Pauls Kampe

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pauls Kampe
Pauls Kampe.jpg
Dzimis 1885. gada 10. aprīlī
Karvas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1960. gada 23. februārī (74 gadu vecumā)
Bonna, VFR (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Tautība latvietis, vācbaltietis
Nozares arhitektūra
Slavenākie darbi Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400–1850
Atbalstītāji Aleksandrs Vanags

Pauls Kampe (1885-1960) bija latviešu arhitekts un arhitektūras profesors (1937). Rīgas Politehniskā institūta un Latvijas Universitātes mācībspēks.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1885. gada 10. aprīlī Karvas pagastā Reinholda Kampes ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā (1897-1905), studēja Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā (1905-1906) un Darmštates tehniskajā augstskolā (1906-1908). 1910. gadā beidza Rīgas Politehnisko institūtu, no 1912. gadā turpat strādāja par asistentu, 1914. gadā ievēlēts par docentu. Šajā laikā strādāja Aleksandra Vanaga birojā Rīgā pēc viņa projektiem celta jūgendstila ēka Peldu ielā 33/35 Liepājā (1912),[1] vadmalas fabrika (1912) un Vērmanes dārza kafejnīcas paviljons (1913). Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijas armijas ierēdnis (1914-1918), pēc demobilizācijas strādāja par Rīgas tehnikuma skolotāju (1918-1920), projektēja strādnieku koloniju (1918).

1920. gadā P. Kampi ievēlēja par Latvijas Universitātes docentu, vecāko docentu (1925). Projektēja Karvas dzirnavas (1920), Apukalna baznīcas torni (1926), Alūksnes kapsētas vārtus (1925). Pievērsās Vidzemes baznīcu arhitektūras izpētei, apkopoja informāciju par baznīcu celtniecību, arhitektiem, meistariem u.tml. 1936. gada 20. oktobrī aizstāvēja arhitektūras zinātņu doktora grādu, 1937. gada 17. novembrī viņu ievēlēja par LU Arhitektūras fakultātes profesoru. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada pavasarī dabūja atļauju izbraukt uz Vāciju un no 1941. gada decembra strādāja Bonnā par ēku konservācijas speciālistu (Provinzialkonservator). Pēc pensionēšanās 1950. gadā rakstīja par Latvijas arhitektūras vēsturi un sadarbojās ar 1951. gadā dibināto Bonnas Universitātes Baltijas pētniecības institūtu (Baltisches Forschungsinstitut), bija tā korespondētājloceklis (1955) un Baltijas Vēstures komisijas (Baltische Historische Kommission) korespondētājloceklis (1959).[2] 1951.-1957. gadā Stokholmā divos sējumos iznāca Paula Kampes apjomīgais no 1400. līdz 1850. gadam dzīvojušo Vidzemes un Kurzemes arhitektu un būvniecības amatnieku leksikons. Miris Bonnā 1960. gada 23. februārī.[3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dažādu materiālu architektoniskās formas. Rīga: 1922. - 56 lpp.
  • Arhitektoniska ķermeņa pamatformas. Rīga: Millera druk., 1924. - 18 lpp.
  • Arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis 1834–1891: Viņa dzīve un viņa mūža darbs. „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1927. - 1. burtnīca. Rīga, 1927. 18 lpp.
  • Bijušais Ķeizara dārzs, tagad Viestura dārzs – Rīgas pirmais un mākslinieciski vērtīgākais publiskais dārzs. Rīga: Pētersona tip., 1928. - 17 lpp., zīm.
  • Aleksanders Vanags 1873–1919 kā cilvēks un kā celtnieks. „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1929. - 5./6. burtnīca, Rīga, 1929. 20 lpp.
  • Astoņpadsmitā gadusimteņa baroka altāri Rīgas ev.-luteriskās baznīcās. Valters & Rapa, 1931. - 48 lpp.
  • Das Stadtgiesshaus zu Riga. 1931. - 16 lpp.
  • Ein neuaufgefundenes Fragment des zerstörten Grabmals Bischof Meinhards im St. Marien-Dom zu Riga. L.U. raksti, 1932. - 24 lpp.
  • Sakrale Handglocken niederländischer Herkunft in Lettland und Preussen. 1932. - 8 lpp.
  • Glockengestelle und Glockentürme der Landkirchen Lettlands. 1935.
  • Baznīcu celtniecība Vidzemē zviedru valdīšanas pēdējos piecdesmit gados (1660–1710). Rīga: Latvju Kultūra, 1937. - 238 lpp.
  • Profesora Dr. arch. Paula Kundziņa 50 gadi. Latvijas Arhitektūra, 1938, Nr. 6, 200.–202. lpp.
  • Кампе П. Православная церковь Св. Николая Чудотворца в гор. Риге. «Вера и жизнь». Р. 1938.
  • Īss pārskats par profesora Dr. arch. h. c. Eižena Laubes būvniecības darbību līdz pasaules kara sākumam. Latvijas Arhitektūra, 1940, Nr. 4,

105.–117. lpp

  • Organisation und Zunftleben des "Undeutschen" oder einheimischen Maureramts in Riga während der schwedischen Regierungszeit. Baltisches Institut, 1951. - 20 lpp.
  • Glockengerüste und Glockentürme der Landkirchen und Friedhöfe Lettlands. Baltisches Forschungsinstitut, 1955. - 39 lpp.
  • Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400–1850. Stockholm: Humanistiska fonden, 1951. – Bd. 1. – 645 S.; 1957. – Bd. 2. – 1957. – 709 S. (vāciski)
  • Paul Campe. Innenausstattung der Landkirchen im lettischen Distrikt von Vidzeme (Livland) im 17. und 18. Jahrhundert. Baltisches Forschungsinstitut, 1959. - 83 lpp.
  • Paul Campe. Otto Hermann von Vietinghoff gen. Scheel, Marienburg, "Halbkönig von Livland", 1722-1792. v. Hirschheyd, 1960. - 29 lpp. (vāciski)
  • Пауль Кампе. Отто Герман фон Фитингоф-Шель Мариенбургский, некоронованный король Лифляндии 1722-1792 (krieviski Gaļinas Kaļiņinas tulkojumā)
  • Campe, P. Felsko, Johann Daniel. Neue Deutsche Biographie, 1961, Nr. 5, S. 75.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pauls Kundziņš. Latvijas celtniecības pētnieks aizsaulē. Arhitekts, 1960, Nr. 10., 24. lpp.
  • Paul Campe: 10. 4. 1885 - 23. 2. 1960 [in memoriam]. Baltisches Forschungsinstitut, 1962. - 13 lpp.
  • Ozols, J. Bibliographie Paul Campe. Commentationes Balticae, VIII/IX, 1960/61 (Jahrbuch des Baltisches Forschungsinstituts). Bonn, 1962, S. 26(442)–30(446)
  • Krastiņš J. Pauls Kampe and Architecture of Liepāja. Architecture and Urban Planning. Vol.7, 2013, pp.18-31. ISSN 16914333. [1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]