Parastā apšubeka

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Parastā apšubeka
Leccinum aurantiacum
xxxx
xxxx
Klasifikācija
Valsts Sēnes (Fungi)
Nodalījums Bazīdijsēnes (Basidiomycota)
Klase Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
Kārta Beku rinda (Boletales)
Dzimta Beku dzimta (Boletaceae)
Ģints Lācīši (Leccinum)
Suga Parastā apšubeka (L. aurantiacum)
Parastā apšubeka Vikikrātuvē

Parastā apšubeka jeb apšu kundziņš (Leccinum aurantiacum) ir Latvijā vidēji bieža beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Pēdējā laikā no šīs sugas bieži nošķir baltkāta apšubeku (Leccinum albostipitatum),[1] kas atšķiras ar baltām zvīņām uz kātiņa, un par parastās apšubekas formu bieži atzīst ārēji ļoti līdzīgo ozolu lācīti (Leccinum quercinum).

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pusaugusi parastā apšubeka Lietuvā.
  • Cepurīte: krāsa parasti ķieģeļsarkani brūngana vai oranžsarkana. Forma jaunām sēnēm lodveida, ar kātiņam cieši pieguļošu apmali, izaugušām plakani līdz spilvenveidīgi izliekta, platums līdz 30 cm. Virsmiziņa parasti gluda, sausa, daivaini pārkaras pār malu. Mīkstums balts, griezumu un sēņodiņu bojājumu vietās nomelnē, ar patīkamu smaržu un garšu.
  • Stobriņi: Bālgani vai krējuma krāsā, vecumā tumši pelēki, no kātiņa krasi nodalīti. Sākumā cieti, vecumā mīksti, viegli atdalāmi no cepurītes. Atveres sākumā bālganas, vēlāk pelēkas līdz brūnganām.
  • Kātiņš: jaunām sēnēm bumbuļveida, vēlāk cilindrisks, bieži ar zilganiem plankumiem, reizēm paresnināts uz leju. Blīvs, bālgans, ar sākumā baltām, vēlāk sarkanbrūnām līdz melnām sīkām gareniskām zvīņām. Iespiedumu vietās kļūst zilpelēks. Garums līdz 22 cm, resnums līdz 6 cm.
  • Sporas: brūnganas, masā zaļganbrūnas, gludas, elipsoīdas-vārpstveida, 13-17/4-5 µm, katra no tām satur vienu vai vairākus eļļas pilienus.
  • Bazīdijas: 25-40/10-12,5 µm, ar 2 vai 4 sporām.
  • Cistīdas: vārpstveida, bezkrāsainas, 30-50/9-12 µm.[2] [3]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mikorizas sēne. Aug no jūlija līdz septembrim, labvēlīgos laika apstākļos no jūnija līdz oktobrim, retos mežos, ceļmalās un mežmalās. Parasti aug zem apsēm, taču spējīga biedroties arī ar citām koku sugām.[4]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēdams bez iepriekšējas novārīšanas. Gatavojot mīkstums kļūst melnpelēks.

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīga zem priedēm augošajam sila lācītim, zem ozoliem atrodamajam ozolu lācītim un bērzu un egļu audzēs augošajai dzeltenbrūnajai apšubekai. Drošākā atšķiršana ir pēc mikorizu veidojošajiem kokiem, bet kļūdai identifikācijā nav kulināras nozīmes. Visas tās ir labas ēdamās sēnes.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Parastā un baltkāta apšubeka
  2. V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 57. lpp.
  3. M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 56. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  4. “Грибы СССР”, Мысль, 1980. 158. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]