Patriciāts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Patriciāts (latīņu: patriciatus, no pater "tēvs") bija viduslaiku Rietumeiropā augstākais, bagātākais un visvairāk priviliģētais pilsētu iedzīvotāju slānis.

Senajā Romā tā sauca ģints aristokrātiju. Rietumeiropā patriciāts radās 13. gadsimtā, un priekšrocības tas zaudēja 19. gadsimtā.

Patriciāts Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgā patriciātu 13. gadsimta otrajā pusē izveidoja Hanzas Savienības tirgotāji, kam par apmešanos uz pastāvīgu dzīvi pilsētā feodālais senjors (Rīgas arhibīskaps) piešķīra ekonomiskās un politiskās privilēģijas.

Jau kopš 13. gadsimta beigām patriciātu veidoja Rīgas rātes locekļi, kas kontrolēja pilsētas iekšējo un ārējo politiku un ekonomisko virzību. 14. gadsimta vidū sākās patriciāta politiskās cīņa pret naminieku opozīciju, sasniedzot kulmināciju 16. gadsimta "Kalendāra nemieros", kad Rīgas naminieki ieguva lielākas tiesības rātē, tie izlīga ar patriciātu un no 18. gadsimta jau kopīgi aizstāvēja savas privilēģijas pret pārējiem Rīgas iedzīvotājiem.

Patriciāta priekšrocības tika likvidētas Baltijas rusifikācijas laikā, kad Baltijas guberņu pilsētām piemēroja 1870. gadā izdoto "Pilsētu nolikumu" (krievu: Городовое положение 16 июня 1870).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]