Paulavas republika
| Paulavas republika | |
|---|---|
| Pašpārvaldes kopiena | |
| Rzeczpospolita Pawłowska Paulavos respublika | |
 Paulavas muižas pils drupas mūsdienās | |
| Valsts | Polijas-Lietuvas kopvalsts |
| Dibināta | 1769 |
| Likvidēta | 1795 |
| Centrs | Merķine |
| Administrācija | |
| • Prezidents | Pāvils Ksavērijs Bžostovskis |
| Platība | |
| • Kopējā | 30,4 km2 |
| Iedzīvotāji | |
| • kopā | ~800 |
 Paulavas republika Vikikrātuvē | |
Paulavas republika (lietuviešu: Paulavos respublika) vai Pavlovas republika (poļu: Rzeczpospolita Pawłowska) bija unikāla, uz pašpārvaldes pamatiem balstīta zemnieku kopiena vēsturiskajā Lietuvas lielkņazistes teritorijā (mūsdienu Šalčininku rajona pašvaldības Merķines ciemā pie Turģeļiem). Tā pastāvēja no 1769. līdz 1795. gadam un kļuva par vienu no radikālākajām sociālajām reformām Apgaismības laikmeta Eiropā.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Republikas pirmsākumi meklējami 1769. gadā, kad Viļņas kanoniķis Pāvils Ksavērijs Bžostovskis (Paweł Ksawery Brzostowski) iegādājās nolaisto Merķines muižu. Ietekmējoties no franču un itāļu apgaismības domātāju idejām, viņš veica drosmīgu eksperimentu, muižas teritorijā pasludinot neatkarīgu kopienu, ko nosauca savā vārdā par Paulavu jeb Pavlovu (Pawłowo).
1791. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts Seims oficiāli atzina Paulavas republiku un apstiprināja tās satversmi. Tā bija "valsts valstī" ar savu pārvaldes aparātu, kura darbības pamatā bija personīgā brīvība un ekonomiskā pašiniciatīva.[1]
Republika beidza pastāvēt pēc trešās valsts dalīšanas 1795. gadā. Kaut arī Paulavas zemnieki 1794. gada Koscjuško sacelšanās laikā organizēja bruņotu pretestību Krievijas impērijas karaspēkam, viņu milicija tika sakauta. Bžostovskis devās emigrācijā, un muižā tika atjaunota tradicionālā dzimtbūšanas iekārta.
Pārvaldes sistēma un reformas
[labot | labot pirmkodu]Paulavas republikas uzbūve bija progresīva tā laika apstākļiem:
- Prezidents un parlaments: Bžostovskis ieņēma prezidenta amatu, bet lēmumus pieņēma kopā ar zemnieku vēlētu parlamentu (divpalātu sistēma).
- Personīgā brīvība: Zemnieki tika atbrīvoti no klaušām. Viņiem tika piešķirta zeme mūžīgā lietošanā par fiksētu naudas nomu, kā arī tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu un nodarboties ar tirdzniecību.
- Tieslietas: Darbojās vēlēta tiesa, kas risināja strīdus starp iedzīvotājiem.
- Militārā sagatavotība: Republika uzturēja savu bruņoto miliciju uniformās, kas regulāri veica mācības un apsargāja robežas.
- Sociālā nodrošināšana: Tika izveidots kopējs pašpalīdzības fonds (kase) nelaimē nonākušajiem un veciem cilvēkiem.
- Monetārā politika: Republika kala savas monētas, kas tiek augstu vērtētas kolekcionāru aprindās.
Kultūra un izglītība
[labot | labot pirmkodu]Bžostovskis uzskatīja izglītību par reformas pamatu. Paulavā darbojās skola, kurā bērniem mācīja ne tikai lasīt un rakstīt lietuviešu, poļu un latīņu valodās, bet arī sniedza praktiskas zināšanas lauksaimniecībā, amatniecībā un higiēnā. 1770. gadā Bžostovskis Viļņā izdeva īpašu mācību grāmatu "Par zemkopību zemnieku vajadzībām".
Muižas centrā tika uzcelta grezna pils itāļu neoklasicisma stilā, ko projektēja arhitekts Karlo Spampani. Pils ansamblis kļuva par vienu no reprezentatīvākajām rezidencēm reģionā.
Mūsdienas
[labot | labot pirmkodu]Mūsdienās Paulavas republikas centrs Merķinē ir populārs tūrisma objekts, kam noteikts valsts aizsargājamas teritorijas statuss.[2] No kādreizējā krāšņuma saglabājušās:
- Muižas pils sienu drupas;
- Divstāvu klēts (oficīna) ar kolonnām;
- Vārtu un saimniecības ēku fragmenti;
- Piemiņas zīmes Pāvilam Ksavērijam Bžostovskim un viņa reformām.
Vēsturnieki Paulavas republiku vērtē kā vienu no agrīnākajiem mēģinājumiem mierīgā ceļā reformēt feodālo iekārtu Austrumeiropā.
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Atsauces
[labot | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Paulavas republika.
|