpretācija. Lopess arvien biežāk tika attēlots kā nacionālais varonis, kurš aizstāvēja Paragvajas suverenitāti pret daudz spēcīgāko kaimiņvalstu koalīciju.[2]

Mūsdienu historiogrāfijā parasti tiek nošķirta Paragvajas iedzīvotāju ārkārtīgi smagā pretošanās un Lopesa valdības politiskie un militārie lēmumi, kuru atbildība par kara sākšanos un turpināšanu joprojām ir diskusiju priekšmets.[3][2]

Piemiņa

[labot | labot pirmkodu]

Paragvajā karš ieņem īpašu vietu nacionālajā vēsturiskajā atmiņā. 1. marts — Fransisko Solano Lopesa nāves un kara beigu diena — valstī tiek atzīmēts kā Varoņu diena.[2]

Daudzi kara dalībnieki, tostarp Lopess un ģenerālis Hosē Eduvihiss Diass, Paragvajā tiek godināti kā nacionālie varoņi.[4]

Ar karu saistītie notikumi ir plaši atspoguļoti arī Brazīlijas, Argentīnas un Urugvajas vēsturiskajā atmiņā, tomēr šo valstu nacionālās interpretācijas būtiski atšķiras.[3] 1978. gadā Paragvajā uzņēma karam veltītu spēlfilmu "Cerro Cora" ('Serokora').[15] 21. gadsimtā Brazīlijā un Paragvajā uzņemtas vēl divas ar kara tēmu saistītas spēlfilmas, taču tās izmanto karadarbību kā fonu ētisku problēmu risināšanai vai piedzīvojumu sižetam.

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]
  • Bethell, Leslie. The Paraguayan War (1864–1870). London: Institute of Latin American Studies, University of London, 1996.
  • Box, Pelham Horton. The Origins of the Paraguayan War. Urbana: University of Illinois Studies in the Social Sciences, 1930.
  • Doratioto, Francisco. Maldita Guerra: Nova História da Guerra do Paraguai. São Paulo: Companhia das Letras, 2002.
  • Leuchars, Chris. To the Bitter End: Paraguay and the War of the Triple Alliance. Westport: Greenwood Press, 2002.
  • Thompson, George. The War in Paraguay. London: Longmans, Green and Co., 1869.
  • Whigham, Thomas L. The Paraguayan War. Volume 1: Causes and Early Conduct. Lincoln: University of Nebraska Press, 2002.
  • Whigham, Thomas L. The Road to Armageddon: Paraguay Versus the Triple Alliance, 1866–70. Calgary: University of Calgary Press, 2017.
  • Whigham, Thomas L.; Potthast, Barbara. “The Paraguayan Rosetta Stone: New Insights into the Demographics of the Paraguayan War, 1864–1870”. Latin American Research Review, 1999, 34 (1): 174–186.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31 32 33 34 35 «War of the Triple Alliance». Encyclopedia of Latin American History and Culture. Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-09-13.
  2. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 Thomas L. Whigham. «The road to Armageddon: Paraguay versus the Triple Alliance, 1866–70». Library of Congress, 2017. Skatīts: 2026-09-13.
  3. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 Bridget Chesterton; Thomas Whigham. «Paraguayan War (War of the Triple Alliance)». Oxford Bibliographies in Latin American Studies. Oxford University Press, 2014-06-30. Skatīts: 2026-09-13.
  4. 1 2 3 Guido Rodríguez Alcalá. «La Guerra de la Triple Alianza, 1864 al 1870» (spāņu). Secretaría Nacional de Cultura de Paraguay, 2011-05-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-11-04. Skatīts: 2026-09-13.
  5. ↑ Vitor Izecksohn. «War of the Triple Alliance (Paraguayan War)». Oxford Bibliographies in Military History. Oxford University Press, 2024-11-22. Skatīts: 2026-09-13.
  6. 1 2 3 4 «Paraguay: A Country Study». Library of Congress. Skatīts: 2026-09-13.
  7. 1 2 3 Francisco Doratioto. «Paraguayan War and Brazil: Conflicts and Interest». Oxford Research Encyclopedia of Latin American History. Oxford University Press, 2016-09-29. Skatīts: 2026-09-13.
  8. 1 2 «Historia Militar Argentina - La Guerra del Paraguay (1865 y 1870) - Revista del Suboficial Nro 649». www.rs.ejercito.mil.ar. Skatīts: 2026-09-12.
  9. ↑ chajarialdia.com.ar. Los entrerrianos no estaban de acuerdo con la guerra contra Paraguay
  10. 1 2 «ANALES DIPLOMÁTICO Y MILITAR DE LA GUERRA DEL PARAGUAY - TOMO I (Por GREGORIO BENITES)». Portal Guaraní (spāņu). Skatīts: 2026-09-12. [novecojusi saite]
  11. 1 2 3 «Cañones y acorazados: la campaña de Humaitá (1866–1868) en la Guerra de la Triple Alianza». Library of Congress. 2019. Skatīts: 2026-09-13.
  12. 1 2 «Tuyutí, Battle of». Encyclopedia of Latin American History and Culture. Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-09-13.
  13. 1 2 «Curupayty, Battle of». Encyclopedia of Latin American History and Culture. Encyclopedia.com. Skatīts: 2026-09-13.
  14. 1 2 «Country Profile: Paraguay». Library of Congress, Federal Research Division. 2005-10. Skatīts: 2026-09-13.
  15. ↑ MarcosParaguay (2018-04-17), Cerro Cora - La Pelicula. Atjaunināts: 2026-09-12