Patība
Patība ir cilvēka kā subjekta parādību pieredze attiecībā uz uztveri, jūtām un domām. Tā kā pieredzēšana nevar notikt bez pieredzētāja, fenomenoloģijā šī pieredze tiek uztverta kā patības pieredze. Tāpēc patība ir "tūlītēji dota", būtiska un neatņemama parādību pieredzēšanas fakta šķautne. Dažos citos filozofijas novirzienos patību uzskata kā prasību pēc atgriezeniskas uztveres par sevi kā individuālu personu, šādā redzējumā patība nozīmē apziņas objektu. Patību pēta filozofi un psihologi, kā arī tā ir būtiska daudzām pasaules reliģijām.
Patības psiholoģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Patības psiholoģija pēta gan izziņas, nodomu vai jūtu pārstāvniecību indivīda identitātē, gan indivīda pieredzi kā priekšmetu. Pats agrākais patības formulējums mūsdienu psiholoģijā radās, definējot atšķirību starp patību "Es" – subjektīvais zinātājs, un patību "Mani" – zināmais objekts.[1]
Pašreizējie uzskati psiholoģijā patību pozicionē kā neatņemamu cilvēku motivācijas, izziņas, emociju un sociālās identitātes sastāvdaļu.[2] Patības pieredzi var mēģināt pamatot ar norisēm neironos, kas noslēdzas ar izziņas rezultātu un kas dod ieskatu elementos, no kuriem sastāv mūsdienu identitātes sarežģītās un daudzvietīgās patības.
Patībai ir vairākas šķautnes, kas ir neatņemamas tās sastāvdaļas – pašapzināšanās, pašcieņa, pašzināšana un pašuztvere. Visas patības sastāvdaļas cilvēkiem dod iespēju pamainīt, nomainīt, pievienot un pārveidot savus izpausmes aspektus, lai gūtu labvēlību sabiedrībā. “Iespējams, ka labākais patības izcelsmes novērtējums ir tas, ka patība parādās kā saskarsmes punkts starp iekšējām bioloģiskām norisēm cilvēka organismā un sociokulturālo tīklu, kuram pieder šī persona.”[3]
Patības dimensijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pašapzināšanās vai pašizpratne ir pašanalīzes spēja. Tā ir spēja sevi uztvert kā no apkārtējās vides un citām personām atsevišķu indivīdu.[4] Pašanalīze ir paša apzināto domu un sajūtu izpēte.
Socioloģijā un psiholoģijā pašcieņa atspoguļo cilvēka vispārējo, subjektīvo un emocionālo vērtīguma pašnovērtējumu. Tas ir spriedums par sevi, kā arī attieksme pret savu patību. Pašcieņa ietver uzskatus (piemēram, "Es esmu prasmīgs", "Es esmu vērtīgs") un emocionālas konstrukcijas (piemēram, triumfs, izmisums, lepnums vai kauns).[5]
Pašzināšana ir termins, ko izmanto psiholoģijā, lai apzīmētu informāciju, uz kuru balstās indivīds, lai atbildētu uz jautājumu "Kam es līdzinos?”. Citiem vārdiem sakot, zināšanas vai izpratne par savām paša spējām, raksturu, sajūtām un motivāciju.[6]
Cilvēka paškoncepcija ir pārliecību kopums par sevi, kas ietver tādas parādības kā akadēmiskie sasniegumi, dzimumu lomas, seksualitāte un rasu identitāte. Kopumā, paškoncepcija atbild uz jautājumu "Kas es esmu?”.[7] Paškoncepciju veido pašshēmu kopums.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ James, W. (1891). The Principles of Psychology, Vol.1. Cambridge, MA: Harvard University Press.
- ↑ Sedikides, C. & Spencer, S. J. (Eds.) (2007). The Self. New York: Psychology Press
- ↑ Baumeister, Roy F., and Brad J. Bushman. "The Self." Social Psychology and Human Nature. 2nd ed. Belmont, CA: Cengage Learning, 2011. 57-96.
- ↑ Self-awareness
- ↑ Hewitt, John P. (2009). Oxford Handbook of Positive Psychology. Oxford University Press. pp. 217–224. ISBN 978-0-19-518724-3.
- ↑ Self-knowledge.
- ↑ Myers, David G. (2009). Social psychology (10th ed.). New York: McGraw-Hill Higher Education. ISBN 0073370665.