Parastā odze

Parastā odze Vipera berus (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Rāpuļi (Reptilia)
Kārta	Zvīņrāpuļi (Squamata)
Apakškārta	Čūskas (Serpentes)
Dzimta	Odžu dzimta (Viperidae)
Apakšdzimta	Odžu apakšdzimta (Viperinae)
Ģints	Odzes (Vipera)
Suga	Parastā odze (Vipera berus)
Sinonīmi
Coluber berus Chersea vulgaris Vipera sachalinensis Vipera nikolskii
Parastā odze Vikikrātuvē

Parastā odze jeb vienkārši odze (Vipera berus) ir odžu dzimtas (Viperidae) vienīgā Latvijā dzīvojošā indīgo čūsku suga. Tā sastopama plašā areālā Eirāzijā, sākot ar Francijas ziemeļiem, Lielbritāniju, izņemot Īriju, un Vāciju Eiropas rietumos, areālā ziemeļu robežai Skandināvijā sasniedzot polāro loku, bet dienvidu robeža Centrāleiropā sasniedz Itālijas un Grieķijas ziemeļus. Izplatības areāls virzienā uz austrumiem turpinās Āzijas mērenā klimata joslā līdz pat Tālajiem Austrumiem, sasniedzot Ķīnas ziemeļrietumus, Mongolijas ziemeļus, Ziemeļkoreju un Sahalīnu. Latvijā odze ir diezgan bieži sastopama čūska.

Izskats

Melna un tradicionālas krāsas odze

Odzei uz galvas ir tumšāka par pamatkrāsu V vai X veida zīme, galvas apakša balta vai iedzeltena

Odze ir vidēji liela čūska ar relatīvi masīvu ķermeni un īsu asti. Mātītēm aste ir īsāka nekā tēviņiem. Tās garums ar asti Latvijā var sasniegt 75—80 cm, bet parasti tas ir 40–60 cm. Lielākās odzes mīt Skandināvijā. Šajā reģionā to auguma garums var pārsniegt 90 cm, lielākajiem īpatņiem sasniedzot 104 cm. Toties Francijā un Lielbritānijā lielākās odzes sasniedz 87 cm. Parastās odzes svars ir apmēram 50—180 g.

Galva trīsstūraina, saplacināta, labi norobežota no kakla, purns īss un strups. Lielo acu zīlītes vertikālas. Acis parasti ir vienādā lielumā ar nāsīm vai lielākas par tām. Mugurpuses krāsa var būt ļoti dažāda: brūna, pelēka, zaļgana, dzeltenīga, vara sarkana un pat melna. Uz muguras, izņemot melnajām odzēm, ir vairāk vai mazāk saskatāma tumša zigzagveidīga josla. Tās abās pusēs parasti ir ieapaļu, tumšu plankumu virkne, kas sākas pie acīm kā tumša svītra. Zig—zag josla līdz ar tumšo X vai V veida zīmējumu uz pakauša ir odzes raksturīgākās pazīmes, kas nepiemīt nevienai citai Latvijas čūskai. Lai arī melnajai odzei zig—zag līnija nav saskatāma, to var viegli atšķirt no melna zalkša, jo zalktim galvas sānos ir gaiši pusmēnessveida plankumi. Retos gadījumos var novērot vara sarkanas odzes arī bez raksta. Netipiski čūskām, bet odzēm dzimumu var noteikt pēc krāsas. Mātītes parasti ir brūnas vai sarkanīgas ar tumši brūnu zig—zag joslu, bet tēviņi parasti ir pelēki, gaišā smilšu krāsā ar melnu zīmējumu. Ķermeņa pamatkrāsa, salīdzinot ar mātītēm, tēviņiem visbiežāk ir nedaudz gaišāka, līdz ar to melnā zig—zag josla koši izceļas. Melnās odzes visbiežāk ir mātītes. Abiem dzimumiem vēders ir gandrīz melns, pelēks, pelēkbrūns, brūns vai zilganpelēks, galvas apakša netīri dzeltena vai balta. Astes apakša mātītēm parasti ir dzeltenīga, tēviņiem sārta.

Odzei uz galvas ir gludas vai vāji izceltas zvīņas, bet uz muguras tās ir raupjas, izteikti ķīļveida, augšpusē veidojot 21 zvīņu rindu, retos gadījumos 19, 20, 22 vai 23 rindas. Rindas, kas robežojas ar vēdera zvīņām vairs nav ķīļveida. Zvīņas pie ādas piestiprinātas samērā vaļīgi un uz sāniem kļūst arvien platākas. Rindas, kas atrodas vistuvāk vēderam, ir apmēram 2 reizes platākas nekā tās, kas atrodas muguras centrā. Uz vēdera ir platu zvīņu josla, kuras tēviņam ir 132—150, mātītēm 132—158. Anālais vairogs ir viens. Zem astes ir pāra zvīņu joslas un pēc skaita tās ir 32—46 tēviņam, 23—38 mātītei.

Ekoloģija

Pēc ziemošanas odzes parādās visagrāk no visiem rāpuļiem Latvijā

Odzes parasti apdzīvo ar zāli un krūmiem aizaugušus izcirtumus un mežmalas, purvus, skrajus priežu mežus, kur aug virši un meža ogulāji. Vasarā kā slēptuvi odzes izmanto citu dzīvnieku alas, satrūdējušu celmu tukšumus, mīl mitināties starp akmeņiem, sagulētā, pagājuša gada sausajā zālē, sienā. Odzi var sastapt arī pie ūdens krātuvēm, tā kā labi peld. Odzes var iemitināties arī pamestās celtnēs zem veciem celtniecības materiāliem. Pēc ziemošanas parādās agrāk par citām čūskām un citiem rāpuļiem, jau aprīļa sākumā. Odze ir aukstumizturīgākā no visām pasaules čūskām. Tēviņi parādās pusotru vai divas nedēļas pirms mātītēm. Pavasarī, kamēr naktis vēl samērā dzestras, odze ir aktīva tikai dienas laikā un galvenokārt uzturas saules apspīdētās vietās, taču, vasarai iesilstot, odze kļūst aktīva galvenokārt krēslā un tumsā. Tomēr odze visu vasaru mīl no rītiem vai pēcpusdienā izlīst no slēptuves un sildīties saulītē. Odzes ir poikilotermi dzīvnieki, kas atšķirībā no putniem un zīdītājiem paši savā ķermenī siltumu radīt nespēj un tā sasildīšanai izmanto apkārtējās vides siltumu. Sildīties saulītē vasaras nogalē īpaši nepieciešams mātītēm, kurām jo siltāks ir ķermenis, jo ātrāk tajā attīstās mazuļi. Ziemo parasti grupās dziļās alās, bedrēs vai zem koku saknēm, sākot ar septembra beigām, oktobra sākumu. Ziemošanas laikā aiziet bojā apmēram 15% pieaugušo odžu un 30—40% mazuļu.

Barība

Medī galvenokārt peļveidīgos grauzējus un vardes. Pavasarī barojas arī ar putnu mazuļiem, retāk ar ķirzakām. Odze medījumam iekož, sagaida tā nāvi, ko izraisa inde, un tikai tad sāk rīt. Ļoti bieži sakostais upuris pēc sakošanas vēl pārvietojas un tikai tad nomirst. Odze ar mēles palīdzību sameklē savu medījumu un tad to apēd. Inde ne tikai nogalina upuri, bet arī tās iedarbībā uzsākas upura sadalīšanās. Mazuļi pārtiek no kukaiņiem, retāk no gliemjiem un sliekām. Ūdeni odze uzņem, to iesūcot mutē, pēc tam rāpulis izslejas, atgāž galvu, lai ūdens no mutes ietecētu rīklē.

Odzes ādas virsējās kārtas maiņas laikā nebarojas. Veselīgām čūskām virsāda nonāk vesela un nomaucas kā zeķe no kājas. Slimām čūskām ādas virsslānis atlobās pa daļām. Veselīgas pieaugušās odzes no ādas izmaucas 3—4 reizes gada siltajā sezonā, bet slimīgas odzes un visas jaunās odzes no vecās ādas atbrīvojas vēl biežāk.

Vairošanās

Divi tēviņi īsi pirms pārošanās

Odzes sildās saulītē, lai iegūtu enerģiju medībām

Odzes ir oldzīvdzemdētājas, kas nozīmē, ka olas attīstās mātītes ķermenī un mazuļi piedzimst dzīvi. Dzimumbriedumu odzes sasniedz apmēram 4 gadu vecumā. Tās pārojas maijā, un tēviņš ar ožas palīdzību meklē mātīti, pārvarot lielus attālumus, līdz atrod partneri. Mātīte pārojas katru otro vai trešo gadu. Pirms sapārošanās starp tēviņiem var notikt cīņas par mātītes labvēlību. Sāncenši, līdz pusei piepaceltos ķermeņus viens ap otru vīdami, cenšas nospiest pretinieku pie zemes. Indes zobi cīņās nekad netiek izmantoti. Pārošanās notiek vai nu vienam vai vairākiem pāriem satinoties kamolā un berzējoties vienam gar otru. Pēc sapārošanās pāris dažās dienas paliek kopā. Mazuļu attīstības periods mātītes olvados ilgst apmēram 3 mēnešus. Augustā vai septembrī mātīte dzemdē 5—15 mazuļus, kas ir apmēram 22 cm gari. Metiena lielums pieaug līdz ar mātītes vecumu. Dzemdēšanas laikā mātīte lēni pārvietojas, intervāls starp divu mazuļu pasaulē nākšanu ir vidēji 5—10 minūtes. Laiks no odzēnu piedzimšanas brīža līdz patstāvīgas pārvietošanās spējas iegūšanai apmēram viena, divas minūtes. Tiklīdz apžuvuši, jaunie čūskulēni pirmo reizi mūžā steidz atbrīvoties no ādas virsslāņa. Mazās odzītes ir indīgas uzreiz pēc piedzimšanas.

Odzes aizsardzības uzvedība

Odze nav agresīva un parasti cenšas izvairīties no satikšanās ar cilvēku. Tā kā čūska ir kurla, tā skaņu uztver caur vibrācijām. Sajūtot vibrāciju, ko izdala tuvojošies cilvēka soļi, čūska cenšas laicīgi aizrāpot. Odze kož tikai, lai sevi aizstāvētu, un gandrīz nekad nekož cilvēkam, ja nejūtas tā nopietni apdraudēta, piemēram, tīši vai netīši aizskarta. Tādēļ, pamanot čūsku, neiesaka tai tuvoties, aiztikt vai kaut kā citādi viņu kaitināt. Negaidīti pārsteigta, čūska ieņem aizsardzības pozu un traucētāju brīdina, izslejoties un šņācot, vienlaicīgi šaudot melno, slaido, šķelto mēli. Tā kā mēle ir ožas orgāns, odze cenšas saost, kas ir traucētājs un kur tas atrodas. Mēle izšaujas no mutes caur īpašu, tieši šim nolūkam paredzētu spraudziņu augšlūpā zem nāsīm. Mēle ātri, vibrējoši lokās, ķerdama gaisā esošās smaržas molekulas, tad tā tiek ievilkta atpakaļ mutē, kur nogādā savāktās molekulas līdz specifiskam analizatororgānam, kas atrodas augšžoklī. Strauji sakustoties, var izprovocēt odzi kost, tāpēc odzes tuvumā, kas ieņēmusi aizsardzības pozu, neiesaka izdarīt straujas kustības.

Padomi odzes koduma gadījumā

Parastās odzes koduma vieta stipri sūrst un sāp un, jo tuvāk kodiens galvai, jo bīstamāks. Pavasarī odzes inde ir daudz toksiskāka nekā vasarā. Pēc odzes kodiena cietušajam var iestāties sirds vājums, elpas trūkums, var sākties vemšana, sakostās ķermeņa vietas var stipri pietūkt, āda kļūt zili violeta. Reakcija parādās pēc 15—20 minūtēm, bet var parādīties arī uzreiz. Uz koduma vietas steidzami jāuzliek kaut kas auksts, lai sašaurinātu asinsvadus, un jāmeklē medicīniskā palīdzība, kas jāsaņem ne vēlāk kā trīs stundas pēc sakošanas. Nevajadzētu kustināt sakosto ķermeņa daļu, jo, to kustinot, tiek paātrināta asinsrite, līdz ar to tiek veicināta indes izdalīšanās. Nevajadzētu likt pie brūces žņaugu, nespiest, nepiededzināt sakosto vietu, jo tas veicina indes nokļūšanu asinīs. Jāatturas arī no indes sūkšanas no asinīm, jo tā var iekļūt dziļāk; nedrīkst griezt brūces, jo tajās var iekļūt infekcija. Sakosto roku vai kāju jāpaceļ uz augšu, arī tas kavē indes izplatīšanos. Cietušajam jāsaglabā miers un daudz jādzer ūdens.

Sistemātika

Odzei ir 3 pasugas:

• Vipera berus berus — nominālpasuga, sastopama lielākajā daļā izplatības areāla, Latviju ieskaitot;
• Vipera berus bosniensis — sastopama Balkānos;
• Vipera berus sachalinensis — sastopama Krievijas Tālajos Austrumos, Ziemeļkorejā un Ķīnas ziemeļos.

Ārējās saites

• Latvijas čūskas Arhivēts 2017. gada 14. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
• Čūsku laiks
• BBC Nature Wildlife: Adder
• Vipera berus (LINNAEUS, 1758)
• Is sperm really so cheap? Costs of reproduction in male adders, Vipera berus