Parastā pūkpīle

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Parastā pūkpīle
Somateria mollissima (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Mātīte
Mātīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta Pīļu dzimta (Anatidae)
Apakšdzimta Gauru apakšdzimta (Merginae)
Ģints Pūkpīles (Somateria)
Suga Parastā pūkpīle (Somateria mollissima)
Parastā pūkpīle Vikikrātuvē

Parastā pūkpīle jeb lielā pūkpīle, arī gāga[1] (Somateria mollissima) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie gauru apakšdzimtas (Merginae). Tā sastopama Eiropas, Ziemeļamerikas un Austrumsibīrijas ziemeļu piekrastēs: ligzdo Arktikas un nelielā skaitā mērenās joslas reģionos, ziemo no ligzdošanas areāla nedaudz uz dienvidiem, mērenajā joslā.

Zinātniskais nosaukums Somateria mollissima atvasināts no sengrieķu un latīņu valodas, un latviski nozīmē "ļoti mīkstas spalvas" jeb "ļoti mīksts ķermenis" (somatos — 'ķermenis, vilna, spalvas'; mollissimus — 'ļoti mīksts'), atspoguļojot putna ļoti mīkstās dūnas.[2]

Par pirmo jebkad aizsargāto putnu sugu pasaulē ir kļuvusi parastā pukpīle Fārna salās Nortamberlendas piekrastē (Lielbritānijā). Likumu izstrādāja Svētais Katberts 676. gadā. Mūsdienās salās ligzdo apmēram 1000 pāru, un vietējie pūkpīles mēdz saukt par Kadija pīlēm, atvasinot vārdu Kadijs no Katberta.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastā pūkpīle ligzdo akmeņainos jūras krastos vai tundrā

Parastās pūkpīles populācijas galvenokārt ligzdo Kanādas un Sibīrijas arktiskajā reģionā, bet tās ligzdo arī Grenlandes dienvidos un Ziemeļamerikas abos okeāna krastos, austrumu krastā uz dienvidiem sasniedzot Meinu, rietumos Aļaskas pussalu.[4][5] Eiropā tā ligzdo tikai kontinenta ziemeļdaļā (ieskaitot arī Igaunijas salas un piekrasti), okeānu un jūru piekrastēs, un uz salām.[4]

Ziemas periodā parastā pūkpīle migrē dienvidu virzienā, Eiropā sasniedzot Vidusjūras rietumkrastu, bet Āzijā Kamčatkas pussalu.[4] Ziemeļamerikā tā ļoti reti austrumkrastā sasniedz Floridu, bet rietumkrastā Vašingtonas štatu. Amerikas populācijas galvenokārt ziemo Ņūfaundlendā, Keipkodā un Aleutu salās.[5]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā parastās pūkpīles sastopamas samērā bieži ceļošanas laikā, bet to skaits nav liels. Novērot tās var tikai jūrā un piekrastē. Atsevišķi īpatņi piekrastē arī pārziemo.[6]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņam ir melnbalts apspalvojums ar gaiši zaļu pakauša lejasdaļu un gaiši brūnām krūtīm
Mātītes ir neuzkrītošā, pelēkbrūnā vai sarkanbrūnā krāsā, ar smalku raibumojumu

Parastā pūkpīle ir liela auguma pīle ar masīvu ķīļveida knābi un slīpu pieri, radot iespaidu, ka galvai ir koniska forma.[7] Tā ir ne tikai lielākā no Eiropā dzīvojošām savvaļas pīlēm,[7] bet tā ir arī lielākā pīle visā Ziemeļu puslodē.[5] Parastās pūkpīles ķermeņa garums ir 50—71 cm, spārnu izplētums 80—110 cm.[8][9] Atkarībā no sezonas, pasugas un indivīda īpatnībām svars var būt ļoti dažāds, 850—3025 g.[5] Svars nominālpasugas tēviņam 1384—2875 g, mātītei 1192—2895 g.[8]

Sugai piemīt dzimumu dimorfisms, un tēviņu ir viegli atšķirt no mātītes. Tēviņam pamatā ir melnbalts apspalvojums: kakls, mugura un spārni līdz elkonim ir balti; vēders, aste, lidspalvas un galvas virspuse melni (galvas vidū šaura, balta svītra). Melnbalto apspalvojumu papildina dažas krāsainas detaļas: pakauša lejasdaļā liels, gaiši zaļš laukums, bet krūtis gaiši brūnas. Mātīte ir neuzkrītošā, pelēkbrūnā vai sarkanbrūnā krāsā, ar smalku raibumojumu, tādējādi tā saplūst ar apkārtējo dabu un to ir grūti pamanīt. Jaunie tēviņi ir pelēkbrūni, paaugoties tie kļūst pelēki, pamazām kļūstot melnbalti. Katram indivīdam melnbaltais apspalvojums veidojas atšķirīgi, ar neregulāras formas laukumiem. Pieauguša tēviņa apspalvojums tiek iegūts apmēram 3 gadu vecumā.[5]

Dažādās pasugas viena no otras atšķiras ar nelielām apspalvojuma niansēm un knābja krāsu.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās pūkpīles ir gājputni, un migrācijas ceļojumus veic lielos baros, kuros var būt no dažiem desmit līdz vairākiem tūkstošiem putnu.[5] Tās ir aktīvas dienas laikā. Ziemas periodā lielākā daļa no īsās dienas paiet barojoties. Barība tiek meklēta, ienirstot zem ūdens 3—20 metru dziļumā. Lai taupītu enerģiju, ziemā pūkpīles ienirst viena aiz otras, sekojot bara līderim.[5] Viens barošanās cēliens ilgst 15—30 minūtes, pēc tam pūkpīles dodas krastā, lai atpūstos un sagremotu norīto barību. Pēc atpūtas brīža, tās atkal dodas nirt. Ja temperatūra noslīd ļoti zemu un kļūst ļoti auksts, pūkpīles pārstāj baroties, lai taupītu enerģiju.[5] Otrs veids, kā ziemā tiek taupīta enerģija, ir cenšanās noķert pēc iespējas lielāku medījumu.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastā pūkpīle galvenokārt barojas ar vēžveidīgajiem un moluskiem.[5] Iecienītākā barība ir gliemenes, kuras pūkpīle norij veselas. Gliemeņu vāki tiek sasmalcināti muskuļkuņģī, bet pēc tam izvadīti laukā. Krabjiem pūkpīle vispirms atdala visas kājas un spīles, bet ķermenis tiek norīts vesels, līdzīgi kā gliemenes. Parastā pūkpīle medī arī jūras ežus, jūras zvaigznes un nelielā daudzumā arī zivis.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastās pūkpīles ligzda tiek bagātīgi izklāta ar dūnām
Radniecīgas mātītes, audzinot mazuļus, apvienojas, tādējādi tos sekmīgāk aizsargājot no kaijām un citiem ienaidniekiem

Parastās pūkpīles galvenokārt ligzdo akmeņainos jūras krastos un tundrā, īpaši iecienītas ir nelielas piekrastes saliņas, kurās nav plēsīgo zīdītāju. Tās ligzdo lielās kolonijās, kurās ir 100—15 000 īpatņu.[10] Mātītes vienmēr atgriežas tajā pašā salā, kurā pašas kādreiz ir izšķīlušās. Tādējādi lielākā daļa ligzdojošo mātīšu vienā salā ir savstarpējas radinieces, starp tām veidojoties dzimtā balstītām savstarpējām attiecībām.[11] Radniecībai ir milzīga nozīme tajā, ka parastajām pūkpīlēm ir izveidojies ieradums kooperēties ligzdošanas laikā, kas izpaužas gan kopīgu dējumu veidošanā (radniecīgām mātītēm dējot olas vienā ligzdā), gan kopīgā mazuļu pieskatīšanā.[12][13]

Parastās pūkpīles veido mongāmus pārus, kas parasti izveidoti pirms putni ierodas ligzdošanas vietā. Tomēr daži putni pārus izveido pēc migrācijas.[5] Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 2 gadu vecumā, tēviņi 3 gados. Ierodoties ligzdošanas vietā, pāris dažās dienās piemeklē vispiemērotāko ligzdas vietu un to sagatavo, izklājot zemi ar dūnām, kuras mātīte sev izrauj no ķermeņa.[5] Dējumā ir 2—8 olas (visbiežāk 4—5). Izdējot otro vai trešo olu, mātīte uzsāk perēšanu. Inkubācijas periods ilgst apmēram 25 dienas, perē tikai mātīte. Drīz pēc tam, kad mātīte sākusi perēt, tēviņš to pamet, pievienojoties tēviņu baram. Kad mazuļi izšķīlušies, mātītes apvienojas to aizsargāšanai, veidojot kopīgus mazuļu barus. Galvenie mazuļu ienaidnieki ir kaijas, kuras visbiežāk uzbrūk noklīdušiem, vientuļiem pīlēniem. Saspiežot mazuļus kopā lielā barā, tie tiek pasargāti uzbrukumiem no gaisa. Jaunie putni sāk lidot 35—50 dienu vecumā.[5]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastajai pūkpīlei ir 6 pasugas:[14]

  • Somateria mollissima borealis — sastopama Kanādas ziemeļaustrumos, Grenlandē un Islandē;
  • Somateria mollissima dresseri — sastopama Kanādas dienvidaustrumos un ASV ziemeļaustrumos;
  • Somateria mollissima faeroeensis — sastopama Fēru salās;
  • Somateria mollissima mollissima — sastopama Eirāzijas ziemeļrietumos;
  • Somateria mollissima sedentaria — sastopama Hudzona un Džeimsa līcī (Kanādā);
  • Somateria mollissima v-nigrum — sastopama Āzijas ziemeļaustrumos un Aļaskā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Putni Dabā
  2. Jobling, James A (2010). The Helm Dictionary of Scientific Bird Names. London: Christopher Helm. pp. 258, 359. ISBN 978-1-4081-2501-4.
  3. BBC: Cuddy's Duck
  4. 4,0 4,1 4,2 BirdLife: Common Eider Somateria mollissima
  5. 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 5,13 ADW: Somateria mollissima
  6. Ornitofaunistika: Parastā pūkpīle Somateria mollissima
  7. 7,0 7,1 Dziedava: Parastā pūkpīle
  8. 8,0 8,1 Alive: Common Eider (Somateria mollissima)
  9. Ogilvie, Malcolm; Young, Steve (2004). Wildfowl of the World. New Holland Publishers. ISBN 978-1-84330-328-2.
  10. Chapdelaine, G.; Dupuis, P.; Reed, A. (1986). "Distribution, abondance et fluctuation des populations d'eider à duvet dans l'estuaire et le golfe du Saint-Laurent" [Distribution, abundance and population fluctuations of the common eider in the Estuary and Gulf of St. Lawrence]. In Reed, A. Eider ducks in Canada. Canadian Wildlife Service Report Series (in French). Ottawa, ON: Canadian Wildlife Service. pp. 6–11.
  11. Genetic evidence for kin-based female social structure in common eiders (Somateria mollissima)
  12. Andersson, M.; Waldeck, P. (2007). "Host-parasite kinship in a female-philopatric bird population: evidence from relatedness trend analysis". Molecular Ecology. 16: 2797–2806. doi:10.1111/j.1365-294x.2007.03301.x. PMID 17594448
  13. Parental Effort and Reproductive Skew in Coalitions of Brood Rearing Female Common Eiders
  14. IOC World Bird List: Screamers, ducks, geese & swans

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]